Tiesībsargs aicina pārtraukt cilvēku ievietošanu aprūpes centros

TIESĪBSARGS Juris Jansons nosūtījis vēstuli valdības vadītājam ar izvērstu skaidrojumu par situāciju aprūpes centros © Oksana Džadana/F64

Tiesībsargs Juris Jansons aicina līdz 2024. gadam pārtraukt cilvēku ievietošanu valsts sociālās aprūpes centros, jo tas ir pretrunā ar pašas valsts sociālās politikas mērķi – cilvēkiem ar invaliditāti nodrošināt atbilstošus sociālos pakalpojumus un dzīvi sabiedrībā, ne institūcijā.

Gada laikā tikai 24 cilvēki ir izstājušies no valsts sociālās aprūpes centriem un no šiem cilvēkiem sociālos pakalpojumus, jau dzīvojot sabiedrībā, saņem tikai 19 cilvēki. Tajā pašā laikā iestājušies dzīvot aprūpes centros 206 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un rindā vēl gaida turpat 400 cilvēki. Savukārt labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) tiesībsargam nepaliek atbildi parādā, norādot, lai viņa biroja darbinieki paši kādu dienu pastrādā pansionātā un tad runā. Šāda atbilde faktiski ir labākajās institucionālās sistēmas tradīcijās.

Reformas, kuru nav

Jāpaskaidro, ka šie nav veco ļaužu pansionāti, bet valsts sociālās aprūpes centri, kuros dzīvo personas ar smagiem garīga un fiziska rakstura traucējumiem. Sekojot cilvēktiesībās un attīstītu valstu sociālajā politikā balstītā praksē, ikvienam cilvēkam ir tiesības dzīvot sabiedrībā, un šajā gadījumā cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama īpaša aprūpe, tā jānodrošina, viņam dzīvojot sabiedrībā. Arī Latvija apņēmusies īstenot šādas reformas, bet reformas ieceres jau ir “apaugušas ar bārdu”.

MASLOVA piramīda lieliski parāda, ka tieši pamatvajadzības ir vienīgais ‒ un pat tās ne līdz galam ‒ , kas tiek īstenots aprūpes centros / Oksana Džadana/F64

Izanalizējot datus par sociālās aprūpes centriem, tiesībsargs secinājis, ka joprojām dominē institucionālā aprūpe un šiem cilvēkiem sabiedrībā pakalpojumi netiek nodrošināti. Tas rada apburto loku: institūcijās cilvēku skaits nesamazinās, jo viņiem ir nepieciešama aprūpe, bet atbilstošas sociālās aprūpes - grupu māju, dienas centru, darba vietu - nav, tāpēc viena, ja ne vienīgā izeja no situācijas ir dzīve institūcijā.

“Neraugoties uz Labklājības ministrijas ieceri kopš 2014. gada sadarbībā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām īstenot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu ar mērķi ieviest deinstitucionalizāciju jeb attīstīt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus pašvaldībās,

valstī trūkst ne tikai kopējās vīzijas un stratēģijas par to, kas notiks ar personām ar garīga rakstura traucējumiem pēc 2023. gada 31. decembra, proti, pēc deinstitucionalizācijas projektu noslēguma, bet arī par to, ka tieši šo personu interesēm jābūt prioritārām,”

secina Juris Jansons.

Tiesībsarga biroja pārstāvju vizīšu laikā valsts sociālās aprūpes centros joprojām tiek konstatēti tie paši cilvēktiesību pārkāpumi, uz kuriem tiesībsargs ir norādījis Labklājības ministrijai vairāku gadu garumā. Vienā no vizītēm kopā ar Tiesībsarga biroja un “Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi” ekspertiem piedalījās arī Neatkarīgā (publikācija 13. oktobrī).

Iegulda miljonus vai uzlabo dzīvi?

Jā, daudzos aprūpes centros uzlabota infrastruktūra, ir palielinātas aprūpes centros strādājošo algas, bet diemžēl tas nav uzlabojis klientiem sniegto sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, kā arī nav nodrošināta cieņpilna attieksmi pret tām personām, kurām “pirms desmit gadiem, ratificējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, Latvija solīja vienlīdzīgu tiesību un brīvību nodrošināšanu, īpašu atbalstu un iespēju dzīvot sabiedrībā”, tiesībsargs raksta arī vēstulē premjerministram.

VIZĪTĒS aprūpes centros Tiesībsarga biroja speciālisti un neatkarīgie eksperti pārbauda, kā tiek ievērotas cilvēktiesības cilvēkiem, kuri ir pilnībā atkarīgi no aprūpes centra un tajā strādājošajiem / Oksana Džadana/F64

Tiesībsarga birojā ikdienā saņemtās sūdzības un novērojumi, veicot regulārās vizītes institūcijās, pierāda, ka atbildīgo valsts iestāžu politika nav vērsta uz pilnvērtīgu interešu nodrošināšanu un cieņpilnu attieksmi cilvēkiem, kuri dzīvi pavada institūcijās. “Rezultātā Latvijā ir izveidojies samērā liels cilvēku loks, kas savu mūžu pavada, dzīvojot izolēti no sabiedrības, institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu,” uzsver tiesībsargs. Vēstulē valdības vadītājam viņš arī akcentē tās cilvēktiesības, kas tiek pārkāptas attiecībā uz šiem cilvēkiem.

Labklājības ministrija jau piecus gadus īsteno Eiropas līdzfinansētu projektu deinstitucionalizācijas jomā. Viens no tā mērķiem ir radīt plašu pakalpojumu klāstu, lai aprūpes centros dzīvojošie bērni varētu augt ģimeniskā vidē, bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savās pašvaldībās, kā arī pieaugušās personas ar garīga rakstura traucējumiem, kuras ilgstoši dzīvo aprūpes centros, ar speciālistu atbalstu varētu dzīvot sabiedrībā patstāvīgi un atbilstoši savām spējām strādāt sev piemērotu darbu.

Tiesībsarga birojs, regulāri apmeklējot aprūpes centrus, ir pārliecinājies, kas aprūpes institūciju darbiniekiem trūkst ne tikai zināšanu par darbu ar šiem cilvēkiem, bet arī atbilstošas materiālās bāzes, kas ļautu cilvēkus sagatavot patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.

Pansionātu slēgšana diskutabla

Deinstitucionalizācijas process paredz institūciju slēgšanu, taču ne slēgšanas pēc, lai parādītu, ka institūciju kļūst mazāk. Šis process ir jāsaskaņo ar pašvaldībām, cilvēku tuviniekiem un galvenais - izveidojot atbilstošu pakalpojumu iestādes vietā.

Tā kā sabiedrībā balstītu pakalpojumu ir maz vai vispār nav, tad cilvēki vienkārši tiek pārvietoti no vienas iestādes uz citu, par ko Neatkarīgā rakstījusi jau vairākkārt. Tiesībsargs Juris Jansons arī piemin straujo ministrijas rīcību, slēdzot četras sociālo aprūpes centru filiāles, kad nebija iespējams nodrošināt cilvēku sagatavošanu dzīvei sabiedrībā un lielākā daļa no viņiem tika pārvietoti no centriem ar mazu klientu skaitu uz aprūpes centriem, kur dzīvo 200 un vairāk klientu. Tiesībsarga ieskatā, cilvēku dzīves kvalitāte samazinās. Vienlaikus turpinās cilvēku ievietošana aprūpes centros.

Ministres divas iespējas

Labklājības ministrei Ramonai Petravičai ir divas iespējas. Viena ‒ kļūt par ministru, kas izprot cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem cilvēktiesību būtību - viena no tām dzīvot sabiedrībā, un patiešām reformēt visu sistēmu. Otra - aizstāvēt sistēmu, kas atražo pati sevi.

Lasītāji var izsecināt paši, kādā virzienā strādā ministre. R. Petraviča Tiesībsarga biroja vērtējumu neuzskata par objektīvu, jo ir sabiezinātas krāsas: “Tiesībsarga Jura Jansona izteikumi nomelno sociālās aprūpes centrus un aizvaino centru darbiniekus. Pēdējos divos gados infrastruktūrā ieguldīti 4,5 miljoni eiro, un līdz 2022. gada beigām 5,8 miljoni eiro tiks ieguldīti energoefektivitātes uzlabošanā centru ēkās. Vienlaikus pašvaldības turpina veidot grupu dzīvokļus, uz kuriem dzīvei ģimeniskā vidē pārceļas cilvēki no institūcijām. Tas ir pakāpenisks un finansiāli dārgs process, kas prasīs vēl daudz laika un līdzekļu, turklāt visus klientus pārvietot uz grupu dzīvokļiem nemaz nav iespējams, jo daudziem nepieciešama augsti kvalificēta aprūpe 24 stundu režīmā.”

“Es aicinu kādu no Tiesībsarga biroja pārstāvjiem aiziet uz sociālās aprūpes centru, nostrādāt tur kaut vienu pilnu dienu un iejusties sociālā aprūpētāja ādā. Saku lielu paldies visiem aprūpes centru darbiniekiem. Tikai pateicoties viņiem, ir iespējama centru darbība un deinstitucionalizācijas procesa sekmīga turpināšana,” saka ministre. Punkts.

Izpēte

Tieslietu ministrija atteikusi “Neatkarīgo” iepazīstināt ar vairāk nekā pirms 20 gadiem – 2004. gadā pavasarī – veikto “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējumu, kas bija noslepenots vispirms uz 10 gadiem un pēc tam vēl uz pieciem gadiem. Turklāt TM norāda, ka atteikumu tiesā pārsūdzēt nevar.

Svarīgākais