Plānotās izmaiņas valsts nodokļu pamatnostādnēs 2021.‒2025. gadam cita starpā paredz atteikties no dabas resursu nodokļa atbrīvojuma tiem ražotājiem, kuriem ir noslēgts sadarbības līgums ar kādu no iepakojumu apsaimniekotājiem. Pārtikas ražotāji brīdina, ka tas sadārdzinās iepakotos pārtikas produktus par 3 līdz 5 procentiem. Turklāt, stājoties spēkā plānotajām izmaiņām, dabas resursu nodokļu likmes Latvijā būs vismaz trīs reizes augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā.
Pašreiz spēkā esošie normatīvie akti paredz 100% atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa pārtikas ražotājiem, kuri ir noslēguši sadarbības līgumus ar kādu no ražotāju atbildības sistēmām, piemēram, “Zaļā josta” vai “Latvijas zaļais punkts”. Šāda kārtība Latvijā ir spēkā jau daudzus gadus.
Pārtikas ražotājiem slogs var izrādīties par smagu
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes locekle Ligita Turnere Neatkarīgajai atklāj, ka viena ražotāja maksājumu apjoms apsaimniekotājiem var sasniegt pat pusmiljonu eiro gadā.
“Līdz šim dabas resursu nodoklis Latvijā faktiski ir kalpojis kā stimuls ražotājiem iesaistīties atbildības sistēmās. Iecere samazināt atvieglojumus līdz 65% un to pilnībā likvidēt ir kā mēģinājums pārtikas ražotājus nogāzt uz ceļiem, uzliekot dubultu izmaksu slogu par izlietoto iepakojumu. Vairāku gadu garumā dabas resursu nodoklis Latvijā ir ticis nesamērīgi paaugstināts un pašlaik neatbilst nedz reālajai ekonomiskajai situācijai valstī, nedz vietējo ražotāju spējai to samaksāt,” uzsver L. Turnere.
Gadījumā, ja esošā kārtība tiks mainīta, uzņēmumi, kuri ir noslēguši līgumus ar kādu no ražotāju atbildības sistēmām, būs spiesti maksāt gan šo līgumu ietvaros, gan arī valstij dabas resursu nodokli. “Šāds papildu slogs Latvijas ražotājiem nebūtu pieļaujams normālos apstākļos, kur nu vēl situācijā, kad jāatkopjas pēc Covid-19 radītajām grūtībām. Dzērienu industrija aktīvi strādā pie depozīta sistēmas ieviešanas, kas prasīs vēl papildu investīcijas iepakojuma apsaimniekošanā, savukārt vairāki pārtikas ražotāji realizē vērienīgus investīciju projektus, kas radīs simtiem jaunu darba vietu. Sekas tik straujam likmju pieaugumam skars ne vien patērētājus, bet ietekmēs arī Latvijas investīciju vides tēlu un mazinās mūsu ražotāju konkurētspēju attiecībā pret kaimiņvalstu ražotājiem.
Ražotāju aprēķini, ņemot vērā plānotos pieauguma apmērus, liecina, ka izmaiņas dabas resursu nodokļa likmēs novedīs pie iepakoto pārtikas produktu cenu celšanās veikalu plauktos par 3 līdz 5%. Pēc šādu izmaiņu ieviešanas dabas resursu nodokļa likmes Latvijā būs vismaz trīs reizes augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā,” secina L. Turnere
Latvijas pārtikas ražotāji ik gadu Latvijā investē miljoniem eiro ražošanas modernizācijā un plāno to darīt arī turpmāk. Ražotāji ne reizi vien ir teikuši, ka paredzama nodokļu politika bez būtiskām svārstībām ir stūrakmens liela apmēra investīciju piesaistē. “Vides jautājumus nevajadzētu risināt ar nepārdomātu nodokļu celšanu, neizpētot, ka pārtikas nozare pēdējo gadu laikā ir paveikusi ļoti daudz, strādājot pie videi draudzīgāku produktu izstrādes un iniciatīvām. Arī pārtikas ražotājiem ir svarīgi vides jautājumi, un ražotāji ir gatavi turpināt iesākto darbu arī šajā virzienā,” sacīja L. Turnere.
Efekts var pārvērsties par defektu
“Latvijas zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis Neatkarīgajai uzsver, ka valsts iniciatīva veicināt iepakojuma, videi kaitīgo un nolietoto elektropreču apsaimniekošanu, tādējādi izpildot ES reģenerācijas normas, ir augstu vērtējama. Tomēr arī viņš ir neizpratnē par motivāciju mainīt esošo kārtību. “Pašreiz ir visai daudz neskaidrību. Kas notiks ar iekasēto papildu nodokli? Kur un kā iegūtie līdzekļi tiks izmantoti, un kā spēs veicināt šķiroto atkritumu apsaimniekošanu?” retoriski jautā K. Zakulis.
Viņš uzskata, ka, ņemot vērā gan Eiropas Savienības prasības attiecībā uz iepakojuma apsaimniekošanu, gan dažādu “zaļo” iniciatīvu virzīšanu, būtu jāsāk orientēties citā virzienā, proti, normatīvajos aktos jāiestrādā nosacījumi, kas vairāk motivētu un varbūt pat spiestu uzņēmumus ražot un savu produkciju tirgū novietot pārstrādājamos iepakojuma materiālos. “Ja papildus finansiālais slogs 20% apmērā tiek uzlikts visiem ražotājiem, tas būs liels solis atpakaļ. Uzņēmumi būs drīzāk motivēti uz pretējo ‒ produktu iepakošanai izmantot materiālus, kas ir lētāki un tajā pat laikā grūti vai vispār nepārstrādājami,” prognozē K. Zakulis.
Citu valstu pieredze
Daudzās valstīs jau sevi efektīvi pierādījusi diferencētā dabas resursu nodokļa sistēma pārstrādājamiem un nepārstrādājamiem iepakojumiem. Tā veiksmīgi darbojas, piemēram, Vācijā un Austrijā. Ražotāji, kuri produktus iepako nepārstrādājamos materiālos, maksā vairāk un attiecīgi ar laiku ir spiesti pārorientēties uz pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, kas ir izdevīgāka. Un, jo vairāk pārstrādājama iepakojuma, jo efektīvāk iespējams attīstīt tā pārstrādi, kas veicina reģenerāciju normu izpildi. Daudz zemāks dabas resursu nodoklis ir mūsu kaimiņos, Lietuvā, un iekasēto nodokli tur izmanto, lai finansētu šķiroto atkritumu savākšanas konteineru iegādi un izvietošanu iedzīvotājiem, stāsta K. Zakulis.
“Latvijas zaļais punkts” piekrīt, ka piesārņotājam ir jāsedz apsaimniekošanas izmaksas pilnā apmērā. Tomēr papildu nodokļa piemērošanai noteikti nevajadzētu būt attiecināmai uz visiem uzņēmumiem. Piemēram, ražotāji, kuri produkcijai izmanto stikla taru un parūpējas, lai tā būtu pienācīgi apsaimniekota, nebūtu pelnījuši maksāt vairāk. Turklāt jāatzīmē, ka stikls ir vienīgais materiāls, kuru iespējams pārstrādāt bezgalīgi. Līdz ar to šobrīd, viešot jaunas pārmaiņas dabas resursu nodoklī, svarīgākais būtu noteikt tādus mērķus, kas drīzāk motivētu uzņēmumus produktus realizēt pārstrādājamos iepakojumos, nevis visiem viennozīmīgi piemērot papildu nodokli, kura izmantošana nav īsti skaidra.
