Kopš 1. jūlija Latvijas valstspiederīgajiem ārzemēs dota iespēja norādīt nevis vienu, bet kopā divas dzīvesvietas Latvijā un ārvalstī.
Ir stājušies spēkā grozījumi Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, kas tagad pieskaņots Diasporas likumam. Proti, ārzemēs dzīvojošiem Latvijas valstspiederīgajiem jeb diasporas locekļiem piešķirtas tiesības papildus dzīvesvietas adresei ārvalstī norādīt arī vienu papildu adresi Latvijā. Šāda papildu adrese Latvijā ir līdzvērtīga parastajai dzīvesvietas adresei. Likuma grozījumu mērķis ir atvieglot Latvijas valstspiederīgo pārcelšanos atpakaļ uz Latviju. Latvijā deklarētu dzīvesvietu prasa bērnu pieteikšana bērnudārzā vai skolā, pieteikšanās ģimenes ārstam u.tml. Kādam tiesības uzrādīt adresi Latvijā varbūt palīdzēs vispirms atrast šeit darbu un tikai pēc tam fiziski apmesties šajā adresē.
Līdz šim cilvēks automātiski zaudēja adresi Latvijā, līdzko bija pieteicis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) savu pārcelšanos uz ārzemēm. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc savu pārcelšanos prom no Latvijas nav pieteikuši apmēram 175 tūkstoši cilvēku. Tāda, lūk, ir starpība starp PMLP un Centrālās statistikas pārvaldes datiem par cilvēku skaitu Latvijā.
Statistiķi apgalvo, ka viņi pēc tā, vai gada laikā valsts reģistros par cilvēku izdarīti jauni ieraksti, spējot atpazīt cilvēka atrašanos vai neatrašanos valstī. Ja skaita tikai tos, kuru esamība Latvijā 2020. gadā ir pamanīta, tad 2021. gadu valsts sākusi ar 1 893 223 iedzīvotājiem. Ja skaita visus, kuri savulaik ierakstīti Iedzīvotāju reģistrā un nav no tā izdzēsti, kas pārsvarā notiek nāves dēļ, tad iedzīvotāju skaits valstī joprojām pārsniedzis divu miljonu robežlīniju par 69 089 cilvēkiem. Tādējādi Latvijā konstatējamas 2 069 089 - 1 893 223=175 866 mirušās jeb papīra dvēseles. Tas ir vairāk nekā iedzīvotāju skaits Daugavpilī un Liepājā kopā. Labā ziņa tāda, ka lielākajai daļai šo cilvēku jābūt fiziski dzīviem kaut kur plašajā pasaulē.
Motivācijas neuzrādīt savu pārcelšanos projām no Latvijas ir iespējamas visdažādākās, tai skaitā pretējas. Vieni negrib vairs nekādu saistību ar Latviju un tieši tāpēc neatklāj tai savu īsto atrašanās vietu, bet citi atraduši sadzīvošanas veidus ar Latvijas valsti, kaut daļēji tiekot pie tiem valsts resursiem, piekļuve kuriem tiek legalizēta līdz ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma grozījumiem.
Grozījumi likumā uz Latvijā dzīvojošajiem attiecas tā, ka viņiem atceltas tiesības uz neierobežotu skaitu papildu adrešu, ar kādām tik tiešām apgādājies neliels skaits cilvēku (blēžu?). Tagad katram ir tiesības uz kopā divām adresēm Latvijā un pasaulē.
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma grozīšana neko nemaina attiecībā uz pienākumu dzīvesvietu deklarēt vispār. Par dzīvesvietas nedeklarēšanu mēneša laikā kopš ievākšanās jaunā adresē cilvēkiem draud naudas sods apmērā no 10 līdz 350 eiro. Maigāks sods par šādu pārkāpumu ir brīdinājums. Latvijas valstspiederīgo pienākums paziņot dzīves vietu nemainās atkarībā no tā, vai cilvēks pārceļas uz jaunu dzīvesvietu Latvijā, vai ārzemēs. Latvijas spēkos nav dabūt rokā tos, kuri pametuši valsti bez pieteikšanās valsts iestādēm. Vismaz šobrīd maza varbūtība iedzīvoties nepatikšanās tiem, kuri atgriežas Latvijā pēc ilgstošas un nepieteiktas prombūtnes, jo tāda netiek konstatēta. Atbilstoši personas datu aizsardzības un statistisko datu apstrādes normām, CSP nedrīkst izpaust un neizpauž PMLP, kuras personas, kas ierakstītas bijušajā Iedzīvotāju reģistrā jeb tagadējā Fizisko personu reģistrā kā dzīvojošas Latvijā, īstenībā šeit nav pamanāmas gadu vai vēl ilgāk.
Par dzīvesvietas uzrādīšanu kā Latvijas valstspiederīgo goda pienākumu liecina arī PMLP atbilde Neatkarīgajai par to, kāds mehānisms ir PLMP rīcībā, lai droši fiksētu atgriezušos: “Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 4. panta pirmo daļu dzīvesvietas maiņas gadījumā attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā dzīvesvietā, deklarēt to dzīvesvietas deklarēšanas iestādē. Pārvalde uzzina, ka persona ir atgriezusies Latvijā tikai pēc tā, kad persona izpilda tai normatīvajos aktos noteikto dzīvesvietas deklarēšanas pienākumu.” Ja kāds savu pienākumu nepilda, tad PMLP šo bēdīgo faktu nemaz neuzzina. Proti, neuzzina, ir vai nav bijis projām no Latvijas cilvēks, kurš pats ne uz kādām nepatikšanām neuzprasās.
Remigrācijas veicināšanai teikto runu iemiesošanās likumos nav pavērsusi Latvijas valstspiederīgo plūsmu starpību par labu Latvijai. Pagājuša gada laikā PMLP reģistrējusi 14 923 pieteikumus no Latvijas valstspiedrīgajiem par apmešanos ārzemēs. Rezultātā ārzemēs reģistrēto cilvēku skaits 2020. gada laikā pieaudzis no 203 966 līdz 210 873. Šos ārzemēs pieteikušos Latvijas valstspiederīgos nedrīkst sajaukt ar 175 tūkstošiem Latvijā pazudušo cilvēku - pēc lieluma līdzīgās cilvēku grupas ir dažādas pēc definīcijas.
Summāro pieaugumu par 6 907 cilvēkiem bremzēja galvenokārt cilvēku pārcelšanās atpakaļ uz Latviju, bet jāņem vērā arī cilvēku nāves ārzemēs un citi faktori. PMLP atskaitē par pērno gadu iekļauti 4115 lēmumi par Latvijas pilsonības reģistrēšanu un 725 personu naturalizāciju (uzņemšanu pilsonībā), bet, no otras puses, arī par Latvijas pilsonības atņemšanu 145 cilvēkiem. Daļa no šiem gadījumiem attiecas uz ārzemēs jau dzīvojošiem, kuri ietekmēja ārzemēs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo skaitu, bet ne cilvēku pārcelšanos pāri valsts robežai.
Uzmundrina ļoti pārliecinošais to cilvēku pārsvars, kuri nodibinājuši saikni ar Latviju attiecībā pret tiem, kuri šo saikni pārrāvuši. Pretēju iespaidu var radīt dati, ka šā gada pirmajā pusē uz ārzemēm deklarējušies 9 758 cilvēki, kas pamanāmi vairāk nekā puse no 14,9 tūkstošiem, cik daudzi pieteica ārzemju adreses pērn. PMLP norāda uz Covid-19 ietekmi, kas izpaudusies gan kā fiziski ierobežojumi cilvēku iespējām šķērsot valstu robežas, gan kā palēninājums datu apritei un apstrādei. Šie apstākļi samazināja pērnā gada rādītājus, toties veidoja atlikto pieprasījumu pēc dzīves vietas maiņām, kas realizētas šogad. Tas pats attiecas uz cilvēku nodomiem pārcelties uz Latviju.