Maskavā dzimusī, bet Vācijā dzīvojošā žurnāliste, scenāriste, rakstniece Anastasija Gorohova šā gada 5. martā bija plānojusi būt Rīgā, lai piedalītos kinofestivālā “Art docfest”. Tajā tika demonstrēta filma “Beyond the White” (“Viņpus baltā”), kura veidota pēc viņas rakstītā scenārija. Diemžēl Krievijas iebrukums Ukrainā plāniem apmeklēt Rīgas kinofestivālu pārvilka treknu svītru.
Anastasija jau no pirmajām kara dienām iesaistījās savas Ukrainā dzimušās draudzenes, Vācijā pazīstamās Berlīnes radio simfoniskā orķestra pirmās vijoles Marinas Bondas dibinātās organizācijas “Heart for Ukraina” (“Sirds Ukrainai”) darbā. Tā dibināta pirms astoņiem gadiem, lai palīdzētu pirmajā Krievijas iebrukumā Ukrainā cietušajiem bērniem. Tagad organizācija veic intensīvu darbu, apzinot informāciju par vajadzībām konkrētām Ukrainas pilsētām, palīdz iekārtot dzīvesvietās Vācijā ieceļojušos ukraiņu bēgļus, organizē humāno piegāžu loģistiku no Berlīnes un citām Vācijas pilsētām uz Ukrainu.
Kā “Neatkarīgajai” pastāstīja A. Gorohova, bēgļu pieplūdums Vācijā ir tik milzīgs un pienākošo lūgumu no Ukrainas par vajadzībām ir tik daudz, ka ar vienas sabiedriskās organizācijas darbu nepietiek.
Ilgi neprātojot, paziņām un draugiem atbalstot, viņa kopā ar savu dzīvesbiedru Paulu, kurš dzimis Ukrainā, bet jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pārcēlies uz dzīvi Vācijā, izveidoja paši savu interneta mājaslapu. Tajā tiek apkopota informācija, kādas mantas, preces, produktus vai medikamentus vācieši var nodot humānajai palīdzībai Ukrainai. Viņa stāsta, ka svarīgi ir vāciešus informēt ne tikai par to, kas ir vajadzīgs, bet arī par to, kas nav vajadzīgs. Pēc tam svarīgi ir novadīt procesu, lai vajadzīgās mantas aizceļo uz vajadzīgo vietu.
Nākamā lielā darba sadaļa ir saistītā ar koordināciju bēgļu izmitināšanā. Pa starpu gadās īpaši lūgumi: “Zvana man no Ukrainas un vaicā, vai varu nosūtīt insulīnu, kas nepieciešams tādā un tādā Ukrainas pilsētā. Apzvanu paziņas, atrodu vajadzīgo un koordinēju, lai vajadzīgā manta tiktu nosūtīta uz vajadzīgo vietu. Koordinēju arī lielo kravas automašīnu komplektēšanu un to nosūtīšanu uz Ukrainu ar sponsoru atvestajām, par viņu naudu iegādātajām mantām un produktiem no Vācijas lielveikaliem. Dažkārt nākas piedalīties arī tādu mantu meklēšanā, par kurām oficiāli nedrīkst runāt. Vācijā fiziskai personai nav tiesību Ukrainas bruņoto spēku vajadzībām piegādāt dronus un bruņuvestes. Taču mums nācās nodarboties arī ar tādām lietām. Šodien saņēmu lūgumu atrast un piegādāt noteikta standarta rācijas. Tieši tagad tās arī meklēju. Pāri tam visam man arī Ukrainā ir ļoti daudz draugu, ar kuriem cenšos sazināties un viņus uzmundrināt, motivēt rīcībai. Šādā komunikācijā uzrodas arī aizvien jaunas vajadzības,” “Neatkarīgajai” stāsta Anastasija.
“Pirms trim dienām mana draudzene, ārste Užgorodā, pavēstīja, ka viņiem trūkstot noteiktu medikamentu, zāļu. Užgorodu vēl nebombardē, taču tur ir ļoti daudz bēgļu, jo tā atrodas pie robežas. Mazās pilsētas infrastruktūra un apkalpojošie dienesti nav paredzēti tādam milzīgam ļaužu pieplūdumam. Arī mums šeit Vācijā rodas problēmas. Užgorodai vajadzīgie medikamenti Vācijā tiek pārdoti tikai aptiekās pēc ārsta izrakstītām receptēm. Jāatrod ārsts. Pazīstu vienu ārstu. Viņam aizsūtīju nepieciešamo medikamentu sarakstu. Ārsts noformēja nepieciešamās receptes un tad tās pārsūtīja farmaceitam. Būs vēl jāatrod iespējas to visu aiztransportēt līdz Užgorodai. Cits stāsts. Ģimene no Ukrainas jau kara sākumā apjauta, ka dzīvot nemitīgos sprādzienu trokšņos, ja bērns slimo ar autismu, nebūs iespējami. Tagad viņi laimīgi šķērsojuši robežu, un man ir jādomā, kur viņus izmitināt. Esmu apzinājusi iespējas un sapratusi, ka Berlīnē man zināmu brīvu izmitināšanas vietu vairs nav. Sazinājos ar paziņām Leipcigā. Izdevās viņiem piemeklēt dzīvesvietu. Tālāk būs jādomā, kā rīkoties, lai varas iestādes viņus pēc iespējas ātrāk reģistrētu kā kara bēgļus. Reizēm ir jāgaida pat četras dienas. Leipcigā reģistrāciju veic tikai vienā vietā - pilsētas mērijā. Reģistrācija viņiem īpaši svarīga, jo līdz ar to uz viņiem attiecas Vācijas medicīniskā apdrošināšana. Nākamais stāsts. Saņemu ziņu no savas ilggadējās klientes no Nikolajevas pilsētas Ukrainā. Daudzus gadus es viņai un viņas ģimenei tulkoju Vācijas ārstu atzinumus, receptes, rekomendācijas. Viņai ir 45 gadi, un viņa sirgst ar melanomu smagā stadijā. Vēl viņai ir 13 gadus veca meita, kura sirgst ar reimatismu no bērnības, un 23 gadus vecs dēls, kurš sirgst ar epilepsiju un ir atkarīgs no medikamentiem. Pēdējās kara dienas viņa aizvadījuši pagrabā. Tagad arī Nikolajevu apšauda. Viņa ar meitu ir devušās prom, bet dēls ar vīru palikuši Nikolajevā, jo dēls nav transportējams. Šķērsojot Ukrainas robežu, viņa man atrakstīja, ka dodas uz Vāciju, un lūdza atrast dzīves vietu. Atradu. Ceru, pēc divām dienām man viņus izdosies šeit satikt un iekārtot atrastajā dzīvesvietā.
Viss notiek tik ātri un tik intensīvi kā nekad. Man septiņos no rīta jāiet staigāt ar suni, un parasti pie reizes ieeju arī veikalā. Šorīt, ejot no mājas, paķeru arī atkritumu maisu - domāju, kā vienmēr, pa ceļam izmetīšu to pie mājas konteinerā. Eju, sazvanos un sarakstos, un tad attapos jau veikalā ar visu atkritumu maisu, kas man bija jāizmet jau labu laiku iepriekš pie mājas,” stāsta Anastasija.
A. Gorohova pievērsa uzmanību vēl kādam būtiskam, kara jūklī mazāk pamanītam aspektam - mūk arī krievi no Krievijas. “Mums ļoti daudz draugu dzīvo Maskavā un Pēterburgā. Daudzi no viņiem jau ir laimīgi izkļuvuši ārā no Krievijas, un daudzi turpina to darīt. Arī viņiem jāpalīdz. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz ļaužu mūk prom no Krievijas. Viena no manām Krievijas draudzenēm aizmukusi uz Stambulu. Saņēmu no viņas fotogrāfijas. Tajās vienā no Stambulas kafejnīcām ieraugu vēl vienu savu draugu. Kafejnīca pilna ar cilvēkiem no Krievijas. Arī Gruzija un Armēnija pārpildītas ar Krievijas iedzīvotājiem. Viena no Erevānas draudzenēm stāstīja par milzīgo mūsu tautiešu pieplūdumu, kuri tur sabraukuši kopā ar saviem suņiem, kaķiem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Nesen piezvanīja viens no Taškentā Uzbekistānā nokļuvušajiem tautiešiem un lūdzās, lai palīdzot viņam nokļūt līdz Vācijai. Cits man pazīstams un Krievijā slavens reperis Noize MC atmucis uz Viļņu. Jūsu avīzei labi zināmie Latvijas žurnālisti sazinājās ar mani un lūdza palīdzēt noorganizēt ar viņu interviju. Reperis bija spiests mukt prom no Krievijas, jo pret viņu tika ierosināta krimināllieta par viņa publiski pausto atbalstu Ukrainai. Viņš plāno šosvētdien uzstāties Berlīnē koncertā Ukrainas atbalstam. Palīdzu viņam iztulkot kontraktu, ar kuru viņš cer pasargāt sevi no turpmākajām nepatikšanām Krievijā, proti, nedabūt vēl vienu kriminālapsūdzību par valsts nodevību. Kā nekā šis koncerts ir labdarība, jo tajā iegūtā nauda tiks ziedota Ukrainai.
Ir taču arī pašsaprotami, ka cilvēkiem ir jāpalīdz.
Turklāt, lai arī viņu ir nedaudz, tomēr Krievijā ir arī cilvēki, kuri negāja vēlēt par Putinu un kuri tagad ir spiesti mukt prom no Krievijas, kur diktatūra tikai nostiprinās. Arī šiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Viņi ar agresora valsts pasi rokās ir pilnībā pamesti likteņa varā. Par šo problēmu dažādiem Vācijas medijiem esmu sniegusi vismaz kādas piecas intervijas. Par to noteikti ir jārunā kaut vai tādēļ, lai cilvēki par viņiem neaizmirst.”
Pēc A. Gorohovas teiktā, pirmajās kara dienās tie, kuri vēlējās pieņemt pie sevis izmitināšanai Ukrainas bēgļus, varēja doties uz Berlīnes dzelzceļa staciju: “Tā bija pilna ar bēgļiem. Atlika vien no milzu pulka izvēlēties sev piemērotākos bēgļus un vest viņus izmitināšanai. Parādījās ziņas, ka stacijā aktīvi sākuši darboties suteneri, aicinot pie sevis izmitināt ukraiņu meitenes. Izmitināt jau izmitinājuši, bet atņēmuši viņām pases un likuši izmitināšanu atstrādāt attiecīgā biznesa jomā. Policija tam sāka pievērst pastiprinātu uzmanību. Vairs ukraiņu bēgļus izmitināt bez reģistrācijas nav iespējams.
Bēgļu ir tik daudz, ka telpu dzīvošanai vairs nepietiek.
Tiek celtas speciālas teltis, uzstādīti dzīvojamie konteineri. Varas iestādes dara, ko vien var, taču galvenā palīdzības sniegšanas nasta joprojām gulstas uz brīvprātīgajiem. Pie visiem maniem paziņam Berlīnē jau lielāku vai mazāku laika sprīdi tikuši izmitināti Ukrainas bēgļi.”
Pēc A. Gorohovas teiktā, viņas pašaizliedzīgais darbs Ukrainas atbalstīšanā daļēji skaidrojams arī ar kolektīvās vainas apziņu par dzimtās zemes diktatora pastrādātajiem noziegumiem: “Nespēju šobrīd, kad visapkārt notiek šādas šausmu lietas, domāt par saviem kino projektiem. Droši vien šāda pozīcija nav pareiza, jo arī māksla ir svarīga. Bet nevaru neko citu padarīt. Šobrīd par savas darbības galveno prioritāti saredzu palīdzības sniegšanu Ukrainai. Arī tā iemesla dēļ, ka jūtos līdzvainīga par piederību nācijai, kura izraisīja karu.
Vakar ar savu draudzeni maskavieti, kura jau piecus gadus dzīvo Berlīnē, sēdējām kafejnīcā netālu no manas mājas. Protams, arī viņa ir pret karu Ukrainā. Jauks laiks. Sēžam uz ielas pie galdiņa, iemalkojam “Aperol spritz”, sarunājamies krievu valodā. Nāk garām puisis, pēc izskata Kaukāza izcelsmes. Pagājis garām mūsu galdiņam, viņš pēkšņi apgriežas un krievu valodā mums vaicā: “Jūs ko, no Ukrainas?” Abas vienlaicīgi neatkarīgi viena no otras atbildam: “Jā!” Iedomājieties - mēs vairs nesakām, ka esam krievietes! Puisis mūs sirsnīgi apsveic ar ierašanos un aiziet. Vai gan es varēju iedomāties, ka manā dzīvē pienāks brīdis, kad slikti jutīšos par piederību Krievijai ar Krievijas pasi rokās. Šeit Berlīnē, protams, nenotiek krievu vajāšanas, taču paaugstināta neuzticība krieviem ir jūtama. Tas ir nepatīkami, taču es to uztveru ar izpratni un uzskatu, ka šajā brīdī tas ir taisnīgi.”
