Tieši vienu mēnesi pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas Bauskas komunistu komiteja izziņoja mītiņu Bauskas ebreju nogalināšanas vietā un atļāva vietējam laikrakstam “Komunisma Ceļš” par šo vietu uzrakstīt kaut burtiski trijos vārdos, ka “te sagula Bauskas ebreji”.
Paziņojums par 10. septembrī rīkoto mītiņu sniegts “Komunisma Ceļa” 1988. gada 8. septembra 1. lpp. Tā paša numura 3. lpp. Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādnieka Jāņa Grūbes parakstīts skaidrojums “Terora upuru piemiņai” par notikumiem 1941. gada vasarā un rudenī un tālāk kāda entuziasta pārspriedumi “Par reālu politiku”, atbilstoši kurai jau pieteikto Latvijas Tautas fronti vajagot saukt par Latvijas pārbūves vai pārveides fronti. 13. septembrī avīze 1. lpp. līdzās novietoja reportāžu no 10. septembra pasākuma un mudinājumu izvirzīt deputātus Tautas frontes dibināšanas kongresam, kas sanāca 8. oktobrī.
Bauskā un tās apkārtnē pagājuša gadsimta 80. gados dzīvoja vēl pietiekami daudz cilvēku, kas paši pieredzējuši jau 40. gadus un tāpēc zināja arī par Bauskas ebreju nogalināšanu Likvertenu silā. Skaļi un publiski par tādām lietām runāt toreiz nemēdza, bet arī nākamās paaudzes no saviem vecākiem uzzināja, kur tad pie Bauskas ir tā vieta, kurā “žīdus šāva”. Precīzu ziņu par notikumu laiku un norisi gan nebija. Publiski šie notikumi tika aprakstīti pavisam savādāk - pilnīgi sagrozīti daļēji nolaidības, bet daļēji padomju propagandas vajadzību dēļ. Skaidrība par tiem tika ieviesta tikai pagājušā gadsimta 90. gados, izmantojot iespējas, ko deva Latvijas Republikas atjaunošana un arhīvu atvēršana pētniekiem, nevis dažiem propagandas materiālu taisītājiem.
Savas iespējas izmantoja Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs, kur holokausta tēmu atšķetināt uzņēmās Aigars Urtāns. Kopš 90. gadu vidus Bauskas muzejā ir skatāma pilsētas ebreju kopienas vēsturei veltīta ekspozīcija. Traģisko notikumu 80 gadu piemiņai veltīta A. Urtāna publikācija “Lielākais kriminālnoziegums Bauskas vēsturē” avīzes “Bauskas Dzīve” 10. un 13. augusta numuros.
Tieši pusi no 80 gadiem Bauskas ebreju iznīcināšana tika noklusēta tik cītīgi, it kā padomju režīms pildītu pirms Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai sacerētas nacistu instrukcijas par to, ka nedrīkst palikt nekādu liecību ne par ebrejiem, ne par viņu iznīcināšanu. Piemineklis Bauskā visiem zināmajā žīdu šaušanas vietā tika atklāts 1971. gada 21. jūlijā ar pasākumu, kurā, ja vadāmies no notikuma atstāsta 'Komunisma Ceļa” 24. jūlija numurā, nav izskanējuši tādi vārdi kā “ebrejs” vai “žīds”. To vietā skanējusi ragu mūzika, Lūcijas Baumanes deklamēta dzeja un rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Edvīna Zakovica mutē likts teksts, ka “masu kapi vientuļā meža vidū ir svēta vieta. Tie atgādina Lielā Tēvijas kara pirmās dienas. Vecākai paaudzei tās atmiņā ataust ar kāškrustoto lidmašīnu lidojumiem, lielgabalu kanonādi, frontes ceļiem, ložu pārtrauktiem sapņiem un ilgām. Jaunajai audzei šī vieta māca uzņemt sirdīs padomju patriotisma spēku.” Tātad “atgādina” par jebko, kam varētu būt un varētu nebūt nekāda sakara ar ebrejiem.
Piesaucot kapus, tomēr bija jāsaka kaut kas par tiem, kuri tur aprakti. Tas arī tika izdarīts, pilnībā aizvietojot ebrejus ar cilvēkiem, kuru uzvārdiem jāliecina pašiem par sevi, ka tie taču latvieši. Konkrētajā pasākumā uzstājies kāda apkārtnes kolhoza (komunistiskās) partijas pirmorganizācijas sekretārs R. Rozenfelds, kurš vācu okupācijas laikā “apcietinājumā bijis kopā ar cilvēkiem, kuri tagad dus masu kapos. R. Rozenfelds, kuram izdevās dzīvam izdevies izkļūt no koncentrācijas nometnes”, stāstīja par to, kā no nometnes uz nošaušanu Likvertenu silā aizveduši “Zālites pagasta jauno darba zemnieku Jāni Robežnieku”. Traģēdijas kāpinājumam piesaukts “nošautā šofera baušķinieka Andreja Lapinska sirmas māmuliņas saļimušais stāvs un ārprāta lūdzošie kliedzieni”. Ar to nogalināto uzskaitījums konkrētajā reizē sācies un beidzies, nedodot nekādu iespēju tur iespraukties ebrejiem.
Tieši tāpat kā 1988. gadā, arī 1971. gada mītiņš tika sapārots ar Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā tapušu skaidrojumu par piemināmajiem notikumiem. To uzrakstījis J. Grūbes priekštecis Eduards Kastiņš (ne Krastiņš) “Komunisma Ceļa” 1971. gada 17. jūlija numurā. Tur nu gan ebreji vienu reizi pieminēti, bet ne tiešā saistībā ar Likverteniem:
- Pēc masveida apcietināšanām, augusta sākumā Rīgas ielas 5. un 41. nama ar ieslodzītajiem pieblīvētajos pagrabos un ebreju geto sētā Rīgas un Šišinašvili ielas stūrī sākās apcietināto “šķirošana”: daļu pārveda uz jaunizveidoto koncentrācijas nometni Vecsaules kūdras purvā, kur tos izmantoja kūdras ieguvē ārkārtīgi smagos darba un dzīves apstākļos. Tomēr visu vairumu apcietināto atstāja turpat pagrabos, no kurienes drīz sākās viņu aizvešana uz Vecsaules silu. Tur, bijušajā aizsargu mācību šautuvē, gandrīz vai katru nakti nacisma nāves dzirnavas samala daudzu desmitu sieviešu un bērnu, sirmgalvju un jaunekļu dzīves. Kādā naktī septembra sākumā nežēlīgie šauteņu sprakšķi arī Padomju Latvijas Augstākās Padomes deputātam skolotājam V. Strautniekam, izglītības darbiniekiem P. Grigānam, A. Šlosbergai-Skujai, J. Aberbergam, Vecsaules jaunajam darba zemniekam J. Vaitaitim, svitenietim A. Grigaļūnam, baušķiniekam P. Zeidakam un vēl daudziem citiem aizliedza saklausīt priežu šalkšanu, jaunam rītam austot. Četros lielos masu kapos te sagūla vairāk nekā divtūkstoš noslepkavoto. Bet bendes nerimās. 1942. gada maija naktī Skaistkalnes ceļa malā Jaunsaules mežā nacisti iznīcināja ap 250 čigānu tautības pilsoņu. Tāpēc fašisma nāves mašīnas bilancē Bauskas novadā ir pavisam 2625 nogalinātie mierīgie iedzīvotāji...
Ja pilnīgi burtiski seko tam, ko E. Kastiņš uzrakstījis, tad aizvesti nošaušanai tikuši cilvēki tikai no “pagrabiem”, nevis no “ebreju geto”, kur šie ebreji varbūt sēdēja un joprojām sēž ilgi un laimīgi. Var jau būt, ka kāds kāds no viņiem aizvests uz koncentrācijas nometni, kāda Vecsaules kūdras raktuvēs tiešam tika ierīkota un varbūt no turienes uz nošaušanu, bet ebreji kā iznīcināšanai nolemts cilvēku kopums padomju laikā uzrādīts netika. Viņu vietā atkal un atkal tika pārmalti nogalinātie ar uzsvērti latviskiem vārdiem un uzvārdiem (vienu un to pašu vārdu rakstība ne vienmēr burtiski sakrita), kas Bauskas apkārtne iekļauj arī lietuviskus burtu un skaņu salikumus:
“Bauskas Darbs” 1952. gada 20. jūnijā - Strautnieks un Grigans;
“Komunisma Ceļš” 1969. gada 23. janvārī - Marija un Jūlijs Valaiņi, Jānis Robežnieks, Voldemārs Veinbergs, Jāzeps Plinanovs;
“Komunisma Ceļš” 1971. gada 17. jūlijā - V. Strautnieks, P. Grigāns, A. Slosberga-Skuja, J. Aberbergs, J. Vaitaitis, A. Grigaļūns, P. Zeidaks;
“Komunisma Ceļš” 1971. gada 24. jūlijā - Jānis Robežnieks, Andrejs Lapinskis;
“Komunisma Ceļš” 1975. gada 9. maijā - Jāzeps Pimanovs, Jāzeps un Leokadija Valaiņi, Jānis Robežnieks, Voldemārs Veinbergs;
“Komunisma Ceļš” 1979. gada 22. septembrī - Zignots Strazdiņš;
“Komunisma Ceļš” 1988. gada 8. septembrī - Feldmanis, Feldhūns, Bergmanis, Vulfsons, Kampers, Robežnieks, Grigaļūns, Jāzeps Pimonovs, Dumpis, Pumpurs, Lejnieks;
“Komunisma Ceļš” 1988. gada 13. septembrī - Austra Šlosberga-Skuja, Zignots Strazdiņš, Voldemārs Strautnieks, Pēteris Grigāns, Šrolis Kurmanis, Kārlis Pelūde, Zaščerinskis, Robežnieks, Grigajūns, Dumpis, Pimanovs, Pumpurs, Lejnieks, J. Āberbergs-Augikalns, J. Vaitaitis, J. Brasovs, J. Kleins, K. Olavs, Dižais, Bērziņš un vārdos nesaukti “Bauskas ebreji”.
No visa pārējā šajā uzvārdu kolekcijā atšķirīga ir J. Grūbes publikācija padomju režīma varas izskaņā. “Tas bija pēdējais pasākums, ko komunisti Bauskā vispār spēja sarīkot,” J. Grūbe dalījās ar Neatkarīgo atmiņās par 1988. gada 10. septembra mītiņu, kam pakārtots viņa toreizējais raksts. Tagad J. Grūbe pārgājis darbā uz Bauskas pils muzeju, kas sen vairs nav Bauskas novadpētniecības uz mākslas muzeja sastāvdaļa.
J. Grūbe zina teikt, ka 1988. gada raksta pasūtījums caur toreizējo Novadpētniecības un mākslas muzeja direktoru pie viņa nonācis ne no “Komunisma Ceļa”, bet no rajona partijas komitejas. Kopā ar to nav nākušas prasības, ko vajag vai ko nedrīkst rakstīt. Tas, protams, brīnišķīgi, bet ko rakstīt, ja pirms tam nebija iespēju konkrēto vēstures segmentu pirms aprakstīšanas izpētīt? Iepriekš vajadzēja turēties padomju propagandas rāmjos, kuros pievēršanās ebreju iznīcināšanas tēma neiekļāvās. J. Grūbe painteresējies, vai nevarētu mītiņu ar visu rakstu atlikt un notikumu izpētīt līdz tā nākamajai apaļajai jubilejai, t.i., līdz 1991. gada vasarai, bet to nu gan vietējie komunisti sapratuši, ka Bauskā uz viņu organizētu pasākumu cilvēki atnāks vai nu tuvākajās dienās, vai vairs nekad. Pasākums noticis, bet J. Grūbe atradis pieklājīgu ieganstu tajā nepiedalīties. Pēc tam daudzas frāzes no viņa 8. septembra raksta pārceļojušas varbūt arī uz to, ko teikuši runātāji 10. septembrī, bet noteikti uz to, kā “Komunisma Ceļš” aprakstīja notikušo pasākumu. A. Urtāns piebilst, ka īstenībā šajā gadījumā vajadzīgie dokumenti no padomju drošības iestāžu krājumiem Latvijas arhīvos tika atvērti vēl vairākus gadus vēlāk, tikai ap 1994.-1995. gadu.
1988. gada mītiņa jēga, ja to formulē no šodienas skatpunkta, bija komunistu vēlēšanās kaut uz atvadām darīt zināmu baušķeniekiem, ka komunisti pārtraukuši dzīvot paši savā pasaulītē jeb sākuši rēķināties ar apkārtējo vairākumu. Pasākums Likvertenu silā deva iespēju vismaz simboliski to parādīt ar trāpīgu žestu. Tātad par vietu, par kuru visi lieliski zināja, ka tur “žīdus šāva”, tika pat rakstiski apstiprināts, ka tur “ebreji sagula”.
Iepriekš kaut kas līdzīgs bija iesprucis “Komunisma Ceļa” priekštecī “Bauskas Darbā” uz pašām karstākajām pēdām pēc vācu okupantu padzīšanas. 1945. gada 21. jūlija publikācija “Vecsaules kūdras purvā” galvenokārt stāsta par komunistu mocīšanu Vecsaules koncentrācijas nometnē (vācu okupācijas laikā iestāde ar šādu nosaukumu publicēja sludinājumus pieteikties tur darbā par uzraugiem par 160 reihsmarkām mēnesī), bet ietver arī tādu epizodi, ka nometnē “ieslodzīja visus Bauskas ebreju tautības iedzīvotājus. Pēc divām nedēļām gestāpoviešu komandētie šucmaņi tos aizdzina uz bijušo aizsargu šaujlaukumu, 8 kilometri no Bauskas, un noslepkavoja.” Faktoloģiski tas bija pilnīgi greizi, jo neveda ebrejus no Bauskas uz Likverteniem (tiešām 8 km no Bauskas) caur Vecsaules kūdras purvu, kas atrodas tajā paša virzienā un nozīmētu ebreju vizināšanu vēl kilometrus piecus uz priekšu un pēc tam atkal atpakaļ; un nekrāmējas “gestāpovieši” (Geheime Staatspolizei - slepenā valsts policija, ja burtiski pārtulko) ar kūdras purvu iemītniekiem. Toties būtība te pateikta pareizi, ka visus Bauskas ebreju tautības iedzīvotājus noslepkavoja.
Ebreju nogalināšanas tēma Padomju Savienībā drīz vien no izpētes kļuva par praksi. 1948. gada janvārī kravas automašīna pārbrauca pāri PSRS tautas māksliniekam, Ļeņina ordeņa kavalierim un Staļina prēmijas laureātam, bet galvenais, ka Ebreju antifašistiskās komitejas priekšsēdētājam Solomonam Mihoelsam. Tajā pašā gadā komiteja tika slēgta kā “pretpadomju aģitācijas centrs” un vairāki desmiti tās biedru arestēti, 1952. gadā - notiesāti un nošauti. 1953.gada 13. janvārī padomju komunistu galvenajā avīzē “Pravda” tika aprakstīta “ārstu - indētāju cionistiskā sazvērestība”, kam vajadzēja ievadīt ebreju deportācijas uz Sibīriju un vēl tālāk. Tādi plāni tika izjaukti līdz ar Padomju Savienības diktatora Staļina nāvi (nogalināšanu) vēl dažus mēnešus vēlāk, bet atstāja mācību nebāzt degunu ebreju lietās, jo pārāk grūti esot atšķirt, vai žīdus šāva un indēja, vai žīdi šāva un indēja.
Bauskas piemērs vēlreiz apstiprina to, ka Latvijā “holokausta nepieminēšana bija svarīgāka padomju propagandas sastāvdaļa nekā caurmērā lielajā valstī”. Proti, bija svarīgi radīt iespaidu, ka vācu iebrucēji esot nogalinājuši desmitiem vai pat simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju tieši par pretošanos šiem iebrucējiem, nevis tikai par to, ka viņi bija ebreji. Vajadzēja izdarīt tā, lai par padomju varu kritušo izskatītos vairāk nekā to, kuri 1941. gada jūnijā sāka sacelšanos pret padomju režīmu ar to pašu mirkli, kad vācu trieciens šo režīmu satricināja. Lielākajā daļā PSRS teritorijas tas nebija aktuāli, tāpēc - iespējams - tur holokausta noklusēšana nenotika tik cītīgi. Tur arī nebija reālu masu kapu vietu, kuros apglabātos ebrejus varētu pārsaukt padomju cilvēkiem/pilsoņiem, cīnītājiem, patriotiem vai upuriem, sagrozot šo upuru izcelsmi un nogalināšanas jēgu.
Uz Bausku attiecas izņēmums, kad ebreju nogalināšana tomēr tika pieminēta jau pagājuša gadsimta 60. gados. Notikumi Bauskā ir iekļauti grāmatā “Viņi bez maskas” (R., 1966), kas domāta ne vietējiem lasītājiem, bet latviešu emigrantu kopienu tracināšanai un šķelšanai, uzrādot emigrantu vidū kara noziedzniekus. 60. gados holokausts Rietumos uzņēma apgriezienus kā upuru godināšanas un vainīgo sodīšanas industrija, tāpēc emigrantu vainošana Rietumu sabiedrībai pieņemamos terminos tiešam varēja radīt viņiem lielas nepatikšanas. ““Kultkoms” mēdza nevainīgus cilvēkus apvainot ne tikai slepkavībās, bet arī mežonīgā asinskārē. Tie bija ļaunprātīgi meli: orgānu birojos plānoti, ar pilnu apziņu sacerēti, uz papīra uzrakstīti un Amerikas tieslietu pārstāvji bija dilemmas priekšā: "kultkoms" apsūdzētos bija piespēlējis, bet liecības, kas apsūdzību pamatotu, bija jāmeklē citās iestādēs,” atzīmēja holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis avīzes “Laiks” 1998. gada 6. jūlija numurā. Turpat minēta grāmata “Viņi bez maskas” ar tās autoru kolektīvu no “Kultkoma” - Latvijas PSR Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs.
Bauskas ebreju iznīcināšanas iekļaušana grāmatā “Viņi bez maskas” deva iespēju J. Grūbem izgrozīties, lai vismaz uz kaut kādu materiālu pamata aprakstītu šo slepkavošanu, kas līdz tam Bauskā bija pazīstama pēc mutvārdu nostāstiem. No šī avota J. Grūbes publikācijā ienākusi arī ne izteikti latvisko uzvārdu virknīte Feldmanis, Feldhūns, Bergmanis, Vulfsons, Kampers starp upuriem Likvertenos. Varēja domāt, ka “kultkoma” darbiniekiem jeb uzticības personām ir bijusi pieeja arhīvu materiāliem, kurus tāpēc nācās atstāstīt viņu interpretācijā, jo tiešas pieejas dokumentiem taču nebija. Tagadējā stadija jeb rezultāti šo dokumentu un Bauskas ebreju kopienas iznīcināšanas izpētē tiks izklāstīti atsevišķā publikācijā.
