Latvijas likumdošanā strikti noteikta kārtība, kādos gadījumos un precīzi kā valsts var atsavināt privātpersonām piederošu nekustamo īpašumu. Galvenais šīs kārtības stūrakmens – valstij nepieciešams konkrētais īpašums, lai realizētu kādu izstrādātu projektu visas sabiedrības kopējā labuma interesēs.
Aizejošā Krišjāņa Kariņa valdība, piešķirot vairāk nekā astoņus miljonus eiro no valsts budžeta Biķernieku trases zemes atpirkšanai, rīkojusies tieši pretēji - vispirms tiek nopirkts īpašums, un tikai tad, iespējams, vispār tiks izstrādāts kāds nebūt nopietns un vērā ņemams teritorijas attīstības projekts.
Ģenerālprokuratūras atzinums, ka tā procesā “nekonstatēja pamatu prokurora reaģēšanas līdzekļu piemērošanai”, nemaina lietas būtību - šis atzinums tapis, visticamāk, specifiski pielāgojot atsevišķas likumdošanas normas, bet, šķiet, tomēr nevērtējot problēmu no visiem aspektiem, piemēram, no labas pārvaldības principu ievērošanas. Šoreiz - gods un slava - prokuratūra nav aprobežojusies tikai ar sava atzinuma sniegšanu - pēc tās ieteikuma lietu vērtēs Valsts kontrole. Arī Finanšu ministrija, gods godam, tikai pēc VK atzinuma saņemšanas lems par lēmumprojekta virzību uz atbildīgo Saeimas komisiju.
“Neatkarīgā” jau rakstīja, ka lūdzām Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD) kā Satiksmes ministrijas norādīto Biķernieku sporta kompleksa attīstības projekta autoru atsūtīt izstrādāto projektu, lai sabiedrībai būtu skaidrs, kādā nākotnei svarīgā objektā valsts šobrīd gatavojas ieguldīt astoņus miljonus eiro. Nauda pašreizējos apstākļos nudien nav tā mazākā, tāpēc cilvēki būtu tiesīgi uzzināt, ko un kādos termiņos mēs visi iegūsim, tieši šobrīd savelkot jau tā nospriegotās jostas vēl mazliet ciešāk.
Savas atbildes sākumā CSDD sabāra “Neatkarīgo”, ka tā nav sagaidījusi viņu sūtījumu un publiskojusi informāciju par projekta iespējamo neesamību - CSDD tieši esot gatavojusies mums nosūtīt visu pieprasīto informāciju. Gauži nokaunējāmies un steidzām iepazīties ar tālāko sūtījuma tekstu. Drīz vien varējām droši atkaunēties - CSDD atsūtītajā papīrā par projektu pēc būtības uzrakstīts tikpat daudz kā valdības lēmuma anotācijā, respektīvi, virsraksts un trīs rindiņas teksta. Citējam pilnībā: “BKSB attīstības projekts paredz trases infrastruktūras uzlabošanas darbus - visas trases drošības modernizēšanu un pilnveidošanu, ērtību uzlabošanu sacensību apmeklētājiem, izveidot kartinga trasi, kā arī sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Riteņbraukšanas federāciju ir paredzēts izveidot velotreku, kas atjaunotu cilvēku iespējas nodarboties ar sporta veidu, kam Latvijā ir senas saknes.” Ak, jā, vēl bija projekta virsraksts: “Biķernieku kompleksās sporta bāzes būvju, inženiertīklu un teritorijas labiekārtojuma atjaunošana un papildināšana. Kartinga trase.” Un tas arī viss. Pārējais teksts sastāv no visiem zināmas hronoloģijas pārstāsta un vispārīgu “pīārisku” frāžu kompilācijas. Izņemot vienu niansi, kas šī tukšvārdīgā sūtījuma autoriem tomēr iesprukusi visādi citādi praktiski bezjēdzīgajā tekstā.
“Lai virzītu tālāk un izstrādātu attīstības projektus BKSB, kas ir finansiāli apjomīgi un darbietilpīgi, CSDD ir jābūt skaidrībai, ka zeme būs valsts īpašumā un projektu īstenošana netiks apdraudēta.” Šis ir tas liktenīgais teikums, kas CSDD sūtījumā gandrīz nepārprotami apliecina “Neatkarīgās” versiju - pagaidām nekāda nopietna izstrādāta projekta nav.
Neatkārtojot jau vairākas reizes rakstīto, jāatgādina vien vēlreiz kārtība, kādos gadījumos var tik veikta zemes atsavināšana. Pirmkārt, jābūt izstrādātam sabiedriski nozīmīgam projektam, kas ir būtisks visas valsts vai kādas atsevišķas nozares attīstībai. Otrkārt, pēc projekta izstrādes jāapzina visi iespējamie šķēršļi tā realizācijai un jārīkojas, meklējot iespējami izdevīgus risinājumus. Treškārt, tikai tad, kad visi iespējamie risinājumi ir izmēģināti, bet nav devuši vēlamo rezultātu, valsts var uzsākt īpašuma atsavināšanas procedūru. Tāda ir likumā noteiktā kārtība. Nevis kā Biķernieku gadījumā - vērā ņemama izstrādāta projekta nav, par mēģinājumiem rast dažādus risinājumus vēsture arī klusē (drīzāk tā neklusē par gluži pretējo - jau atrastu risinājumu noraidīšanu). Neskatoties uz to, braši tiek iedarbināts atsavināšanas process, turklāt to maksimāli aizslepenojot.
Pieminētā Satiksmes ministrijas un vēlāk arī visas valdības rīcība, pārkāpjot atsavināšanas procesu reglamentējošās likumdošanas normas, nav vienīgais mulsinošais faktors visā Biķernieku zemes sāgā. Nav atbildes, kāpēc mainījās zemes novērtējums, nepilna pusgada laikā palielinoties par vairāk nekā pieciem miljoniem, nav paskaidrots, kāpēc tieši šobrīd tik izmisīgi vajag veikt zemes atpirkšanu un kāpēc to nevar darīt pēc 2023. gada 1. janvāra, kad stāsies spēkā jaunās likuma normas par mainītu kadastrālās vērtības piesaisti atsavināšanas procesam utt.
Šie un, iespējams, vēl citi jautājumi ir šķituši svarīgi arī Finanšu ministrijai. Tās Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis “Neatkarīgajai” sacīja, ka FM vairākkārt ir lūgusi papildu informāciju no Satiksmes ministrijas, kas visas prasītās ziņas nav sniegusi, vien ministra Linkaita personā atrunājoties ar jau vairākkārt piesaukto neidentificēto “ierēdņu” atbildību. “Pēc tam saņēmām Ģenerālprokuratūras atzinumu, kas savas kompetences ietvaros tā pārkāpumus nav saskatījusi, tomēr norādījusi, ka šī lieta būtu jāskata Valsts kontrolei. Šobrīd visi materiāli VK ir nosūtīti, ar atzinumu VK solīja nekavēties. Tikai pēc šī atzinuma saņemšanas mēs kā atbildīga valsts institūcija lemsim par lēmumprojekta tālāko virzīšanu vai nevirzīšanu uz atbildīgo Saeimas komisiju,” skaidroja Aleksis Jarockis.
Tātad vismaz šobrīd valsts naudas pārpumpēšana privātās kabatās, pateicoties Finanšu ministrijai, ir ja ne novērsta, tad apturēta. Jācer, ka vismaz Valsts kontrole, apliecinot savu neatkarību, izvērtēs visus Biķernieku lietas aspektus pēc būtības. Citādi var sanākt tā, ka jau pirmās jaunās varas dienas var tikt aptumšotas un apzīmogotas ar gaužām nelāgu auru.
