Kariņam un Kalvītim gāzes pietiks; par iedzīvotājiem un uzņēmumiem pārliecības nav

© Neatkarīgā

Vai gaidāmajā ziemas sezonā Latvijai gāzes pietiks? Un, ja pietiks, tad tieši kam – apkurei, elektrības ražošanai, mājsaimniecību plītīm un siltuma katliem? Uz šiem jautājumiem nu jau vairāk nekā sešus mēnešus sakarīgi nespēj atbildēt ne valdība, ne gāzes tirgotājs “Latvijas gāze”, nemaz jau nerunājot par politiķiem, kuri par šo tēmu priekšvēlēšanu laikā ir saražojuši ne vienu vien “teravatstundu” tukšu pļāpu.

Kariņš liek manīt, ka zina vairāk nekā saka

Publiskajā telpā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš par gāzes pietiekamību un iespējamiem scenārijiem, ja tās tomēr pietrūks, ir izteicies ne reizi vien - to paģēr viņa amats. Šīs izteikšanās reizes bijušas apbrīnojami līdzīgas - uz jautājumiem pēc būtības Kariņš nav atbildējis, vienīgi ar Sfinksas cienīgu smaidu noteicis: “Gāze būs!” Nav noslēpums, ka politiskās neko nepateikšanas ziņā Kariņa spējas ir izcilas (ievērojami sliktāk ir ar citām jomām) - arī šajā gadījumā šie īsie un skarbie vārdi uz satrauktajiem iedzīvotāju prātiem atstāj gluži vai anestezioloģisku iespaidu. Tā teikt, ne visu drīkstu teikt, tomēr plāns ir, esiet mierīgi.

Diemžēl līdzšinējā pieredze daudzos jautājumos ir pierādījusi, ka premjeram ne tikai nav nekāda jēdzīga plāna tās vai citas krīzes pārvarēšanai, bet bieži vien vispār ir grūtības izprast jautājumu pēc būtības. Bet neba jau nu Kariņš vien nosaka valsts politiku energoresursu nodrošināšanā - ir taču vēl neskaitāmi padomnieki, komisijas, galu galā, Ekonomikas ministrija utt. Uz neatbildētajiem jautājumiem varētu cerēt saņemt atbildes no šīm institūcijām. Bet...

Pirks, izmantos rezerves, atņems citiem?

Nav jau daudz veidu, kā tik ļoti nepieciešamo dabasgāzi pie mums nogādāt. Viens no veidiem ir tās iegāde brīvajā tirgū un, izmantojot esošo infrastruktūru, gāzes nogāde līdz uzglabāšanas vietai, Latvijas gadījumā galvenokārt līdz Inčukalna gāzes krātuvei. Vēl ir iespēja iegādāties nepieciešamo daudzumu no sašķidrinātās gāzes termināļiem, konkrēti no Klaipēdas. Vēl var izmantot jau krājumā esošās gāzes rezerves, kuras, kā var nojaust no atsevišķu amatpersonu izteikumiem, ik pa brīdim tiek papildinātas. Protams, ir vēl kāds veids, kā iegūt kāroto apjomu, proti, brutāli atņemt to citiem. “Latvijas gāzes” vadītājs Aigars Kalvītis daudzas jo daudzas reizes ir norādījis, ka liela daļa Inčukalnā krātuvē glabātās gāzes nebūt nav ne paša uzņēmuma, ne Latvijas valsts īpašums.

Iepriekš pieminētās institūcijas, kuru pienākums būtu skaidrot, kuru no ceļiem Latvija ies, lai ziemā neaizietu bojā, pinas skaitļos, versijās un nepamatota optimisma lēkmēs, tomēr skaidru un konkrētu atbildi sabiedrība nav saņēmusi.

Gāzes pirkšana - no kā īsti pērkam un par kādu cenu?

Pēc ilgstošas klusēšanas pēdējā laikā arvien runātīgāks kļuvis “Latvijas gāzes” Kalvītis, kurš vairākiem medijiem sniedzis it kā atklātas intervijas par reālo situāciju. Un šajās intervijās var uzzināt tiešām interesantas lietas (par dažām dīvainībām nedaudz vēlāk).

Izrādās, “Latvijas gāze” vēl šobrīd pilnā sparā iepērk gāzi Latvijas valsts vārdā, turklāt nevis no nezināmiem aizjūras avotiem (kā nereti liek saprast atsevišķas valsts amatpersonas), bet gan no tās pašas Krievijas, no kuras pirkuši gāzi jau gadu gadiem. Šī nudien ir viena šmucīga lieta, ja atceras vēl pavasarī un vasarā, īpaši pēc vairākkārtēju ES sankciju apstiprināšanas, mūsu politiķu ar putām uz lūpām izkliegtos saukļus par Krievijas kara mašīnas nefinansēšanu. Izrādās, ka pa kluso to finansēt tomēr var. Turklāt maksājot nevis to cenu, kas gāzei bija pavasarī (pat pēc Krievijas iebrukuma), bet gan pašreizējā tirgus diktēto, kas, kā zināms, ir ļoti augsta. Jā, protams, formāli gāze netiek pa tiešo nopirkta no Putina, tā virtuāli “izplūst” caur vairāku valstu vai nesankcionētu uzņēmumu filtru un tikai tad tiek nopirkta Latvijas valsts vārdā, tomēr būtība no tā nemainās. Tāpat kā nemainās reālie šādi nopirktās gāzes piegādes ceļi - tā plūst pa tiem pašiem cauruļvadiem, pa kuriem plūdusi pēdējos gadu desmitus, tikai tagad tā ir pārvērtusies par “pareizu gāzi”. Kaut kā arvien vairāk sāk smakot pēc lielas liekulības.

Var saprast Kalvīti, kurš tieši šobrīd sācis izpausties. Īpaši tādēļ, ka vēl pirms stingru sankciju paketes ieviešanas viņš, kā runā, esot vairākkārt aicinājis Latvijas valdību apsvērt iespēju iepirkt nepieciešamās gāzes rezerves, tomēr nav ticis saklausīts. Tobrīd augošā priekšvēlēšanu viļņa ietvaros neviens no valdošajiem ne dzirdēt negribēja par kaut kādiem darījumiem ar Krieviju. Tagad, kad aste sāk spiesties reālās dzīves bluķī, pēkšņi grib gan dzirdēt. Lai gan situācija šobrīd ir pavisam cita - augusi cena, sankcijas kļuvušas stingrākas utt. Zinot mūsu politiskās elites divkosību, Kalvītis šobrīd negrib palikt “malējais” - cik tad tur tā darba, mainīt kažoku, noliegt jebkādu saistību ar notiekošajiem pirkumiem un paziņot, ka to jau visu tas Kalvītis. Iespējams, tieši tāpēc “Latvijas gāzes” šefs runā - protams, ietinot to visu mierinošā stāstā, ka gāzes pietikšot.

Manipulējot ar skaitļiem, būtībā nepasaka neko

Par gāzes pietiekamību atbildīgā Ekonomikas ministrija ik pa brīdim kaut ko paziņo, tomēr šie paziņojumi nevieš ne vismazāko skaidrību par reālo situāciju. Galvenā paziņotāja loma tagad kritusi valsts sekretāra vietniekam Edijam Šaicānam, kurš dara ko var. Piemēram, pagājušajā nedēļā viņš pauda, ka Latvija papildinājusi stratēģiskās rezerves, iepērkot 0,9 teravatstundas lielu sašķidrinātās gāzes apjomu no ASV, tā tikšot piegādāta caur Klaipēdu novembrī un tad iesūknēta Inčukalnā. Tas viss ir makten jauki, tomēr Šaicāns ne ar vārdu nepiemin, cik tad īsti šīs 0,9 teravatstundas veido no kopējām Latvijas gāzes rezervēm. Tā vietā viņš ne bez zināmas pompas paziņoja, ka šobrīd Inčukalnā esot 12,6 Twh dabasgāzes, gan kautri piebilstot, ka šis tas no kopējā apjoma piederot arī Igaunijai un Lietuvai. Cik īsti? Kaimiņiem piederošā gāze no kopējā Inčukalnā esošā apjoma var veidot amplitūdu no 1 līdz pat 99%. Turklāt tā pati “Latvijas gāze” vēl papildus vairākkārt ir uzsvērusi, ka vēl kāda daļa (???) piederot citiem komersantiem. Kā ir patiesībā, neviens nepasaka, tikai ar šādām manipulatīvām ziņām jauc galvu sabiedrībai, kas tiek ieaijāta nepamatotas drošības sajūtā, kas vēlāk var izrādīties kārtējais valdības uzpūstais ziepju burbulis.

Gāzes krājumu nacionalizācija juridiski apšaubāma

Fiziski gāze Inčukalnā ir, tas nav noliedzams, Kam tā pieder, zina tikai sazin kas. Tādējādi teorētiski pastāv iespēj šo gāzi vienkārši pievākt sev, pārņemot kontroli pār nosacīto “gāzes krānu”. Iespējams, uz to arī paļaujas smaidīgais Kariņš. Tomēr tik skaisti jau tas viss nav - šāda notikumu attīstība var novest pie iegāšanās tik dziļā tiesvedību un pat ES sankciju bedrē, ka, lai izrāptos no tās, ar nākamajiem četriem gadiem var izrādīties par maz.

Latvijas likumdošanā ir noteikts, ka gadījumos, ja gāzes publiskais tirgotājs nespēj nodrošināt savas saistības, Latvijas valstij ir tiesības pārņemt šim uzņēmumam piederošos gāzes uzkrājumus. Cerīgi, bet te nu jāatgriežas pie Kalvīša intervijām - viņš tajās vairākkārt tā gauži nemanāmi atgādina, ka Inčukalnā esošā gāze nav “Latvijas gāzes” īpašums - tā pieder citiem komersantiem. Kādiem, tas pagaidām nav zināms. Varbūt Kariņa un viņa galma prātos ir izveidojies nospiedums, ka šī gāze ir Krievijas īpašums un tādēļ, realizējot zināmas kara komunisma metodes, to varēs atņemt? Bet ja nu izrādīsies, ka šie krājumi pieder, teiksim, Polijas komersantam? Ko tad? Turklāt joprojām nevar aizmirst, ka EM pati atzinusi, ka daļa gāzes pieder Lietuvai un Igaunijai.

Pastāv ES regula, kas nosaka katras dalībvalsts tiesības un pienākumus enerģētiskās krīzes gadījumā. Un šī regula, protams, ja Latvijai tā ir saistoša, paredz vismaz divas lietas, kas brutālu gāzes pārņemšanu padara ļoti apgrūtinošu, ja pat ne neiespējamu.

Pirmkārt, lai uzsāktu gāzes atsavināšanas procedūru, Latvijai jau pirms pusgada bija jāiesniedz EK brīdinājums par iespējamu energoresursu krīzi un, saņemot attiecīgu akceptu, vēlāk šī krīze arī jāizsludina. Vai par to kaut kas ir dzirdēts? Vismaz publiskajā telpā, šķiet, nē.

Otrkārt, šī pati direktīva nosaka, ka ES dalībvalsts var veidot savu energoresursu nodrošināšanas stratēģiju, nekaitējot citām ES dalībvalstīm. Vai Igaunijai un Lietuvai piederošās gāzes rekvizēšana būtu uzskatāma par kaitējumu vai nē? Iespējams, dažādu valstu juristu viedokļi varētu būt visai atšķirīgi.

Nedrīkst arī aizmirst, ka bez regulas pastāv vēl virkne spēkā esošu starpvalstu ekonomiskās attiecības regulējošu normatīvo aktu, kuri nu noteikti neparedz, ka kādas citas valsts komersantam (kaut vai jau pieminētajam hipotētiskajam polim) kāds kaut ko var atņemt vien tāpēc, ka tā vajag vai gribas. Tiesvedība būs ilga, dārga, un maz ticams, ka veiksmīga, no Latvijas pozīcijām raugoties.

Viss minētais laikam jau būtu vēlreiz tā pamatīgi jāizvētī un jāapsver, ja kaut kur sirds stūrītī kāds tomēr lolo vēlmi kopā ar automātiem bruņotiem vīriem brāzties uz Inčukalnu.

Kalvīša teiktajā daudz divdomību

Ja uzmanīgi paanalizē “Latvijas gāzes” vadītāja publiskos izteikumus, nevar nepamanīt dažas nianses, kas pirmajā brīdī varētu šķist nebūtiskas, bet, kopumā ņemot, tomēr, šķiet, spēlē lielu lomu tajā, ko Kalvītis gribējis paust.

Piemēram, runājot par gāzes apgādi, Kalvītis saka, ka gāze visdrīzāk būs. Ko nozīmē visdrīzāk? Citā vietā - pēc manas informācijas, puse apjoma krātuvē ir. Kāda puse? Vai no sezonai nepieciešamā daudzuma? Vai krātuves apjoma? Vēl - ja būs silta ziema, nekādām problēmām nevajadzētu rasties. Bet ja nebūs? Un ko nozīmē “nevajadzētu rasties”? Un vēl - īpašu bažu, ka gāzes varētu pietrūkt, nav. Bet ne īpašu? Vēl tālāk - šobrīd neizjūtam deficītu, jo tirgū gāzi var nopirkt, kas notiks janvārī - grūti pateikt. Ko ir grūti pateikt? Ka gāzes var pietrūkt vai vispār nebūt? Un tā tālāk un tālāk - mājiens pēc mājiena gan par cenām, gan alternatīviem enerģijas veidiem utt. Vai Kalvītis grib mūs brīdināt? Vai tikai piesegt savu aizmuguri? Ziema jau pie namdurvīm, un, šķiet, atbildes mēs saņemsim jau visai drīz - gribot vai negribot.

Atgriežoties pie ievadā pieminētajiem politiķu izteikumiem. Ja nereti starp pelavām arī pavīdējis kāds grauds (piemēram, par iespējamu tehniskās gāzes apjoma pieplusošanu kopējam gāzes daudzumam), tad kopumā dziļāka analīze laikam jau nav nepieciešama - lai priekšvēlēšanu laikā paliek tas, kas šim laikam piederas, ieskaitot politiķu urbšanos lietās, par kuriem tiem nav ne vismazākās jēgas.

Izpēte

Celtniecības sadārdzinājumi, lielo projektu vēl lielākās izmaksas, inflācijas procents būvniecībā, kas jau kļuvis par atsevišķu rādītāju ekonomikas datos — visi šie cenu pieaugumi galu galā atspoguļojas preču un produktu cenās, sitot pa gala patērētāju makiem. Laiks apskatīt ziloni istabā, kāpēc pie mums gatavais objekts nereti izrādās pat divkārt dārgāks, nekā bija plānots — un te nerunāsim pat ne par “Rail Baltica”.

Svarīgākais