Melu ziņas un naida runas Gustava Grīnberga (1884–1981) vadītajā avīzē neattaisno tas, ka avīzes pirmais numurs iznāca 1941. gada 29. jūlijā, bet Tukuma ebreji tika nošauti jau jūlija vidū.
Viens no Andrieva Ezergaiļa secinājumiem grāmatā “Holokausts vācu okupētajā Latvijā: 1941-1944” ir tāds, ka par piedalīšanos ebreju iznīcināšanā “kriminālā atbildība, lietojot Rietumu kara noziegumu prāvu kritērijus, varētu tikt attiecināta uz apmēram 500-600 vīriem, lielākais - uz 1000. Tas ietvertu četrus dučus žurnālistu, kuri rakstīja, rediģēja un publicēja nacistu propagandu par ebrejiem”. Grāmatas piezīmju sadaļā ir uzskaitīti cilvēki, kuri uzrādījuši sevi par izdevējiem vai atbildīgiem redaktoriem avīzēs, kuru iznākšanu 1941. gada vasarā noteica padomju okupācijas nomaiņa ar nacistu okupāciju. Starp viņiem minēts arī “Tukuma Ziņu” redaktors laikā no avīzes pirmā numura iznākšanas 29. jūlijā līdz 16. oktobrim, kad, citējot šo pašu avīzi, “ar šodienu mūsu laikraksta atbildīgais redaktors pulkv., mag. iur. Gustavs Grīnbergs atstāj mūsu redakciju un pāriet atbildīgākā darbā Jelgavā”.
Grūtāk pateikt, cik daudzi no vainīgajiem tika izvēlēti grēkāžu lomai latviešu sabiedrībā. Piemēram, kāda sieviete stāstījusi A. Ezergailim, ka jutusi pret sevi nelabvēlīgu attieksmi, tiklīdz tā vai cita trimdas latviešu kompānija pamanījusi viņas pazīšanos ar žīdu šāvēju komandiera Viktora Arāja māsu. Līdzīgi sižeti aprakstīti arī Padomju Latvijā, kur vismaz dažiem izrādījies neiespējami nopelnīt sabiedrības piedošanu pat ar to, ka padomju tiesu piespriestos sodus viņi izcietuši. Varbūt pārspīlējot ar noapaļotu un uzskatāmu salīdzinājumu veidošanu, šādu likteni varētu pierakstīt 50-60-100 cilvēkiem, skaitot tikai tos ebreju slepkavošanā iesaistītos, kuriem izdevās nodzīvot daudz ilgāk nekā viņu upuriem. Slepkavošana taču notika pašā sākumā karam, kura turpinājumā vācu militārajiem formējumiem piesaistītajiem latviešiem nācās krist cīņā ar bruņotiem pretiniekiem, dalīties ar vāciešiem viņu sakāvē un saņemt nāves vai tai pēc būtības pielīdzināmus spaidu darbu sodus, kā arī sodīt pašiem sevi ar pašnāvībām. Vairumā gadījumu cilvēki tomēr spēja vienoties gan savā starpā, gan paši ar sevi, ka viņi darījuši tikai to, ko vācu okupētajā Latvijā visi darīja vai būtu darījuši, ja būtu nonākuši tādā situācijā, kādā bijis tas cilvēks, kurš pamanīts kaut kādā saistībā ar ebreju slepkavošanu.
Ja cilvēkiem tiešām tiek piešķirti sargeņģeļi, tad G. Grīnbergam ir ticis šā darba teicamnieks vai trieciennieks. Uz to norāda G. Grīnberga gandrīz simts gadus garais mūžs, ik pa laikam šūpojoties uz dzīvības un nāves robežas. Pirmo pasaules karu viņš sācis jau kā virsnieks Krievijas armijā. Prūsijas kauju laikā kā vācu valodas zinātājs aizsūtīts pie vāciešiem uz sarunām, kas izjukušas pirms sākšanās, jo vācieši viņu smagi ievainojuši. Pēc tam vācieši viņu vairākus mēnešus ārstējuši, lai varētu viņu aiztransportēt uz Krieviju. Savukārt 1964. gadā viņš cietis autoavārijā. Trimdas latviešu ievērojamākajā avīzē “Laiks” šis gadījums iekļuva 2. decembra numurā: “Dienvidfloridas latviešu kopas Latvijas neatkarības proklamēšanas atceres sarīkojumam... Maiami 14. novembri, drūmu pēcskaņu radīja smaga satiksmes nelaime, kurā nogalināja vienu un ievainoja divus sarīkojuma dalībniekus, kad tie otrā dienā atgriezās no Maiami uz savu dzīves vietu... Cietušie ir... Teodors Tīrums, kas nogalināts, viņa dzīves biedre... un 79 g. v. plkv. Gustavs Grīnbergs, Latvijas bij. militāratašejs Polijā. Abi pēdējie ievainoti.” Ziņa šeit sniegta maksimāli tuvu oriģinālam arī tāpēc, ka tā ietver norādījumu uz G. Grīnberga gaitām Polijā, kuru dēļ nonākšana padomju drošības vai izlūkošanas iestāžu apcietinājumā pēc 1940. gada vasarā notikušas Latvijas okupācijas šķita neizbēgama. G. Grīnbergam tomēr izdevās no tāda likteņa izvairīties veselu gadu un vēl dažas dienas.
Nav teikts, ka G. Grīnberga biogrāfija nevarēja radīt viņam nekādas problēmas arī pēc vācu okupācijas, bet acīm redzams ir tas, ka mēneša laikā vācu varas iestāžu uzticību viņam iemantot bija izdevies. 1941. gada 29. jūlijā G. Grīnberga dzimtās pilsētas pašvaldība atsāka izdot avīzi “Tukuma Ziņas”, kuru pirmajā lappusē zem atbilstoša virsraksta “Gaitu sākot” teksts ar Gustava Grīnberga parakstu, kādus “Tukuma Vārds” zem redakcijas gatavotiem materiāliem parasti nelika:
- Mēs sākam mūsu laikraksta gaitas lielu satricinājumu, bet ari lielu cerību piepildījuma brīdī. Varenā vācu armija ar neatturamu triecienu atbrīvojusi mūsu zemi no “neuzvaramās” sarkanās armijas neskaitāmajiem kara pulkiem un žīdu čekistu bandām. Visus pēdējos mēnešus mūsu acis bija vērstas uz rietumiem, no kurienes mums vienīgi palīdzība varēja nākt. Un mēs nebijām vīlušies. Kad bija aizvesti uz žīdu paradīzi saķerto mierīgo iedzīvotāju tūkstoši, pārējie iedzīvotāji vienmēr jutās apdraudēti, daudzi no palikušajiem sabēga mežos. Mūsu izmisums sasniedza augstāko pakāpi. Tad pēkšņi izplatījās ziņa, ka Vācijas Vadonis pieteicis karu “neuzvaramajai” padomju valstij! Visi latvieši priekā spieda viens otram roku... Atcerēsimies, ka arī 1919. g. vācieši bija tie, kas palīdzēja mums padzīt boļševikus no mūsu zemes, bet toreiz, diemžēl, mēs palikām viņiem pateicību parādā. (...) Mēs esam izvaroti un izlaupīti, daudzi no mums nomocīti žīdu briesmoņu - Novika un Šustina moku kambaros, bet daudzi aizvesti uz nezināmām moku vietām. Bezgala sāpīgas ir tās brūces, ko mūsu tautas miesā cirtis komunistu varmāku un žīdu varas gads. Bet tagad... mūs visus gaida lielais tēvijas jaunuzbūves darbs! (...) Tad latviešu tauta dzīvos mūžīgi un kopā ar pārējām Eiropas kultūras tautām drīzi uzsāks mierīgu un laimīgu dzīvi lielās Vācijas saules apspīdēti. Lai mūsu mūžīga pateicība vācu uzvaras armijai un jaunās Eiropas Vadonim - Ādolfam Hitleram!
Gustavs Grīnbergs.
Avīzes pirmais un vēl daži nākamie numuri tika veltīti galvenokārt tam, kā padomju okupantus tieši Tukumā nomainīja vācu atbrīvotāji, ja lietojam tā laika terminoloģiju. Pēc šāda šablona rīkojās visas avīzes, kas sāka vai pēc padomju okupācijas dēļ notikušā darbības pārtraukuma atsāka iznākt Latvijā 1941. gada vasarā. Šo šablonu bija devis jau 1. jūlijā Rīgā izdotais pirmais “Tēvijas” numurs. Tā 1. lpp. goda vietā Ā. Hitlera portrets un vācu armijas virspavēlniecības paziņojums par situāciju visās Vācijas frontē, kurā kaujām Latvijas teritorijā veltītas veselas divas rindkopas. Tālāk raksts “No žīdu vadītām boļševiku laupītāju un slepkavu bandām brīvi”. Kādas frāzes bija tur, tādas bija jāpārraksta arī vietējās avīzēs, papildinot tās ar vietējiem vietvārdiem, uzvārdiem un vācu armijas atnākšanas datumiem. Atbilstoši “Tēvijas” raksta virsrakstā un tālākajā tekstā sniegtajam paraugam, žīdus un viņu vainu vajadzēja piesaukt katrā vārda galā, vismaz katrā otrajā teikumā u.tml. Ievadraksta formātā tā rīkoties nebija problēmu, kā tas labi redzams G. Grīnberga sacerējumā. Bet kā šīs frāzes iepīt attiecīgās vietas “atbrīvošanas” stāstā tā, lai nezaudētu lasītāju uzticību? Bija taču jāraksta par to, ko daudzi lasītāji nupat kā redzējuši savām acīm vai dzirdējuši no saviem radiem un draugiem. Kā tad pamatot, ka padomju okupant veiktajām represijām kopš 1940. gada vasaras ar kulmināciju 1941. gada 14. jūnijā tik tiešam ir bijis kaut kāds sakars ar žīdiem? Tukuma gadījumā nekas par to liecinošs nebija atklājies. Tā paša pirmā numura tālākajās lappusēs komunistu bēgšanai raksturīgo ieslodzīto nogalināšanu nācās aprakstīt zem virsraksta “Rautenbergs un Mazjēcis slepkavo vēl pēdējā brīdī”, bet viņu uzvārdi apliecināja paši par sevi, ka ebreji taču viņi nav. Citā rakstā “Tukuma atbrīvošana” teikts tā, ka “pa ielām, dodot pēdējos rīkojumus, skraidīja sarkanās plintnieces Gavare, Jātniece, Sproģe un citas ar revolveriem pie sāniem”. Tātad - atkal pat nevienas tādas, kas būtu atmaskojama kā žīdiete. Turpat gan rakstīts, ka kaut kādi vārdos nenosaukti “žīdeļi-gvardisti, pazaudējuši galvas, skraidīja ar šautenēm un paniskās bailēs grūstījās gar auto mašīnām, lai nodrošinātu sev un histēriski ķērcošām žīdietēm vietas”. Kaut kas uz to pusi tiešām varētu būt noticis Tukumā, par kuru muzeja “Ebreji Latvijā” elektroniskajā ekspozīcijā teikts, 1935. gadā Tukumā uzskaitītie 953 ebreji veidojuši 12% no iedzīvotāju kopskaita. Tomēr bailes un bēgšana nav tik kompromitējoši fakti, lai ar tiem pamatotu rīcību, kādu “Tukuma Ziņas” prasīja - aizlieguma formā prasīja - no saviem lasītājiem rakstā “Žīdu žēlotāji”:
- Laikā, kad pilns ir latviešu pacietības mērs, kad žīdu īstā izmantošanas daba atklājusies neskaitāmos neģēlīgos noziegumos, atrodas tomēr ļaudis latviešu vidū, kas mēģina žīdus žēlot. Viņi runā, ka žīdi jau tik vainīgi nemaz neesot un ka viņiem vajagot ļaut atkal tirgoties, tad varēšot “nodiņģēt”, ko pie latviešu cilvēka nevarot. Kāda sieviņa pacietīgi daudzas stundas stāvēja rindā, lai tad sapirktu pilnu lielu kurvi visdažādākām pārtikas vielām žīdu “sorēm”. Viņa paskaidroja, ka visu mūžu kalpojusi žīdiem nevarot bez viņiem nemaz iztikt. Kādu Tukuma žīdeni - pianisti - “lopu ganīšanai” salīgusi pazīstama Tukuma latviešu ģimene. Likās tikai dīvaini, ka lopu gane brauc uz laukiem ar klavierēm. Tagad nācis zināms, ka lopu gane tomēr paklausījusi augstākam aicinājumam un laukos atvērusi privātstundas klavieru spēlē, kur mācoties vairāku Tukuma latviešu bērni. Šie “žēlotāji” ir cilvēki, kas negrib izprast pašreizējo laikmetu. Viņu rīcība mūsu tautai godu nedara un ir nekavējoši izbeidzama. Vai tad tiešām nepietika tie daudzie nomocītie un sakropļotie latviešu patrioti, kurus tagad ikdienas atrod mūsu dzimtenes zemē bedrēs samestus, vai nepietika tie daudzie tūkstoši, kurus aizsūtīja bada nāvē, lai vēl izrādītu žīdiem - visas cilvēces lielākiem ienaidniekiem - kaut mazāko žēlošanu?
Paldies G. Grīnbergam par kaut tādā formā sniegtu apliecinājumu, ka arī Tukumā bijuši cilvēki, kuri vismaz mēģinājuši rīkoties tā, kas tautai godu dara, bet reālo notikumu gaitu ietekmēt viņi nespēja. “1941. gada 1. jūlijā pilsētu okupēja vācieši. Jūlija vidū ebreju vīriešus aizsūtīja uz Valguma ezeru, kur viņiem lika rakt bedres, bet pēc tam nogalināja. Nākošajā dienā tur nošāva pārējos ebrejus. Izglābties izdevās tikai vienai sievietei,” vēsta “Ebreji Latvijā”.
Var mēģināt taisnoties, ka Tukuma gadījumā naida runas pret ebrejiem bijušas tikai rituāls, kas jāizpilda tāpēc, lai Tukumā vispār drīkstētu izdot avīzi, kas, izpildījusi vāciešu prasības attiecībā uz antisemītismu, uzmundrināja latviešus, uzturēja latviešu valodu publiskajā telpā, kaut vai sludinājumu veidā risināja banālus, bet cilvēku izdzīvošanai kritiski svarīgus jautājumus. Šo runu dēl neviens nevarēja izturēties naidīgi pret ebrejiem tur, kur tādu vairs nebija. Tomēr Latvijā viņi vēl bija un arī “Tukuma Ziņas” kalpoja tam, lai viņu nogalināšanu veicinātu.
Par spīti visam, G. Grīnbergs pamanījās iekļūt starp trimdas latviešu gaišajiem tēliem, kam piedošana par sadarbība ar nacistiem tika izpausta noklusēšanas formā. Piemēram, viņa 95. dzimšanas dienai “Laiks” 1979. gada 5. decembrī veltīja publikāciju “Karavīra, diplomāta un jurista mūžs, kurā dažādas viņa dzīves peripetija iztirzātas sīki un smalki, bet desmit gadi šī mūža no pagājuša gadsimta 30. līdz 40. gadu vidum pasniegti kā nebijuši: “Pēc juridiskās fakultātes beigšanas paliek pie Krimināltiesību katedras sagatavoties zinātniskam darbam. Bēgļu posmā Minchenē lasījis lekcijas.” Tādi tie divi teikumi viens aiz otra ir, nekas te ne izlaists, ne īsināts. Šāds viņa dzīves traktējums pāris gadus vēlāk tika atkārtots viņa nekrologos, ko vairāki trimdas preses izdevumi sacerēja paši, nevis pārdrukāja viens no otra. Tātad burtu un vārdu, faktu un komplimentu daudz, bet visi sabīdīti tik rūpīgi, lai nezinātājs paliktu neuzzinājis, ka pasaulē vispār un Latvijas teritorijā tai skaitā noticis par Otro pasaules karu dēvēts karš, kam varbūt tomēr vajadzēja atstāt nospiedumu ja ne jurista, tad vismaz karavīra un diplomāta biogrāfijā.
Jāsargās no pārpratuma, ka “Laika” 1995. gada 20. septembra publikācija “Mūžs, kas veltīts brīvajam vārdam” būtu veltīta G. Grīnberga darbībai presē, kas risinājās Tukumā un tālāk Jelgavā, kur viņam bijusi sava izdevniecība. Īpašu panākumu gan tai nebija, G. Grīnbergs atgriezās Tukumā kā advokāts. Nē, raksts veltīts nevis Gustavam, bet Gunāram Grīnbergam, taču arī Gustava biogrāfiju tas izdaiļo, jo izrādās, ka Gunārs “ar sevišķi lielu cieņu un kā ideālo nacionālās stājas paraugu... allaž pieminējis savu tēvoci Gustavu Grīnbergu - Latvijas armijas pulkvedi un kādreizējo Latvijas militāro atašeju Polijā un Rumānijā”.
Lai cik lielā cieņā būtu “nacionālā stāja”, tās dēļ tomēr nedrīkst publicēt melu ziņas, ar ko izceļas “Tukuma Ziņu” pirmais numurs. Kopumā jau nebija melots iepriekš citētajā rakstā, ka nomocītus un sakropļotus latviešu patriotus “tagad ikdienas atrod mūsu dzimtenes zemē bedrēs samestus”, bet šis apgalvojums un ar to saistītas aicinājums izturēties pret ebrejiem tā, lai neatstātu viņiem šeit nekādas iespējas izdzīvot, bija piekabināts publikācijai “Žīdu briesmu darbi Majoru mežā” par tādu bedri, kas eksistēja tikai dažu cilvēku galvās un tālāk uz “Tukuma Ziņu” papīra. Arī tāda veida bedre var izrādīties pietiekami dziļa, lai tās saturu aprakstītu atsevišķa publikācija.
