Inese Vaidere: Tik nevainīgas tās lietas ap pieminekli leģionāriem nav

© Ģirts Ozoliņš/F64

Satraukumā, ka Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldība varētu nojaukt pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai”, kas veltīts latviešu karavīriem, kuri bija iesaukti leģionā un pēc Otrā pasaules kara ieslodzīti Zedelgemas karagūstekņu nometnē, pie pašvaldības ar lūgumu tā nerīkoties vēstulē vērsušies vairāku Eiropas Parlamenta politisko grupu pārstāvji.

Vēstules iniciatore ir eiroparlamentāriete no Latvijas Inese Vaidere. Viņa par iespējamo pieminekļa nojaukšanu uzzinājusi no Belģijas medijiem, kas nepieciešamību nojaukt pieminekli pamatojuši ar to, ka tas “godinot nacistu līdzstrādniekus”.

Priekšlikums nojaukt pieminekli parādījies nesen un izskanējis vairākos Beļģijas medijos, kur ticis ziņots, ka vairāku vietējo politisko spēku pārstāvji izdarījuši spiedienu uz Zedelgemas pašvaldību, lai tā piemiņas vietu demontētu.

Vēstulē pašvaldībai eiroparlamentārieši skaidrojuši, ka latviešu leģionāri nacistiskās Vācijas spēkos tika mobilizēti pret pašu gribu un ir starptautiski atzīts, ka latviešu leģionam nav saistības ar nacistu noziegumiem pret cilvēci. Uzsvērts arī tas, ka tā bija padomju propaganda, kas radīja melus par to, ka mūsu leģionāri būtu pielīdzināmi nacistiem, un šo dezinformāciju joprojām aktīvi izplata Krievija.

12 000 latviešu karagūstekņu veltīto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” Zedelgemā 2018. gadā atklāja pilsētas galva Annika Vermelena, Latvijas toreizējā vēstniece Beļģijā Ilze Rūse un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs. Pieminekļa autors tēlnieks Kristaps Gulbis skaidrojis, ka to veidojošās bites ir miermīlīgas - tās pašas nevienam neuzbrūk, bet aizstāv savu stropu un brīvību.

Notikumos iesaistījies arī Latvijas ārlietu resors. Ārlietu ministrija, sazinoties ar Latvijas vēstnieku Beļģijā, noskaidrojusi, ka pašvaldībai nekad neesot bijis nodoma demontēt pieminekli un nekādas darbības ar pieminekļa plāksni nav paredzētas. I. Vaiderei viss gan nešķiet tik vienkārši, jo vairāk tādēļ, ka pieminekļa plāksne jau esot noņemta.

Jūs esat lietas kursā, kuras tieši partijas izdarījušas spiedienu uz pašvaldību un vai tās ir pārstāvētas arī Eiropas Parlamentā?

Šādu izpēti es neesmu veikusi. Es lasīju publikācijas par tādu ideju dažādās avīzēs, arī visnotaļ cienījamās. Es domāju tas, iespējams, nāk no malas un diez vai tās partijas ir iniciatores šādiem pavērsieniem.

Domāju, ka tie ir tie paši spēki, kas tradicionāli uzstājas pret patiesu Otrā pasaules kara notikumu skaidrojumu, tie, kas ir ļoti vienpusīgi. Tāds man iespaids radās. Mēs jau varam papētīt tālāk.

Mēs satraucāmies, lai nepieņem nepārdomātus lēmumus. Jo, ja pieņem lēmumu nojaukt, pēc tam būtu grūti pieņemt lēmumu nenojaukt. Latvijas Ārlietu ministrija saka, ka nav bijis nodoms nojaukt, bet plāksnīte ar skaidrojumu ir noņemta, arī nodoms pārdēvēt laukumu paliek. Tātad tik nevainīgas tās lietas nav. Mēs skatīsimies, kas notiks tālāk. Katrā ziņā Eiropas Parlamentā es esmu pietiekami daudz skaidrojusi vēsturi, un tā sapratne, kas joprojām nav pilnīga, kopumā tā uzlabojas.

Sociālo mediju Latvijas burbulī jau izskanējis pieņēmums, ka šajā skandāliņā iejaukta arī Tatjana Ždanoka. Jūs tam ticat?

Nē, es nedomāju. Neko galvot, izslēgt to nevar, bet man nav tādas informācijas. Tas, laikam būtu pareizākais viedoklis. Viņa jau - cilvēciņš - rosās, pagātnes vēsmas no viņas rosīšanās visu laiku uzvējo.

Cik lielas iespējas šādai eiroparlamentāriešu vēstulei vispār ir mainīt pašvaldības nostāju?

Es šo vēstuli sagatavoju tieši tāpēc, lai deputātiem, pieņemot lēmumu, būtu patiesa informācija. Mēs nevaram cerēt, ka katrā pašvaldībā zina mūsu vēsturi. Galvenā doma bija sniegt patiesu informāciju, un to ar savu kolēģu atbalstu no dažādām politiskajām grupām esam izdarījuši. Kādu lēmumu pašvaldība pieņems, nezinām, tās ir pietiekami suverēnas, lai izlemtu pašas, bet sniegt patiesu informāciju mēs varam.

Mēs šodien [ceturtdien, 15. jūlijā] esam saņēmuši vēstuli no pašvaldības. Vēstulē ir skaidrojums, ka viņi vēlas to plāksnīti izveidot skaidrojošāku. Katrā ziņā vēstule nav palikusi bez ievērības. Tieši otrādi, atbilde sekojusi nekavējoties. Tā kā skatīsimies, kas notiks tālāk. Ceru, ka kopumā nebūs tāda doma, ka nojauks pieminekli, ceru, ka to mūsu aktivitātes būs panākušas.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.