Jūnijā dzimstībai antirekords

© Depositphotos.com

Mierinājums Latvijai par dzimstības samazināšanos 2022. gada pirmajā pusē ir tāds, šis samazinājums izrādās lēnākais Baltijā un lēnāks arī kā Krievijā.

Latvijas un tās kaimiņvalstu statistiķi ir publicējuši savu valstu demogrāfiskos rādītājus par šā gada pirmajiem sešiem mēnešiem. Visur tie sniegti ar atrunām kā sākotnējie dati, kas vēlāk tiks precizēti. Lai precizēšanas amplitūdu samazinātu, Latvija un Igaunija ieviesusi rūpīgāku sākotnējo datu vākšanas kārtību, kas aizkavē rezultātu publikāciju par mēneši. Proti, tagad taču ir jau augusta vidus, bet jūnija un tādējādi pusgada dati publicēti tikai nupat. Lietuvas statistiķi strādā pa vecam un tāpēc snieguši jau arī jūlija jeb septiņu mēnešu sākotnējos datus. Arī Krievija strādā pa vecam, bet valsts milzīguma dēļ demogrāfiskie datu apkopošana tur aizņēma ilgāku laiku nekā Baltijas valstīs. Tāpēc tagad demogrāfiskās ziņas no Krievijas, Latvijas un Igaunijas tiek publicētas vienā laikā, bet vismaz no formālā viedokļa atšķirīgā kvalitātē. Nav gan manīti gadījumi, ka statistiķi kādā valstī būtu sākotnēji sajaukuši dzimstības vai mirstības pieaugumu ar samazināšanos vai otrādi. Precizējumi notika drīzāk procenta desmitdaļu, nevis procentu robežās.

Savā oriģinālajā stilā darbojas Baltkrievija, publicējot demogrāfiskos datus nevis ar mēnešu, bet ar gadu nobīdi. Baltkrievija arī šajā gadījumā uzprasās uz teicienu, ka kas vainīgs, tas bailīgs. Proti, visu nosaukto valstu oficiālā ideoloģija sludina dzimstība palielināšanu, bet Baltijas valstis un Krievija nebaidās gan izmērīt, gan atzīt, ka vēlamais nav esošais. Ja Baltkrievija to neatļaujas, tad varbūt tam būtiskāks iemesls nekā viņu diktatora Aleksandra Lukašenko dīvainības.

Neatkarīgā

Izsakot absolūtos skaitļos, Latvijā dzimstība samazinājusies no 8 518 līdz 8 026 bērniem, bet Krievijā - no 67 812 līdz 63 528 bērniem. Te jebkurš var veikt atbilstošas aritmētiskās darbības un pārliecināties, ka Latvijas novietošana vizuāli augstākā vietā virs Krievijas nav skaitļu tendenciozas noapaļošanas rezultāts.

Krievijas vidējais rādītājs ir matemātiska konstrukcija, aiz kuras slēpjas pilnīgi pretējas tendences jeb dažādas “Krievijas”, no kurām visas laikam gan nemaz nav Krievijas. Protams, arī Latvijā reģionālās atšķirības dzimstības ziņā ir lielas, bet ne tik lielas kā Krievijā.

Maskava kā gados jaunu cilvēku piesaistīšanas punkts spējusi noturēt dzimstību apskatāmo laika periodu salīdzinājumā -5,3% līmenī, tātad virs Latvijas vidējā rādītāja. Maskavas apgabals ar -0,1% (ar -23 jaundzimušajiem) ļoti atgādina Pierīgu. Taču ar to bērnus radīt spējīgo cilvēku koncentrācijas iespējas Krievijai jau gandrīz izsmeltas. Pēterburga ar -4,5% liekama virs Latvijas un arī virs Maskavas, bet Pēterburgu aptverošais Ļeņingradas apgabals ar -10,6% jau līdzinās Lietuvai. Ar ļoti strauju dzimstības kritumu -14,9% uzmanību piesaista līdzās Latvijai esošais Pleskavas apgabals. Tas bēdīgajā otrajā vietā pēc dzimstības krituma ātruma aiz Čukču autonomā apgabala, kur -18,7%. Pretējā polā Čečenija ar +8,3%, kur šādi pieauguma tempi noturēti daudzus gadus pēc kārtas. Varbūt tā arī ir, ja pēc mūsu mērauklas pavisam nesen dzimušiem bērniem Čečenijā jau pašiem dzimst bērni, bet varbūt tur notiek pierakstījumi, lai saņemtu no Krievijas naudu arī par neesošiem jaundzimušajiem.

Atgriežoties Latvijā, jūnijs jānovērtē kā apstiprinājums tam, ka Latvija iegājusi ilgstošā dzimstības samazinājuma periodā, kas varētu beigties tad, kad jaundzimušo skaits mēnesī svārstīsies ap vienu tūkstoti.

Šogad jaundzimušo skaits jūnijā samazinājuma virzienā šķērsojis pusotra tūkstoša jaundzimušo robežlīniju un apstājies pie 1 452 bērniem. Tik maz bērnu jūnijā Latvijā nav dzimis nekad, kopš Latvija vispār pastāv. Dzimstības kritums pagājuša gadsimta 90. gados atsitās pret 1 552 bērniem 1998. gadā un tad atkal sāka iet uz augšu. Treknākais no tā sauktajiem treknajiem izrādījās 2008. gads, kad jaundzimušo kopskaits jūnijā pēc ilga pārtraukuma pārsniedza divus tūkstošus (2 053).

Noliesēšanas depresija atstāja aiz sevis 1 645 jaundzimušos 2010. gadā, bet Valda Dombrovska veiksmes stāsts - 1 971 bērnu 2016. gadā, kad šis stāsts Latvijā turpinājās jau bez paša V. Dombrovska. Te vēlreiz jāatgādina, ka daba ir ieviesusi nobīdes starp cilvēku izvēli radīt bērnu un šā bērna dzimšanu.

2016. gadā kopā piedzima tik daudz bērnu, ka ļoti sarosījās pasaku teicēji (politiķi, ierēdņi un sevi par demogrāfiem saucoši cilvēki) par dzimstības atgriešanos virs 2 000 tūkstošiem jaundzimušo katru mēnesi, ja valsts apsolīs bērnu vecākiem to, to un vēl šito. Rezultātā vairāki solījumi doti tika, bet jaundzimušo skaita samazinājumu diktē potenciālo vecāku skaita samazinājums atbilstoši tam, kā samazinājās dzimstība pagājuša gadsimta 90. gados. Toreiz dzimušajiem (dzimušajām) tagad jau nu gan pēdējais laiks radīt bērnus atbilstoši rietumeiropiešu paradumiem. Tomēr daudzi cilvēki savu pēdējo iespēju palaidīs garām. Valsts nespēju viņus pamudināt uz pretēju rīcību uzskatāmi demonstrē Igaunija, kas vismaz no Latvijas izskatās pēc Leiputrijas bērnu vecākiem. Varētu būt arī tā, ka ar balvām par bērnu dzimšanu Igaunija jau iepriekš bija mobilizējusi un tagad izsmēlusi visus tos, kurus šādas balvas vispār interesē.

Kopš 2016. gada Latvijā ir pamanāmas divas novirzes no dzimstības sarukuma, kuras nav tieši izrietošas no valsts demogrāfiskās politikas. Vienu vilnīti dzimstības palielinājuma virzienā izraisīja 13. Saeimas vēlēšanu kampaņa 2018. gadā. Kaut uz brīdi toreiz ticami sāka izklausīties vistrakākie solījumi bez īpašas piesaistes dzimstības jautājumu risināšanai. Ticība vistrakākajiem solītājiem deva viņiem lielākās frakcijām 13. Saeimā un ar deviņu mēnešu nobīdi izpaudās dzimstība pieaugumā. Taču ļoti ātri ticību labajām pārmaiņām nomainīja tikpat krasa vilšanās, ko apliecināja dzimstības samazinājums. Ne šī iemesla dēļ valdība uzlika sev kovidmasku - sagādāja cilvēkiem daudz brīva laika un maksāja pabalstus, bet par šādas rīcības sekām kļuva vēl viens dzimstības pieauguma zigzags no 2021. gada vidus līdz šā gada gada pavasarim. Mājsēde izrādījās dzimumakta poza, kādā cilvēki nevar atrasties bez pārtraukuma. Atteikšanās no tās sāka samazināt dzimstību pēc deviņiem mēnešiem - kopš šā gada aprīļa. Jūnija dati nostiprina pārliecību, ka dzimstības samazinājums turpināsies vēl ilgi.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.