Tieši pirms 80 gadiem vācieši apsolīja latviešiem ieņemt Maskavu dažu dienu laikā, bet par to palūdza, lai “daudzos tūkstošus zeķu un cimdu... latvieši atrauj paši sev un atdod saviem glābējiem.”
Šīs nedēļas nogalei 23. un 24. oktobrī atbilst ceturtdiena un piektdiena 1941. gadā. Vācu okupācijas laikā izveidotās latviešu pašpārvaldes galvenā avīze “Tēvija” 23. oktobra 1. lpp. paspēja ielikt ekspresziņu “60 km no Maskavas” (attēlā).
Tobrīd visi tāpat saprata, ko tas nozīmē, bet avīze to kaut divos teikumos vēlreiz apstiprināja: “Bruņoto spēku virspavēlniecības šīsdienas ziņojums vēsta, ka pēdējo dienu kaujās plašā frontē pārrauta Maskavas ārējā aizsardzības līnija. Dažas vācu vienības jau atrodas 60 km no pilsētas.” Ziņa nonākusi līdzās fotouzņēmumam, kurā avīzei pozē vācu karavīri. Ar tagadējo gudrību saprotams, ka pati šīs bildes būtība saskatāma pirksta platuma laukumā gar bildes apakšējo malu. Tur redzamās četru priekšplānā esošo karavīru plaukstas apliecina, ka cimdu nevienam nav. Pirmajā acu uzmetienā varbūt pat aizdomīgākas šķiet viņu laiviņcepures, kādas diez vai daudzi gribētu valkāt šajās oktobra nogales dienās, kad jau noteikti un nepārprotami valdošo vēsumu jebkurā brīdī var papildināt gan vēja brāzmas, gan lietus šaltis.
Par konkrēto epizodi tomēr iespējams izgrozīties, ka tā nav nekāds šausmu skats. Bilde taču ir bez datējuma un droši vien avīzes dekorēšanai sagādāta savlaicīgi, varbūt pat mēnesi iepriekš, kad būtu bijis jocīgi jau parādīties cimdos un ausainēs. Tāpat der atruna, ka bildēts kazarmu aizvējā, kur karavīri arī oktobrī vēl varēja smaidīt, nevis drebināties. Tas viss skan ticami, taču to visu atspēko fakts, ka solījumu par Maskavas ieņemšanu vācieši izpildīt nespēja. Tātad ar viņu armiju kaut kas patiešām nebija kārtībā. Ziemas apģērba un aprīkojuma trūkums ne jau kazarmās Rīgā, bet kaujas laukos ap Maskavu ir devis regulāri apspriestu tēmu, vai tieši tas nav iemesls, kāpēc Maskava palika neieņemta.
Jau izmantotā “Tēvijas” numura 3. lpp. liecina, ka 1941. gada oktobris ir bijis pietiekami vēss, lai mēneša otrajā pusē padarītu tramīgus daudz maz saprātīgos cilvēkus, kuru pienākumos bija rūpēties par vācu armiju. Proti, šajā lapā atrodas korespondence “Zemgaliešu novada veltes vācu karavīriem”. Tā vēsta, ka veltes - pārtikas produkti 11 autokravu apjomā - aizvesti līdz kādreizējai Lietuvas un Vācijas robežai, kur to nodošana vāciešiem izvērsta kā mītiņš ar koncertu un mielastu, ko no savas puses likuši dāvanu saņēmēji. Novados sadalītās Latvijas Zemgales daļas pārvaldnieks Valters fon Mēdems (vācu: Walter Eberhard Alexander Albert Freiherr von Medem, 1887-1945) tad teicis vārdus, ka “viss, kas še ziedots, nav nācis no pārpilnības, bet atrauts sev - nests upuris. Arī tos daudzos tūkstošus zeķu un cimdu, kurus vēl dos, latvieši atrauj paši sev un atdod saviem glābējiem.”
Pasākums noticis vēl iepriekšējās nedēļas beigās, t.i., oktobra vidū, kad vācieši, no vienas puses, joprojām ne bez pamata cerēja sakaut Padomju Savienību vēl pirms īstās krievu ziemas, bet, no otras puses, jau sāka gatavoties šai ziemai, ja to nāktos pārlaist nebūt ne cilvēku dzīvei labiekārtotos, tai skaitā apsildāmos mājokļos. Tāpat kā visas savas vajadzības, arī ziemas apģērbu sagādi okupanti gatavojās atrisināt uz okupēto teritoriju iedzīvotāju rēķina. Latvieši to vēl nezināja, bet vācieši jau zināja, ka atkal to, to un vēl šito “latvieši dos” un tiešām deva - jo kur citur likties?
Latviešu amatpersonām kārtējo reizi nācās attaisnot savu atrašanos vāciešu piešķirtajos amatos ar aicinājumiem, rīkojumiem vai pavēlēm dot vāciešiem visu, ko viņi prasa. Konkrētā gadījuma ilustrācijai labi der Cēsu apriņķa vecākā Jāņa Ringmaņa (1884-1944) parakstīts teksts “Cēsu Vēstīs” 1941. gada 31. oktobrī:
- Latvietes, latvieši. Šobrīd visiem mums jāsaprot, ka tikai pateicoties Lielvācijas Vadoņa Ādolfa Hitlera varonīgiem karavīriem, mēs esam atbrīvoti no boļševiku smagā jūga, kas gribēja latvieša tautu nomākt un iznīcināt. Ir labi, ja savās sirdīs izjūtam pateicību par to, bet vēl labāk ir, ja šo pateicību izteicam un parādam darbos. Ziemassvētki vairs nav tālu, kurus mēs varēsim svētīt savās mājās, savas ģimenes vidū. Bet varonīgajiem vācu armijas karavīriem jāstāv vienmēr modriem par visas Eiropas un ari mūsu nākotni. Tādēļ atcerēsimies modros vācu karavīrus un savu pateicību pierādīsim darbos. Latvju sievietes ir čaklas cimdu un zeķu adītajās. Sekosim citu Vidzemes apriņķu piemēram un ziedosim vācu karavīriem Ziemassvētku dāvanas - zeķes, cimdus, kakla lakatus u.t.t. Vēl varam ziedot Ziemassvētku cepumus, gabaliņu speķa un katru citu dāvanu, kas var noderēt varonīgajiem vācu kara vīriem. Varam pielikt arī savu vārdu, adresi un attiecīgu vēlējuma, lai dāvanu saņēmēji zinātu no kurienes dāvana nāk. Šie ziedojumi uzskatāmi kā sadarbības dāvana un tai nav nekāda sakara ar “Ziemas palīdzību”.
Lai citai reizei paliek stāsts par to, kas bija “Ziemas palīdzība” un vēl arī “Tautas palīdzība”, bet nacistu manieres nemitīgi prasīt brīvprātīgi obligātus ziedojumus vērā ir jāpatur. Par konkrēto prasību izpildi publiskas atskaitīšanās atstājuši citi novadi.
Lūk, “Kurzemes Vārds” 1941. gada 21. novembrī: “Asītes pagasta (1949. gada 31. decembrī likvidēta administratīvā vienība Liepājas apkārtnē - Neatkarīgā) iedzīvotāji, pateicībā par atbrīvošanu no boļševiku jūga, ziedojuši vācu karavīriem 165 pārus cimdu, 199 pāru zeķu, 2 adītas jakas, 8 aitādas, 3 kaklautus, 5 gultas segas, 14,2 kg vilnas dzijas, 31,3 kg vilnu, 14 autus un naudā - RM 15.”
Un otrā Latvijas malā Alūksnē “Malienas Ziņas” 1941. gada 27. novembrī atgādināja: “Ziedojumus vācu frontes karavīriem variet vēl nodot Alūksnē, Pils ielā 27, vācu komandantūrā. Ieprieciniet varonīgos cīnītājus Ziemassvētkos. Tālākie ziedojumi vācu karavīriem uz Ziemassvētkiem: Alīde Vilciņš 1 p. cimdu, tāpat Marija Vurstiņš; 2 p. zeķu un 1 p. cimdu ziedoja Alma Balodis, 1 dvieli — Emilija Bušs, 2 p. cimdu — Adele Avans, Oskars Ruciņš — 1 p. zeķu, J. Linde 2. p zeķu, M. Pērkonis — 1 vilnas adītu vesti un 1 p. cimdu, Berta Umblejs 1 p. cimdu, 2 kab. lakatiņus un 1 paciņu cepumu.”
Tomēr izrādījās, ka no Latvijas u.c. okupēto teritoriju iedzīvotājiem nevar izkratīt tik daudz, cik vācu armijai vajag. Nācās sākt kratīt vāciešus, ko Vācijas diktators Hitlers bija centies novilcināt līdz pēdējam brīdim un atļāva vēlāk par pēdējo brīdi, kad no šīs darbības vēl būtu bijusi jēga, t.i., ietekme uz kara darbību. Tikai tad, kad Padomju armija 1941. gada 5. decembrī jau bija pie Maskavas sākusi pretuzbrukumu un līdz mēneša beigām atkarojusi kaut pēc platības nelielu, bet principiāli svarīgu daļiņu no valsts teritorijas, vāciešu karavīru apgādē ar ziemas apģērbiem tika iesaistīti paši vācieši ne kā ņēmēji, bet kā devēji. Hitlers pats ar tādu apgrūtinājumu savai tautai klajā nākt negribēja, tāpēc 1941. gada 22. decembrī “Tēvijā” tika drukāts “Dr. Gebelsa aicinājums ziedot frontei ziemas apģērbus”:
- Sestdien Lielvācijas propagandas ministrs Dr. Gebelss Vadoņa vārdā griezās ar uzsaukumu pie vācu tautas, aicinot plaša vēriena vākšanā ziedot ziemas apģērbus vācu austrumu frontes karavīriem. Šī vākšana notiks no 27. decembra līdz 4. janvārim. Ministrs Dr. Gebelss to apzīmēja kā vācu tautas Ziemassvētku dāvanu vācu karavīriem, kas cīnās austrumu frontē. Šī dāvana domāta kā papildus palīdzība. Ministrs aizrādīja, ka dzimtenē civiliedzīvotāju īpašumā vēl neskaitāmi daudz lietu, kas noder ziemas vajadzībām, un kas frontē pašreiz daudz nepieciešamākas kā dzimtenē. „Būtu par daudz teikts - uzsvēra Dr. Gebelss - ja mēs šai sakarībā vispār runātu par upuriem. To, ko dzimtene kara laikā panesusi pret frontes divu gadu ikdienas un stundas smagumiem, ir tikai neērtība un maza atteikšanās. Frontes panākumu dēļ Vācijas civiliedzīvotāji var priecāties par nodrošinātu dzīvi.”
Kavēšanās ar vāciešu skapju patukšošanu kalpo par vienu no pazīmēm, ka Vācija Hitlera personā vispār aizkavējās ar spēku mobilizāciju Austrumu frontei. Šī kavēšanās tiek apspriesta Vācijas sakāves cēloņu rindā līdz ar Krievijas salu. Valstij esot bijuši kaut daži mēneši 1941. gada rudenī, kad jau kļuva skaidrs, ka uzbrukums Padomju Savienībai nerisinās atbilstoši vāciešu plāniem un pieredzei no Polijas un Francijas sakaušanas, bet vēl esot bijis iespējams situāciju mainīt ar visu spēku mobilizāciju. Vēlāk tas tika izdarīts ar 1943. gada 13. janvāra “totālās mobilizācijas” lozungu, bet tas notika vēl pēc vāciešu sagrāves Staļingradā, kad kara iznākumu nesaredzēt varēja tikai aklie tādā nozīmē, kādā par aklu jāsauc Hitlers.
Savu valsti līdz sagrāvei un tās pastrādāto noziegumu atmaskošanai noveduša diktatora aprēķini nav patiesības kritērijs, bet 1941. gada otrajā pusē vēl nebija pamata saukt viņu par ārprātīgu, kā tas izrādījās kara beigās. Piemita viņam izcilas spējas apieties gan ar ļaužu pūļiem, gan ar atsevišķiem līderiem tā, lai sagrābtu varu Vācijā un izplestu to Eiropā. Varbūt patiešām 1941. gada otrajā pusē viņš vēl nevarēja prasīt no vāciešiem to, ko prasīja un dabūja 1943. gadā un tālāk līdz pat savai nāvei 1945. gadā. Proti, 1941. gada vācieši bija Vācijas reālo uzvaru un vēl jo vairāk uzvaru propagandas apdullināti jeb izlutināti tādā mērā, ka brīnītos un sašustu par to, ko vēlāk pieņēma kā pašu par sevi saprotamu. Par to gādāja nemitīgā bombardēšana no Rietumiem un frontes tuvošanās no Austrumiem, kā arī no Dienvidiem, ko apturēt nebija iespējams nevienā gadījumā. Atlika instinktu diktēta uzvedība, mēģinot novilcināt nepatikšanas, t.i., taisnīgu atmaksu par noziegumiem pret ebrejiem un daudziem citiem.