Kāpēc Latvijas valstij vajadzīgi neesoši iedzīvotāji

LATVIJA IELĪGO JĀŅUS. Papardes ziedos jau atrasti 176 tūkstoši mirušo dvēseļu © depositphotos.com

Par vienu no Latvijas tautsaimniecības nozarēm kļuvusi nepilnu 176 tūkstošu mirušo dvēseļu apsaimniekošana.

Šogad ne parastā kārtībā, bet ar reizi desmit gados paveiktas tautas skaitīšanas rūpību Centrālā statistikas pārvaldes (CSP) statistiķi noskaidrojuši, ka šā gada 1. janvārī Latvijā dzīvojuši 1 893 223 cilvēki. Tomēr skatīšanas rezultāti neietekmē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) uzturēto Iedzīvotāju reģistru ar 2 069 089 cilvēkiem tajā pašā 1. janvārī. Tādējādi Latvijā spēkā ir matemātika, kurā vismaz vienā gadījumā 1 893 223=2 069 089. Tālāk šī vienādība skaldās vai multiplicējas, jo gan CSP, gan PMLP sniedz datus par iedzīvotāju skaitu pašvaldībās. Katrai no tām tagad ir izvēle iepazīstināt ar sevi, nosaucot tādu iedzīvotāju skaitu, kāds tai labāk tīk. Nav gadījies atrast pašvaldību, kurai CSP dati patiktu labāk par PMLP datiem, ja vadāmies pēc tā, kā pašvaldības piesaka sevi savos reklāmas materiālos. Aizkulisēs aina gan esot cita. Atbilstoši CSP darbinieku teiktajam, pašvaldību plānošanas dokumentu izstrādei tiekot izmantoti tieši CSP dati. Statistiķi tik tikko paspējot apmierināt visus pieprasījumus, kuros pašvaldības lūdzot uzrādīt ne tikai iedzīvotāju kopskaitu, bet arī sadalījumu pa dzimumu un vecumu grupām un apdzīvotām vietām.

Atšķirība starp CSP un PMLP datiem izveidojās 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātā. Ar skaitīšanas laika pagarināšanu un citām manipulācijām CSP pārvilka saskaitīto cilvēku daudzumu pāri divu miljonu robežlīnijai un apstājās pie 2 067 887 cilvēkiem, kamēr PMLP saglabāja savus 2 208 44 ierakstus Iedzīvotāju reģistrā. Nav strīdu par to, ka iedzīvotāju skaits valstī samazinās. CSP jau sen uzrāda mazāk nekā divus miljonus iedzīvotāju, bet PMLP ar tagadējiem 2 069 089 ierakstiem Iedzīvotāju reģistrā ir praktiski turpat, kur CSP bija pirms desmit gadiem. Atšķirība starp CSP un PMLP datiem veidojas tā, ka CSP par valstī dzīvojošiem atzīst tikai tādus cilvēkus, par kuriem pārskata gada laikā nākušas ziņas no dažādiem reģistriem ka cilvēks Latvijā mācījies, ārstējies, maksājis nodokļus utt. Ja tādu ziņu nav, tad nav arī iedzīvotāja. Droši vien, ka vairākums no šiem cilvēkiem turpina dzīvot citās valstīs un potenciāli var atgriezties Latvijā, bet daļa no viņiem ir mirušas dvēseles šo vārdu burtiskajā nozīmē. Ja cilvēki nav informējuši Latvijas valsts iestādes par savu izbraukšanu no valsts, tad vēl jo mazāka varbūtība, ka viņu tuvinieki uzskatīs par vajadzīgu informēt Latvijas valsti par šo cilvēku nāvi.

Mirušo dvēseļu apsaimniekošanā nekas nav mainījies kopš 1842. gada, kad mirušās dvēseles kā biznesa objektu visai pasaulei atklāja ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis. Viņa aprakstītā Krievijas impērija ir pārcēlusies uz Eiropas Savienību un no muižām ir izaugušas valstis, Latviju ieskaitot.

Latvijas Ministru prezidenti ir N. Gogoļa romāna galvenā varoņa Čičikova kloni. Mirušas dvēseles viņiem visiem vajadzīgas, lai saņemtu aizdevumus.

Tieši tāpat kā kādreiz Krievijā pastāvēja muižas, Latvija var pastāvēt, sedzot starpību starp ieņēmumiem un izdevumiem ar aizņēmumiem. N. Gogoļa romānā uzrādītais aizdevējs oriģinālvalodā nosaukts par “popečiķeļskij sovet” un latviskots par “aizbildņu padomi”. Tagadējā situācijā šo padomi veido Eiropas Centrālā banka, kas drukā eiro no zila gaisa, un Eiropas Komisija, kas ierobežo ES dalībvalstu iespējas aizņemties šos eiro ar valstu budžetu deficītu ierobežošanu. Par aizdevumu palielināšanas ieganstu tagad tiek uzrādīts nevis iedzīvotāju skaita, bet iekšzemes kopprodukta pieaugums. Tomēr pilnīgi atraut parādu summas pieaugumu no iedzīvotāju skaita pieauguma nebija iespējams arī ES. Parādu kopsummas pieaugumu līdz šim sedza ES iedzīvotāju kopskaita pieaugums uz imigrācijas rēķina. Kopējā parāda sadalīšana starp valstīm jeb “muižām” tādā gadījumā jau kļuva par otršķirīgu lietu.

Nu jau otro gadu pēc kārtas ES turpinās vecās kārtības demontāža, jo aizdevumus valstis saņem nevis pret IKP vai iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet par Covid-19 dēļ noteikto saimnieciskās darbības ierobežojumu ievērošanu. Oficiāli tomēr vecā kārtība skaitās nevis atcelta, bet apturēta līdz nākamā gada beigām. Tad atkal Latvijai būšot aktuāli uzrādīt vairāk cilvēku. PMLP rūpīgi glabā šādu cilvēku skaitu varbūt pat no pagājuša gadsimta 90. gadiem. Šobrīd publiski pieejamo statisko datu bāzi PMLP eksponē kopš 2015. gada 1. janvāra ar 2 160 125 Latvijas iedzīvotājiem, kuru skaits līdz šā gada 1. janvārim sarucis par 91 036 cilvēkiem. CSP šajā pašā laika intervālā samazinājis norādīto valsts iedzīvotāju skaitu no 1 986 096 cilvēkiem līdz 1 893 223 cilvēkiem, kur samazinājums izrādās 92 873 cilvēku apmērā. Rodas iespaids, ka aktuālās izmaiņas Latvijas iedzīvotāju sastāvā CSP un PMLP datos atspoguļojas pat ļoti līdzīgi, bet aptuveni 170 tūkstoši cilvēku PMLP datos ieguvuši nemirstību.

Iedzīvotāju reģistrā iekļauto mirušo dvēseļu tirgus tagadējās Latvijas izpildījumā ir pašvaldību sacensības par to nekustamo īpašuma nodokļu maksājumu palielināšanu valsts atļauto likmju robežās, lai pēc tam varētu iedot arī lielas nodokļu atlaides tiem nodokļu maksātājiem, kuru īpašumos deklarēti daudzi cilvēki. Ārzemēs esoši vai sen miruši cilvēki tādos gadījumos ir paši labākie deklarējamie, jo vietu neaizņem un skandālus neceļ.

Tomēr Krievijas piemērs rāda arī to, ka bezgalīgi ilgi šādas mahinācijas nevar uzturēt pat tad, ja pieaug gan reālais iedzīvotāju skaits, gan IKP. Pēc toreizējām metodikām veiktas tautas skaitīšanas apliecināja iedzīvotāju skaita pieaugumu Krievijas impērijā no 41 miljona 1812. gadā līdz 94 miljoniem 1897. gadā tikai Krievijas Eiropas daļā bez tagadējās Polijas un Somijas. Diemžēl pat kopumā veiksmīga attīstība valsts līmenī automātiski neatrisina problēmas ar neveiksmīgiem uzņēmumiem, t.i., “muižām”, kas tika uzturētas pie dzīvības nevis muižnieku, bet viņu kreditoru dēļ. Mūsdienu valodā runa ir par pensiju fondiem, kas būtu jālikvidē, ja kaut viena ES mērogā būtiska valsts paziņotu par maksātnespēju.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.

Svarīgākais