Balsojumi Saeimā un pirms tam veiktie priekšdarbi, lai virzītu Civilās savienības likumprojektu, atmasko tā autorus un virzītājus – partiju “Konservatīvie” – kā savu vēlētāju un Latvijas kristīgo baznīcu krāpējus, komentējot pagājušās ceturtdienas notikumus Saeimā, sarunā ar “Neatkarīgo” vērtēja bijušais Saeimas deputāts, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Tiesību zinātņu institūta valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, Dr. iur. Ringolds Balodis.
Valsts tiesību speciālists atgādināja, ka Civilās savienības likumprojekta, kas ir viendzimuma laulību atzīšanas pamats, sākums meklējams skandalozajā Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumā, ar kuru ir aizsākusies bīstama “dubultstandarta’’ Satversmes teksta lasīšana. Satversmes tekstā rakstīts viens, turpretī atbildīgās valsts institūcijas tur izlasa kaut ko diametrāli pretēju.
““Ko galdam palīdz četras kājas - viņš neskrej, ko katlam divas ausis - viņš nedzird, ko tīklam tūkstots acis - viņš neredz,” savulaik teicis bijušais Satversmes sapulces deputāts Jānis Rainis. Turpinot viņa vārdus - ko dod mums Satversme, ja tā nestrādā? Satversmē teikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti; tur teikts, ka esam demokrātiska republika, ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, ka mums ir divi likumdevēji - parlaments un tauta. Bet vai tas tā patiešām ir? Piemēram, līdz 2012. gadam tauta vēl varēja būt likumdevējs, kas varēja paust savu gribu referendumā, bet 2012. gadā pēc referenduma par otro valsts valodu faktiski “Vienotība” veica grozījumus likumā par tautas nobalsošanu, nosakot, ka referenduma ierosināšanai 10 000 parakstu vietā vajadzīgi 150 000 parakstu. Tā ir neiespējamā misija valstī, kurā ir tikai nepilns miljons paraksta tiesīgo iedzīvotāju. Tautai referendums ir nozagts. Tad nu tautai vienīgais veids, kā paust savu gribu, ir ievēlēt parlamentu, tātad - piedaloties Saeimas vēlēšanās. Vēlēšanās tauta savus priekšstāvjus izvēlas pēc tā, ko partijas sola savās programmās,” skaidroja R. Balodis.
“Taču arī šī pēdējā iespēja šobrīd ir neglābjami piesmieta. Partijas “Konservatīvie” statūtos rakstīts, ka svēta ir tradicionālā ģimene, proti, laulība tikai starp vīrieti un sievieti. Vēlētāji, balsojot par šo partiju, šo jautājumu neapšaubāmi vērtēja. Ja “Attīstībai/Par” programmā atklāti postulēja, ka viņu prioritāte ir kopdzīves likums, proti, ģimeni var veidot viena dzimuma pārstāvji, bet “Vienotība” savos statūtos ierakstīja, ka viņi ir par tolerantu sabiedrību, tad viņi vēlētājiem pauda tiešu valodu. Viņiem rakstītais, solītais un darītais neatšķiras. Bet “Konservatīvie” izrādījās kā krievu matrjoška - nosaukums un vērtības šai partijai ir kā čaula, ko pie mazākās izdevības var nomest kā butaforiju. Civilās savienības likumprojekts Saeimā nonāca no “Konservatīvo” līdera Jāņa Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas. Piedevām “Konservatīvie” vada arī Saeimas Juridisko komisiju, kuras vadītājs Juris Jurašs un viņa darbu turpinātājs Jānis Butāns rīkojas tā, it kā viņa partijas programmā par tradicionālo ģimeni itin nekas nebūtu rakstīts. Tas, ka viņi aizsedzas ar prātojumiem par to, ka Satversmes tiesas lēmumi jāpilda, ka jāklausa arī Eiropas regulām un pamattiesības aizliedz diskrimināciju, ir tikai juridisks dūmu plīvurs, kur tautas griba tiek kastrēta,” teica R. Balodis.
Viņš vērsa arī uzmanību uz to, kādi līdzekļi izmantoti likumprojekta virzīšanā.
“Veids, kā likumprojekts tika burtiski izstumts cauri Tieslietu ministrijai uz Saeimu līdz pirmajam lasījumam 31. martā, labi izgaismo, kā tauta tiek apkrāpta pēc tam, kad tā skaidri paudusi savu gribu vēlēšanās. Partija saka - balsojiet par mums, mēs iestājamies par normālu ģimenes savienību starp vīrieti un sievieti, bet tā vietā “Konservatīvie” kļūst par viendzimuma likuma radītāju un virzītāju. Vēlētājs tiek piemuļķots un balsis, kas nodotas par partiju, izmestas miskastē,” teica R. Balodis.
Viņš uzsvēra, ka tik diskutabls likumprojekts bija jāapspriež komisijās, cenšoties panākt kompromisu starp Satversmes tiesas lemto, partiju programmatiskajām nostādnēm, likumprojekta lobistiem un sabiedrību. Taču ar “viendzimuma” likumprojektu viss notika nepiedodami strauji.
“Interesanti ir tas, ka Inese Lībiņa-Egnere, kura Ināras Mūrnieces vietā vadīja šo Saeimas sēdi, tās sākumā it kā pārteicās, ka tagad notiks balsojums par nodošanu komisijām un pirmajam lasījumam. Patiesībā viņas pārteikšanās bija plāna izpļāpāšana. Viņa labi zināja procedūru, un viņas rīcība patiesībā bija pārdomāta. Likumprojekta nodošana komisijai nozīmētu to, ka to komisijas locekļiem vajadzētu to kādu laiku vētīt, kā tas parasti notiek. Šajā gadījumā nodošana komisijai nozīmēja, ka tas tiek dzīts cauri pirmajam lasījumam.”
Proti, jau pēc dažām stundām likumprojektu Saeimai piedāvāja pieņemt pirmajā lasījumā, un nav saprotams, pa kuru laiku Juridiskā komisija šo dokumentu jau bija paspējusi apspriest, jo deputātiem intensīvi bija jāstrādā Saeimas sēdē.
Kā norādīja profesors, arī pie balsojumiem Saeimas “likumdošanas pavāri” bija labi pastrādājuši. Pirmajā balsojumā piedalījās 82 deputāti, no kuriem 42 balsoja “par”, bet 32 - “pret”.
“Satversmē noteikts, ka Saeimas sēdes ir lemtspējīgas, ja piedalās puse deputātu, bet lēmumi likumīgi, ja par tiem nobalso vairākums klātesošo (t.i., 26 deputāti no 50). Ja tie, kas balsoja “pret”, patiešām gribētu šā likumprojekta gaitu apturēt, tad tas bija izdarāms visai vienkārši, izņemot kartītes no balsošanas mašīnas, kas nozīmētu “noraut kvorumu’’. Tāpēc stāsts par nobalsošanu ar minimālo kvorumu ir tāda vēlētāju acu apmānīšana, kas ļāva gan likumprojektu izstumt cauri,” skaidroja R. Balodis. “Piemēram, daži deputāti, kas visrafinētāk piegāja šim vērtību balsojumam, izvēlējās “drosmīgi’’ nokavēt sēdes sākumu vai vispār neieradās sēdē. Nepārprotami, ka šajā balsojumā partijas acīmredzami ir saspēlējušās, lai valdības stabilitātes vārdā likumprojekts tomēr nonāktu līdz pirmajam lasījumam. Saeimas likumdošanas pavāri, kas ne vienu vien Saeimas sasaukumu ir nostrādājuši, zina, kā dabūt pozitīvu balsojumu, un tas notiek ne jau pirmo reizi,” teica bijušais Saeimas deputāts.
R. Balodis aicināja pievērst uzmanību balsojušiem un arī nebalsojušiem deputātiem. “Ir skaidrs, kā par šo likumprojektu balsos “Attīstībai/Par” un “Jaunā Vienotība”. Piemēram, Lībiņa-Egnere vēl nesen Saeimas sēdē, apskatot Ārlietu ministrijas ziņojumu, vaimanāja, ka tā ir traģēdija, ka Latvija nav pievienojusies Stambulas konvencijai. Ar viņu viss ir skaidrs un to var saprast. Bet 14 partijas “Konservatīvie” deputāti, kas balsoja “par”, izšķīra šo balsojumu.
Ja šī partija savas vērtības nenodotu, savu vēlētāju “neuzmestu”, balsojums neapšaubāmi nebūtu pozitīvs.
“Vēl balsojumā redzam arī citas interesantas lietas. Piemēram, par spīti partijas disciplīnai, kas “Vienotībā” ir dzelžaina, deputāts Aldis Adamovičs nebalsoja. Kāpēc viņš nebalsoja? Visticamāk tādēļ, ka viņš ir no Latgales, un Latgalē diezin vai saprastu šo viņa liberālismu. Frakcija apžēlojās par viņu un atļāva pārkāpt frakcijas dzelžaino disciplīnu, lai viņš varētu savu leģendu stāstīt Latgales vēlētājiem. Savukārt Ieva Akurātere balsoja par nodošanu komisijai, bet par pieņemšanu pirmajā lasījumā nebalsoja, jo jau bija skaidrs, ka pietiek balsu, lai pieņemtu likumprojektu.
Tās visas ir manipulācijas. Ir vēl viena visinteresantākā publika, kas vispār uz sēdi neieradās. Piemēram, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Māris Mičerevskis un pati Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Bet lai nu paliek uz katra sirdsapziņas. Savukārt “Saskaņa” nodrošināja balsojumam kvorumu. Ja visi deputāti būtu rīkojušies atbilstoši savām un partijas vērtībām, tad būtu pilnīgi cits rezultāts.”
“To saturu, kas ir Civilās savienības likumprojektā, dažādi lobiji centās iedabūt Saeimā jau pārdesmit gadus, tomēr oficiālais starts tika dots 2020. gada 12. novembrī ar skandalozo Satversmes tiesas spriedumu, kurā secināts, ka nepieciešams regulējums viendzimuma ģimeņu jomā. Satversmes tiesa iekāpa likumdevēja kurpēs un aizsāka viendzimuma pāru regulēšanas procesu. Kā norādījis pašreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tādējādi tiesa faktiski iejaukusies likumdevēja darba sfērā, kas ir ļoti, ļoti slidens ceļš. Satversmē nepārprotami rakstīts, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, tikmēr Satversmes tiesa izlasa, ka laulība ir arī starp vienāda dzimuma pārstāvjiem. Tādējādi Satversmes skaidrā doma tiek nomainīta ar ieceltu tiesnešu izdomātu tekstu. Rodas jautājums - kāda tad vairs nozīme Satversmei, ja brīvas interpretācijas rezultātā mēs varam nonākt līdz jebkam? Piemēram, ja kādam vajadzēs, tad Satversmes preambulas vārdkopu par to, ka Latvija veicina “vienotu Eiropu’’, varēs interpretēt, ka tauta piekrīt federālai Eiropai. Tad mēs zaudēsim valstiskumu vienā rāvienā. Šeit saskatu tautas suverenitātes galu,” teica R. Balodis.
“Izrādās, ir politiskie spēki, kuri var atļauties klaji nekaunīgi nodot savus vēlētājus. Tieši partija “Konservatīvie” veidoja mugurkaulu šim balsojumam. Tā ir tautas tiesību mīdīšana ar kājām, tā ir valsts nozagšana un vērtību izsmiešana. Ja “Konservatīvie” pirms vēlēšanām būtu godīgi teikuši, ka arī viņi iestājas par viendzimuma attiecībām kā vislabākajām attiecībām pasaulē, viņi vēlētāju balsis nedabūtu, Saeimā neiekļūtu. Ar šo likumprojektu un tā virzīšanu arī Satversme izgaismojas kā parasts papīrs, kurš it kā ir jāievēro, bet, ja ļoti grib, var arī neievērot.”
R. Balodis aicināja pievērst uzmanību advokāta Laura Liepas lomai šā likumprojekta virzīšanā. “Tas nevarēja notikt bez tādu profesionāļu kā Lauris Liepa atbalsta. Kā katrai dziesmai ir vārdi un ir dziesmas autors, tā arī šajā gadījumā likumprojekta virzīšanā vārdi nāk no Laura Liepas, bet autorība pieder “Konservatīvajiem”. Ja tu esi politiķis, kā tu vari nodot savus vēlētājus? Uzmest vēlētāju un uzmest baznīcas - tā ir absolūta nesodāmības sajūta un galēja nekaunība. Šis “Konservatīvo” solis vēl lielākā mērā pasliktinās to, par ko brīdina sociologs Arnis Kaktiņš - par tautas ticības zudumu demokrātiskai valsts varai,” secināja R. Balodis.
