Holokausta upuri Latvijā padomju okupācijas laikā tika slēpti, uzdodot nogalinātos ebrejus par komunistiem un visiem citiem, kas krituši 1941. gada vasaras un turpmākajās partizāņu vai pagrīdes cīņās pret vācu iebrucējiem.
Visā Padomju Savienībā un tās sastāvā esošajā Latvijas PSR ebreju nogalināšanu drīkstēja pieminēt tikai izņēmuma kārtā. To noteica globālā ģeopolitiskā pozicionēšanās no pagājušā gadsimta 50. gadu sākuma līdz 80. gadu beigām. 1948. gadā pasludinātā ebreju valsts Izraēla ļoti drīz kļuva par vienu no galvenajiem atbalsta punktiem Amerikas Savienotajām Valstīm tā sauktajā “aukstajā karā” ar Padomju Savienību. Savukārt par padomju propagandas klišeju kļuva Izraēlas dēvēšana par amerikāņu imperiālistu ķēdes suni u.tml. Šādu attieksmi būtiski vājinātu norādījumi uz ebrejiem arī kā uz upuriem, kuri turklāt slepkavoti tā, ka tas nevar neizraisīt īpaši dziļu līdzjūtību. Tāpēc ebreju iznīcināšana netika noliegta, bet noklusēta iespējami konsekventi, lai nedotu ieganstus to ne apstiprināt, ne noliegt. Ilgi varētu spriest par to, cik lielā mērā Izraēlas piesliešanos ASV ietekmēja visos padomju valsts pārvaldes līmeņos pārstāvētais antisemītisms, bet cik lielā mērā Izraēlas piesliešanās ASV šādu antisemītismu aktualizēja, uzkurināja un šķietami attaisnoja.
Latvijas PSR nevarēja neko daudz atkāpties no visas PSRS plašumā obligātiem nosacījumiem arī attiecībā uz holokaustu (galvenais nav vārds, bet vēsturiskā realitāte, kam vēlāk tika piestiprināts tieši šāds apzīmējums), kas Latvijas gadījumā nozīmēja neaiziet pārāk tālu holokausta noliegšanā. Vēsturisko notikumu sakritības dēļ šeit holokausta nepieminēšana bija svarīgāka padomju propagandas sastāvdaļa nekā caurmērā lielajā valstī. Proti, padomju okupācijas režīms visiem spēkiem centā uzturēt iespaidu, it kā vācu iebrucēji būtu nogalinājuši desmitiem un varbūt pat simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju tieši par pretošanos šiem iebrucējiem. Ar šādu cīnītāju un - tas taču visiespaidīgāk, visaizkustinošāk un arī visuzmundrinošāk - kritušu cīnītāju skaitu padomju režīmam vajadzēja pārspēt tos cilvēku tūkstošus, kuri 1941. gada jūnijā sāka sacelšanos pret padomju režīmu ar to pašu mirkli, kad vācu trieciens šo režīmu satricināja. Ar to nav teikts, ka arī padomju režīma pusē nebūtu cīnījušies regulārajā padomju armijā neiesaukti cilvēki. Šādi cīnītāji bija, bet ne tādā daudzumā, lai būtu iespējams pamatot apgalvojumus, ka pret vācu iebrucējiem būtu cīnījusies kaut ne pilnīgi visa, bet tomēr latviešu tauta. Precīzāk sakot, visa tauta pret vāciešiem cīnīties nevarēja pēc definīcijas, jo padomju patriotu nopelnu sarakstā taču bija cīņa pret buržuāziskajiem nacionālistiem, fašistu līdzskrējējiem utt. Tātad - arī tādiem bija jābūt kā fonam cīņām un cīnītājiem par komunisma uzvaru. Svarīgi tikai, lai fons šos cīnītājus nenomāktu. Bija vajadzīgi triki šo cīnītāju skaita uzpūšanai, kas tika izdarīts uz vāciešu un viņu vietējo izpalīgu nogalināto ebreju rēķina.
Pirms 80 gadiem notikušās Latvijas okupācijas varu nomaiņas apskatā Neatkarīgajā ne vienreiz vien jau ir pievērsta īpaša uzmanība Liepājai. Tā to nākas darīt vēlreiz, jo tieši attiecībā uz Liepāju atrodams piemērs padomju propagandas manipulāciju uzrādīšanai visuzskatāmākajā veidā. Visa pamatā, protams, ir neapstrīdams vēstures fakts par pilsētas aizstāvēšanu ar tādu spēku, kam būtu vajadzējis brīdināt vāciešus, ka ar viņu plāniem sagraut Padomju Savienību piecos sešos mēnešos varētu notikt tieši tas pats, kas notika ar plāniem ieņemt Liepāju piecās sešas stundās. Reāli vācieši pilsētu ieņēma septiņās dienās. Ne šāds laika patēriņš, ne - galvenais - ieņemšanai ziedoto kritušo skaits nekādi neietilpa vāciešu sākotnējos plānos un izraisīja viņos niknumu, vēlēšanos vismaz kādam atriebties u.tml. Rezultātā jaunās okupācijas varas paspārnē atjaunotais laikraksts “Kurzemes Vārds” savā pirmajā 1941. gada numurā 2. jūlijā drukāja pilsētas vācu komandanta pavēli, ka “Liepājas pilsētas nomierināšanai un normālu saimniecisku apstākļu atjaunošanai par katru atsevišķu uzbrukuma mēģinājumu, sabotāžas aktu un katru laupīšanu, nošaus desmit no vācu rokās esošiem ķīlniekiem”. Vai tāda pavēle tika arī izpildīta? Holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis norāda, ka formāli jā, jo par ķīlniekiem uzdoti ebreji, kurus nošāvuši vācu jūras kājnieki. Tāds gadījums nebija vispārpieņemta prakse vācu armijas daļām, bet toties labi saskan ar padomju puses stāstu par Liepājas aizstāvēšanu, ka šajās cīņās divi vācu jūras kājnieku bataljoni zaudējuši savus komandierus un vispār cietuši ļoti lielus zaudējumus. No šodienas skatpunkta šādu teikumu varētu pabeigt tā, ka laikam jau zaudējumi bijuši tik lieli, ka neko vairāk par civiliedzīvotāju nošaušanu šie bataljoni vairs nespēja.
Vācu (pietiek palasīt tagad elektroniski viegli pieejamo “Kurzemes Vārdu”) un padomju puses pārstāvji bija vienisprātis, ka kopā ar padomju armiju cīnījies pamanāmi liels skaits padomju režīma darbinieku un piekritēju. Cik liels skaits tas bija un kas ar šiem cilvēkiem galu galā notika? Kā speciāli noorganizēta padomju propagandas vajadzībām izrādījās sakritība starp tiešām varonīgo pilsētas aizstāvēšanu un tiešām nogalinātajiem cilvēkiem, kas visi tika uzdoti par nogalinātiem cīņā pret vāciešiem. Visuzskatāmākajā veidā šādas manipulācijas tika veiktas tieši pirms piecdesmit gadiem, kad, tāpat kā šovasar, apritēja kārtējā apaļā gadadiena cīņām pie Liepājas. Šai jubilejai par godu žurnāls “Zvaigzne” sūtīja uz Liepāju korespondentu, kam tika dota iespēja sarunāties ar Komunistiskās partijas Liepājas pilsētas komitejas pirmo sekretāru Jāni Vagri (1930; vēlāk Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs).
Publikācija sākas ar garu ievadu, ko droši vien rakstījis tas pats A. Bergs, kurš pierakstījis tālāk publicēto J. Vagra tiešo runu. Žurnālists rakstīja tēlaini un puķaini, toreizējā varas hierarhijā jau augstu pakāpies funkcionārs to apstiprināja lakoniski:
A. Bergs: - Fašisti ielenktajā pilsētā nevarēja justies droši, liepājnieku pretošanās kustību hitlerieši nespēja salauzt. Un tikai lietojot visnežēlīgākos iedzīvotāju iebiedēšanas paņēmienus, viņi spēja panākt daļēju pretošanās pierimumu. Tika izdotas pavēles, ka pēc karalaika likumiem par katru uzbrukumu vācu militārpersonai tiks nogalināti līdz simts mierīgo iedzīvotāju. Fašisti zvērīgi izrēķinājās ar Liepājas aizstāvjiem un padomju patriotiem. Desmitiem tūkstošu vīriešu, sieviešu un bērnu viņi nošāva jūrmalas kāpās un nobendēja gestapo kambaros. Pretošanās kustība turpinājās. Drausmīga terora un represiju apstākļos cīņā pret okupantiem iesaistījās arvien jaunas un jaunas pretošanās grupas. Pilsētā darbojās pagrīdes organizācijas, diversiju grupas un padomju izlūki. Daudzi liepājnieki cīnījās partizānu vienībās, daudzi palīdzēja tautas atriebējiem sagādāt ieročus, munīciju, medikamentus. Tie ir nozīmīgi fakti, kas pauž liepājnieku noskaņojumu un raksturu.
J. Vagris: - Vācu fašistiskie iebrucēji un viņu buržuāziski nacionālistiskie līdzskrējēji Liepājā noslepkavoja vairāk nekā 30 000 cilvēku. Kritušo aizstāvju un fašisma upuru piemiņai uzcelts piemineklis Centrālkapos un Šķēdes kāpās.
Kurš par holokaustu (ne vārdu, bet tā saturu) neko nezināja, tas arī paliktu neuzzinājis, ka lielāko cilvēku masu tik tiešām nogalināto cilvēku vidū deva ebreji neatkarīgi no tā, ka lielākajai daļai no viņiem ar Liepājas aizstāvēšanu nekāda sakara nebija; un neatkarīgi no tā, cik liela daļa no nogalinātajiem ebrejiem bija vairāk vācu nekā ebreju valodas un kultūras nesēji. 1971. gadā tika atzīmēta Liepājas aizstāvēšanas 30. gadadiena, kad no atzīmējamā notikuma bija pagājis īsāks laiks, nekā no toreizējās atzīmēšanas līdz šai dienai. Ja padomju režīms būtu noturējies un virzījis savu propagandu pa jau labi iebrauktajām sliedēm, pat lielākajai daļai no Latvijas latviešiem šāds vēstures traktējums būtu kļuvis par pašsaprotamu īstenību. Nav jēgas minēt, kāds tādā gadījumā būtu visas pasaules iekārtojums, vai holokausta vārds pasaulē skanētu un kādos gadījumos Padomju Savienība dažādu taktisku apsvērumu dēļ ļautu tam atbalsoties savā teritorijā, kā tas reizēm notika līdz Padomju Savienības sabrukumam.
Analizējot “Zvaigznes” rakstu smalkā veidā ar jēdziena “arhetips” izmantošanu, atzīmēšanas vērts ir desmitkārtīgais pārspīlējums, norādot gan vāciešu noteikto nošaujamo ķīlnieku skaitu, gan reālo upuru kopskaitu. Tieši tāds pārspīlējums raksturo cilvēci kopš pirmajām rakstiskajām liecībām, kādas tā par sevi atstājusi. Proti, visdažādāko laiku un vietu vēstures pētnieki ir atzīmējuši, ka senās hronikas visu pasaka pareizi, tiklīdz katru tur norādīto skaitlisko daudzumu izdala ar desmit. Visā Kurzemē nogalināto ebreju skaits tiek vērtēts ap 5,7 tūkstošiem, no kuriem līdz trijiem tūkstošiem pienāktos dot Liepājai ar savu apkārtni, apriņķi vai rajonu. Jelgavā un tās apkārtnē tikuši nogalināti ap diviem tūkstošiem ebreju, bet tā jau ir Zemgale. Droši vien, ka arī norāde uz 30 tūkstošiem nogalināto nav grābta no gaisa, bet no aptuveniem priekšstatiem par liepājnieku zudumiem pagājušā gadsimta 40. gados. Runāšana par nacistu represijām un karu kalpoja par lieliskiem ieganstiem arī padomju represiju upuru norakstīšanai uz vāciešiem.
Piemērs ar Liepāju pārstāv padomju propagandas straumi, kas neizslēdza, ka tajā uz brīdi izveidojas pretstraumes, virpuļi un atvari. Ir notikusi sakritība, ka tieši 1971. gadā tika atklāts piemineklis nogalinātajiem Bauskas un tās apkārtnes ebrejiem, kurus nekādai cīņai pret vācu iebrucējiem piepīt nevarēja, jo tādu cīņu Bauskā nebija. Tūlīt pēc vācu karaspēka ienākšanas Bauskā ebreji tika padzīti no pilsētas centra uz nomali (attālums no centra līdz nomalei mazpilsētā pieci soļi), drīz vien iespiesti vienā ēkā ar pagalmu un no turienes aizvesti uz Vecsaules pagasta Likvertenu mežu. Tur no Rīgas ieradās tiesības uz draudīgo vācu burtu salikumu SD (Sicherheitsdienst - Drošības dienests) izpelnījusies latviešu vienība, t.i., “Arāja komanda” un dažu stundu laikā nošāva ap 500-600 ebreju no Bauskas, tās apkārtnes un arī no Jaunjelgavas. Nacistu režīma dienestā stājušies baušķenieki pēc tam varēja stāstīt, ka viņi jau neko - viņi ebrejus tikai apsargājuši, kas taču skan pat labi, bet nu jā - arī drusku patrenkājuši, drusku iekaustījuši - kam gan tā negadās?
“Bauskas Vēstnesis” atsāka iznākt 1942. gada 9. janvārī, lai informētu vietējos iedzīvotājus par vācu varas iestāžu pavēlēm un risinātu tīri saimnieciskus jautājumus, kuros tieši avīzes pirmajā numurā ebreji pārstāvēti ar vietējā vācu komandanta sludinājumu: “Policija nodeva vācu karaspēka rīcībā atstato žīdu kažoklietas. Daži kažoku izstrādājumi nepiemēroti militāriem mērķiem. Uz V. K. Mitau pavēli, es šos kažoku izstrādājumus (lieta grozās ap 6 dāmu lietām) pārdošu vairāksolīšanā komandantūra sestdien, 10. janvārī plkst. l0. Šo lietu pārdošanas ienākumus es izlietošu saziedotās vilnas dzijas izstrādāšanai džemperos kareivjiem.” Cauri Bauskai izmaršējušais vācu karaspēks jau bija pie Maskavas apstājies, iestrēdzis, apsalis un glābjams kaut ar ebreju apģērba atpirkšanu no vāciešiem.
Nav plaši zināmi cilvēki, kuri izcīnīja Likvertenu silā pieminekli “Cilvēku stāvi”, ko izveidoja skulptors Imants Murovskis (1925-2001). Tobrīd Bauskā visi vēl saprata, kas ir kas, - ko nozīmē pieminekļa pamatnē izlasāmie vārdi bez ebreju pieminēšanas: “Mūžīga piemiņa padomju pilsoņiem, kurus 1941. gadā nogalināja vācu - fašistu okupanti un viņu līdzdalībnieki buržuāziskie nacionālisti”. Līdz ar Latvijas Republikas atjaunošanu šo vārdu nozīmi drīkstēja atklāt publiskajā telpā. 2017. gada rudenī 1941. gada jūlijā nodedzinātās Bauskas sinagogas vietā tika atklāta piemiņas vieta (tās izpildījuma autors tēlnieks Ģirts Burvis (1962)) ar vēsturisko patiesību bez maskēšanas izsakošu tekstu: “Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi.”
