Sorosa fonda dibinātā domnīca “Providus” nākusi klajā ar aplamiem padomiem, kā Latvijas Republikai vajadzēja rīkoties, pagājušajā gadā saskaroties ar Krievijas un Baltkrievijas īstenoto migrantu hibrīduzbrukumu. Cilvēki, kas noziedzīgā kārtā ar Latvijai naidīgu valstu dienestu palīdzību centās iekļūt mūsu valstī, bija jāuzņem un individuāli jāļauj viņiem sākt patvēruma procedūru.
Šobrīd jau ir vispārzināms, ka irākiešu tūkstoši, kas ar noziedznieku un specdienestu atbalstu tika nogādāti uz Baltijas valstu un Polijas robežām, bija uvertīra Krievijas iebrukumam Ukrainā, un mērķis bija radīt mūsu valstu iedzīvotājos pretestību gaidāmo Ukrainas bēgļu uzņemšanai. Tas neizdevās. Taču atvērto durvju politikas piekritējiem tas netraucē vaimanāt par ekonomisko migrantu pretlikumīgu atstumšanu un izplatīt viltus ziņas par migrantu spīdzināšanu.
Vispirms ar šādu pētījumu “Ieslodzīti beztiesiskuma zonā: humānā krīze uz Latvijas - Baltkrievijas robežas” nāca klajā izbijusi žurnāliste, Eiropas Savienības pārvietošanās brīvību, migrācijas un patvēruma tiesību pētniece, doktore Aleksandra Jolkina. Viņas darbs balstīts uz internetā veiktām to cilvēku intervijām, kas it kā atradušies Latvijas pierobežā un piedzīvojuši prātam neaptveramu vardarbību. Spīdzināti ar elektrošoku, mērdēti mīnus 20 grādu salā, slīcināti ar galvu netīra ūdens spainī. Desmiti un simti cilvēku šādi pazemoti un mocīti. Robežsardzes vadība pārbaudīja pētījumā minētās epizodes, un netika gūts neviens pierādījums irākiešu apgalvojumiem. Nevienai spīdzināšanas epizodei. Savukārt pati pētniece Jolkina nekādu atbildību par faktu nepatiesumu neuzņēmās. Ko viņai sastāstīja, to arī sarakstīja. Un sastāstīja arī to, ka baltkrievu robežsargi bijuši laipni un iejūtīgi, turpretī mūsējie sliktāki par “Islāma valsts” galvu griezējiem. Kā “Neatkarīgā” jau vēstīja, “Pētījums par irākiešu spīdzināšanu ir melīgs safabricējums”. Aprakstītā vardarbības intensitāte būtu iespējama tikai ar nosacījumu, ka tā ir institucionalizēta un akceptēta visaugstākajā vadības līmenī, ka par šiem noziegumiem pastāv vienošanās un tos piesedz visi iesaistītie dienesti: robežsargi, karavīri, policija un mediķi. Lai tā spīdzinātu cilvēkus, būtu jāpastāv arī rīcības protokolam, grafikam un velnišķīgai sazvērestībai.
Nule ar jaunu pētījumu par Latvijas un Lietuvas it kā pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem migrantu krīzes apstākļos nākušas vēl četras pētnieces - Giedrė Blažytė, Ieva Raubiško, Jurga
Mataitytė-Diržienė, Dārta Pelse. Pētījums īstenots pēc domnīcas “Providus” un Lietuvas organizācijas “Diversity Development Group” pasūtījuma. Nosaukums - “Salīdzinošs ziņojums par Lietuvas un Latvijas valdību reakciju uz migrantu pieplūdumu pāri Baltkrievijas robežai 2021.-2022. gadā”. Atšķirībā no tā pirmā, Jolkinas pētījuma, šis šķiet akadēmiski labāk izstrādāts - statistikā, faktos un likumu analīzē balstīts. Taču ģenerālais secinājums tāpat ir pretējs Latvijas interesēm atvairīt Krievijas un Baltkrievijas kopīgi inspirēto hibrīduzbrukumu. To nevajadzēja novērst, bet pakļauties caur Baltkrieviju organizētajai provokācijai.
Pētījumā konstatēts, ka lielākajai daļai migrantu ir tikusi liegta piekļuve patvēruma procedūrai, kas atbilst patiesībai. Taču autoru ieskatā tas pārkāpj viņu tiesības uz patvērumu un neizraidīšanas principu, kas noteikts dažādos ES tiesību aktos un 1951. gada Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu. Pētnieces ziņojuma noslēgumā arī dod padomus, kā migrācijas krīzē būtu pareizi rīkoties - principā visus gribētājus pēc kārtas vajadzēja laist iekšā un tad individuāli aprūpēt, izskatot katru gadījumu atsevišķi. Tātad desmitus tūkstošu. Latvija un Lietuva nedrīkstēja piemērot migrantu atspiešanas taktiku un kolektīvu izraidīšanu, un īpaši uzsvērts, ka LGBTQ+ kopienai piederīgie migranti bija jāklasificē kā īpaši neaizsargāta sabiedrības kategorija.
Jāatgādina - Latvija pārmetumus migrantu nepareizā apsaimniekošanā līdz šim ir noraidījusi. Viss darīts saskaņā ar valdības un Saeimas lēmumiem. Lai novērstu ārkārtēju valsts apdraudējumu, pierobežā izsludināta ārkārtējā situācija, kas atļauj veikt ārkārtas pasākumus. Un pašlaik agresorvalstu savervētie noziedznieki vairs tikpat kā nemēģina ielauzties Latvijā. Vien pa retam gadījumam. Savukārt īstajiem bēgļiem - pārsvarā māmiņām ar bērniem, kas bēg no Krievijas kara Ukrainā - nav jālien pāri dzeloņstieplēm, lai iekļūtu Latvijā. Latvijā visi bēgļi tiek laipni uzņemti un aizsargāti.
