Šā gada 30. augusta Ministru kabineta (MK) sēdē tika izskatīti divi jautājumi, kas jau iepriekš bija izpelnījušies lielu sabiedrības ievērību, proti, par nacionālo interešu objekta statusa piešķiršanu vienam no projektiem par sašķidrinātās gāzes termināļa celtniecību un par zemes atpirkšanu zem Biķernieku trases, iztērējot tam vairāk nekā astoņus miljonus valsts naudas.
Abos gadījumos MK pieņēma lēmumus - termināļa lietā priekšroka tika dota Skultei, savukārt hiperdārgo zemes atpirkšanu ministri atbalstīja vispār bez jebkādām debatēm vai iebildēm.
Gan notiekošais MK sēdē, gan tās sagatavošanā, kā arī tuvākas un tālākas priekšvēstures atsaukšana atmiņā diezgan nepārprotami atklāj ainu, ka starp diviem valdošo koalīciju veidojošiem spēkiem - “Konservatīvajiem” tās līdera Jāņa Bordāna personā un “Attīstībai/Par” - iespējams, notikusi slēpta vienošanās par savstarpēju atbalstu katra bīdītajam likumprojektam.
Informatīvais ziņojums MK darba kārtībā tika iekļauts kā papildu jautājums. Lai gan šāds formāts it kā liecina, ka ministriem bija tikai jāuzklausa sagatavotā informācija par abiem (!) iespējamajiem sašķidrinātās gāzes termināļa attīstīšanas variantiem, iepriekš publiskajā telpā skanējusī retorika jau ļāva noprast, ka šajā sēdē arī tiks pieņemts lēmums par nacionālo interešu statusa piešķiršanu vienam vai otram projektam. Un tā arī notika - atbalstīts tika Skultes projekts.
Atstājot padziļinātu šādas izvēles motivācijas analīzi vēlākai izpētei, vien jāpiebilst, ka Skultes priekšrocības nebūt nebija acīmredzamas. Savi ievērojami plusi bija arī Kundziņsalas variantam, savukārt Skultes projekts jau iepriekš bija apkrauts gan ar tā 2016. gada iedzīvināšanas mēģinājuma pēcgaršu (tolaik tika atklāti lobētas viena konkrēta uzņēmēja intereses), gan iedzīvotāju izteiktajiem protestiem, gan iespējamo negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi, kā arī ar pretrunīgu mudžināšanos jautājumā par iespējamām valsts garantijām. Tomēr šie argumenti ministriem nešķita svarīgi, un informatīvā ziņojuma uzklausīšana līgani pārgāja lēmuma pieņemšanas fāzē. Ar nacionālo interešu objekta statusa piešķiršanu tika aizslaucīta vismaz daļa no iepriekš pieminētajiem Skultes apgrūtinājumiem - galvenokārt jau ietekmes uz vidi novērtējuma nepieciešamība, kas varētu būt visai garš, dārgs un piņķerīgs process, turklāt bez droši prognozējama rezultāta.
Daudz apspriestais Satiksmes ministrijas sagatavotais lēmumprojekts par stipri apšaubāmo astoņus miljonus eiro vērto darījumu starp valsti un trim miljonāriem (Skoku, Rāvi un Putānu) par Biķernieku trases zemes atpirkšanu MK sēdē bija iekļauts kā sagatavots, t.i., iepriekš it kā bija notikusi likumdošanā paredzētā saskaņošana ar atbildīgām ministrijām. Šajā gadījumā jāuzsver “it kā”, jo patiesībā divu ministriju iebildumi tika rupji ignorēti. FM lēmumprojektu nesaskaņoja, jo iebilda pret likuma normu traktējumu, kas nosaka starpību starp neapbūvēta un apbūvēta zemes īpašuma atsavināšanu, savukārt Tieslietu ministrija savā nesaskaņošanas lēmumā bija norādījusi, ka nav saprotams, kāpēc projektam ir piešķirts ierobežotas pieejamības statuss, jo tas neatbilst Informācijas atklātības likumā noteiktajam. (Jāatgādina, ka Satiksmes ministrija, sākot ar ministru Linkaitu un beidzot ar vārdā nesauktiem “ierēdņiem”, līdz šim par šo projektu bija klusējuši kā partizāni, atsaucoties tieši uz ierobežotas pieejamības statusu.)
Bet tādi sīkumi nespēja ietekmēt jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Un te sākās pats interesantākais - kā ziņotājs (un, kā vēlāk izrādījās, vispār vienīgais runātājs) par šo lēmumprojektu uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Nevis satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kura vadītā ministrija bija lēmumprojektu sagatavojusi un kurš fiziski piedalījās MK sēdē, bet gan Bordāns, kuram faktiski ar šo lietu nebija ne vismazākā sakara. Acīmredzot Bordāns tomēr nebija drošs, vai mazpieredzējušākais un politisko batāliju rangā visai nerūdītais un mīkstais Linkaits spēs drošu roku izvadīt šo apšaubāmo lēmumprojektu caur iespējamu iebildumu līkločiem. Tomēr velti viņš bažījās - neviens jautājums vai iebildums no Ministru kabineta locekļu puses nesekoja, un lieta aizgāja kā smērēta.
Dažas netiešas pazīmes lieku reizi apliecina, ka vienošanās starp abiem politiskajiem spēkiem visticamāk bija - iespējams, tā tika panākta pašā pēdējā brīdī.
Iepriekšējā dienā, pašā 29. augusta vakarā, divi redzami “Attīstībai/Par” politiķi Artis Pabriks un Juris Pūce faktiski reizē piedzīvoja atklāsmi, saprotot, ka tikai Skultes terminālī slēpjas Latvijas energoneatkarības nākotne. Abi šo savu apgaismības mirkli praktiski bez laika atstarpes metās “ietvītot”, neskatoties uz jau visai vēlo vakara stundu. Protams, brīvs cilvēks brīvā valstī var “tvītot” ko grib un kad grib, tomēr šoreiz šis vairāk izskatās kā “mesidžs” Bordānam - vari droši iekļaut savu Skultes lietu MK sēdes darba kārtībā, mēs atbalstīsim. Bordāns tā arī darīja, un pirmais šķērslis Skultes termināļa epopejā (kā jau minēts iepriekš) nākamajā rītā tika novākts.
Ko tad lika pretī Bordāns? Neko jau daudz, ja neskaita slaidu spļāvienu paša vadītās ministrijas dārziņā. Kā jau tika minēts, tieši TM izteica iebildumus par ierobežotas informācijas statusu, t.i., slepenību, kas pavadīja visu Skokam, Rāvim un Putānam uzdāvināmās valsts naudas lēmumprojektu. “Tā nelāgi, Jāni, sanāk, bija tak jau vienošanās par savstarpēju atbalstu, bet nu šitāds nesmukums. Kamēr tagad veiks atkārtotas saskaņošanas procedūru, kamēr izdomās formulējumus, var tak mainīties Saeimas sastāvs un apsolītais naudas vilciens vēl aiztrauksies par nepareizām sliedēm. Tā ka dari, ko vari, ja būsim mierā ar rezultātu, gaidi apstiprinošu “tvītu” par tavu Skultes lietu,” - apmēram tā, liekot lietā nedaudz fantāzijas, varētu izskatīties Bordānam nodotais vēstījums no “atparistu” nometnes. Un bezkompromisa tiesiskuma sargs Bordāns darīja. Pirmkārt, nekādu atkārtotu saskaņošanas procedūru neuzsāka. Otrkārt, lēmumprojektu pavadošajā apstrādes informācijā ierakstīja lēmumu, kas varētu būt viens no visskaistākajiem un “tiesiskākajiem” Latvijas jaunlaiku vēsturē: “Informācijas pieejamības statuss projektam tiks saglabāts līdz Ministru kabineta rīkojuma pieņemšanas brīdim.” Vienkārši un ģeniāli. Treškārt, jau laikus drošībai noņēma no trases Linkaitu, lai nesavāra ziepes, un ziņoja pats. Atalgojums nelika gaidīt, svarīgie “tvīti” atlidoja, un MK sēdei visi varēja gatavoties rāmi un mierīgi.
Nav jau tālu jāmeklē - atparistu “pelēkā kardināla”, lielākā stratēģa un politiskā kombinatora Edgara Jaunupa saistība ar Biķernieku zemes īpašniekiem nav nekāds noslēpums, kaut vai, piemēram, atceroties krievu miljonāra Pjotra Avena pilsonības lietu. Būdams viens no visievērojamākajiem mūsdienu Latvijas politiskās sistēmas un kultūras arhitektiem, Jaunups jau nu vislabāk par visiem zina, ka brīdis pirms Saeimas vēlēšanām, pirms jaunas valdības sastādīšanas ir ideāli piemērots ne gluži smuku lietu smukai sakārtošanai.
Savukārt Bordāns, visai labi apzinoties, ka politikā pavadītais laiks 1. oktobrī varētu beigties, cenšas nodrošināties ar sava līdzšinējā sponsora Pētera Ragauša labvēlību arī gaidāmajā ne tik spožajā un publiskajā nākotnē. “Bet kur tad Ragaušs?” jautās skeptiķi, Skultes projektu taču attīsta pavisam citi ļaudis, kuri ar ASV mītošo investoru nekādi nav saistīti. Te nu vietā atcerēties, ka jau labu laiku dažādos kuluāros visai atklāti “jaunais” Skultes projekts tiek dēvēts par Ragauša “otro atnākšanu”. Pašreizējie attīstītāji, visticamāk, ir tikai pagaidu etaps, kura uzdevumos ir visu šķēršļu novākšana un papildu labuma izsišana. (Par to liecina gan viņu līdzšinējie prezentētie plāni par finanšu piesaisti, gan visai acīmredzamā nekompetence ar gāzes biznesu saistītos jautājumos.) Kad tas būs paveikts, neviens neliegs uzņēmumu ar visiem iegūtajiem statusiem un izsistajiem galvojumiem vienkārši pārdot. Un kas gan šodien var atbildēt, ka pircējs neizrādīsies šis pats Ragaušs?
Ja notikušais politkoruptīvais darījums tiešām ir norisinājies pēc šāda vai līdzīga scenārija (cerams, ka precīzāku atbildi dos tiesībsargājošās struktūras, kas jau sākušas atsevišķu apstākļu izpēti), ir visai nožēlojami, ka pārējie koalīcijas biedri - “Jaunā Vienotība” un Nacionālā apvienība - uz to visu noskatās bez jebkādas kauna vai līdzatbildības sajūtas. Lai gan arī tas nav nekas jauns vai pārsteidzošs - “Vienotībai” jādomā par varas pēctecību, un tās kontekstā svarīgs var būt abu “darījuma partneru” atbalsts, savukārt NA dažādu politekonomisku afēru jautājumos ar savu bezmugurkaulainību un spēju locīties pēc vajadzības jau zināmā mērā kļuvusi leģendāra.
Vēl jau savs vārds jāsaka Saeimai, kas, visticamāk, šos jautājumus iekļaus kādā no atlikušajām šī sasaukuma sēdēm. Zinot, kā strādā šīs Saeimas balsošanas mašīna, visticamāk, vairāk par kvēlām opozīcijas deputātu runām sagaidīt neizdosies un visi iepriekš pieņemtie apšaubāmie lēmumi tiks no Saeimā apstiprināti. Tāpat vēl noteikti būs mēģinājumi izsist valsts garantijas, par ko “Neatkarīgā” jau rakstīja. Tomēr vēl pastāv iespēja ja ne apturēt, tad vismaz objektīvi izrunāt gan gaidāmo likumprojektu par “Skulte LNG Terminal” projekta izveides atvieglošanu, kā arī izvērtēt pēc būtības sagatavotos auditoru ziņojumus.
