Kariņa valdība noslēdz darbu ar dzimstības antirekordiem; latviešu tautai par ko pateikties nav

ATTIECĪBAS BEZ BĒRNIEM: Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijas parakstīšanas ceremonija 2019. gada 11. janvārī ietvēra sarokošanos kā apliecinājumu ciešai sadarbībai starp jauno Ministru prezidentu (no kreisās) un viņa padomnieku demogrāfijas jautājumos Imantu Parādnieku © Rūta Kalmuka/F64

Aizejošā Krišjāņa Kariņa valdība atstāj aiz sevis nevis dziļu demogrāfisko bedri ar jau sataustāmu dibenu, bet velšanos līdz bedres dibenam vēl nezināmu laiku.

Centrālās statistikas pārvaldes vārdiem runājot, “turpina samazināties arī dzimušo skaits. Šogad pirmajos deviņos mēnešos reģistrēts 12 221 jaundzimušais, kas ir par 8,2% mazāk nekā 2021. gada attiecīgajā laika periodā. Turklāt jau astoņus mēnešus, sākot no šā gada februāra, katru mēnesi reģistrēts vismazākais dzimušo skaits attiecīgajā mēnesī pēdējā simtgadē. Tikai šā gada janvārī bija par pieciem jaundzimušajiem vairāk nekā 2021. gada janvārī, kad piedzima vismazāk bērnu pēdējos simts gados.”

Ak, tālais 1990. gads!

Aizejošā 2022. gada pirmie trīs ceturkšņi signalizē, ka Latvija iegājusi ilgstošā dzimstības samazinājuma periodā, kas varētu beigties tad, kad jaundzimušo skaits mēnesī svārstīsies ap vienu tūkstoti. Mazliet ilgākā laikā par 30 gadiem dzimstība Latvijā samazināsies trīskārtīgi attiecībā pret Latvijas Republika atjaunošanas brīdi.

Demogrāfijai ir citi ritmi nekā politikai. Ļoti maz ko par dzimstības izmaiņām Latvijā izteiktu tas, cik bērnu piedzima tieši 1990.gada 4. maijā, kad jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Jaundzimušie jāskaita vismaz mēneša ilgumā un vairākus gadus pēc kārtas, lai iegūtu materiālu salīdzinājumiem. 1990. gada maijā piedzimušo 3470 bērnu bijis 2,5 reizes vairāk nekā šā gada maijā piedzimušo 1375 bērnu. Maz prieka no tā, ka 1990. gada septembrī piedzimušo 2949 bērnu izrādījās tikai divas reizes vairāk par 1427 jaundzimušajiem 2022. gada septembrī. Dzimstības samazinājuma ātruma dilšanu diemžēl diktēja strauja dzimstības samazināšanās jau 1990. gada garumā. Rezultātā 1990. gada un 2022. gada pēdējo mēnešu dzimstības samazinājums izskatās mazāk graujošs tikai tāpēc, ka dzimstības samazinājums reizēs vai procentos izsakāms pret zemāku salīdzinājuma bāzi.

Kā bērni kļūst par vecākiem

Tagadējo jaundzimušo kopskaitu un tā samazināšanos diktē divi faktori. Galvenais no tiem ir potenciālo vecāku skaita samazināšanās atbilstoši pirms gadiem trīsdesmit notikušajam dzimstības samazinājuam komplektā ar emigrācijas viļņiem. Rezultātā potenciālo vecāku Latvijā divreiz mazāk nekā ap 1990. gadu. Otrs faktors ir tas, ka atlikušajiem potenciālajiem vecākiem reāli piedzimst mazāk bērnu, nekā caurmērā piedzima pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā, kad latviešu tautai izdevās atgūt savu valstisko neatkarību. Potenciālo vecāku skaita samazināšanās uz pusi un mazāks skaits bērnu katram no atlikušajiem potenciālajiem vecākiem kopā varētu samazināt jaundzimušo skaitu trīs reizes pret valsts atjaunošanas laiku un uz laiku nostabilizēt jaundzimušo kopskaitu Latvijā ap 1000 bērniem mēnesī.

Uz tūkstoti nostabilizētais jaundzimušo skaits varētu saglabāties uz nākamajiem 20-30 gadiem līdz brīdim, kad ap šo laiku dzimušajiem nāksies stāties savu vecāku vietā, pašiem kļūstot par vecākiem. Kad potenciālo vecāku atkal būs kļuvis divreiz mazāk nekā pašlaik, tad jaundzimušo skaitam jāsarūk līdz 500 mēneši utt. Teorētiski Latvijas iedzīvotāji ar latviešiem priekšgalā varētu izdzīvot vēl vairākus dzimstības pussabruksānas ciklus nepilnu simts gadu garumā līdz nullei tuvam dzimstības rādītājam. Ja to nāksies izteikt ar desmitiem jaundzimušo mēnesī, tad dzimstība atbildīs dzimtas vai harēma, bet ne tautas un valsts saglabāšanai.

Latvija nav vientuļa sala

Dzimstības līmeņa stabilizēšanos starp tās kritumiem ik pēc 20-30 gadiem iespējams solīt, atsaucoties uz demogrāfu teikto, ka caurmērā viens bērns uz diviem pieaugušajiem esot minimālais dzimstības līmenis. Lai tas kļūtu vēl zemāks, jāveic represijas ar vīriešu un sieviešu nosķiršanu u.tml.

Tomēr Latvija neatrodas uz neizsniedzamas salas, kur demogrāfiskie procesi ritētu savā nodabā. Jauno cilvēku un vispār darbaspēka deficīts no vienas puses un pasaules pārapdzīvotība no otras puses uzspiedīs imigrāciju neatkarīgi no tā, vai to gribēs, vai negribēs mazais un vecais Latvijas pamatedzīvotāju kontingents. Šiem iedzīvotājiem juridiski pieder tiesības veidot valsts politiku ar Saeimas vēlēšanu mehānismu, taču demogrāfiskie rādītāji sniedz vienu no piemēriem, ka reālo dzīvi šis mehānisms neietekmē. Kopš šī mehānisma atkaliedarbināšanas 1990. gadā nav manīti tādi politiķi un to grupējumi partijās, kuri nesolītu valsts resursu izmantošanu dzimstības veicināšanai. Tādējādi vairāk nekā 30 gadus pie varas bijuši dzimstības veicināšanas solītāji, jo tikai tādi piedalījušies vēlēšānās un varēja tikt ievēlēti, taču dzimušo skaits samazinās.

Jo lielāka ticība, jo dziļāka vilšanās

Ir pamanāma saistība starp dzimstību un politiku kopumā, bet ne starp dzimstību un tiem pasākumiem, kas mērķēti speciāli uz dzimstības palielināšanu. Jaundzimušo skaita svārstības ir visai jūtīgs rādītājs sabiedrības kopējam noskaņojumam. Šis rādītājs derīgs salīdzinājumiem starp vienu un to pašu mēnesi dažādos gados, lai to neietekmētu dzimstības sezonālās svārstības, kas gada ciklā ļoti jūtamas.

Piemēram, iepriekšējais jaundzimušo skaita minimums septembrim tika sasniegts 1996. gadā ar 1493 jaundzimušajiem. Pēc tam tas 2007. gadā un 2008. gadā kaut mazliet pārsniedza 2000 jaundzimušo robežlīniju, atspoguļojot treknos gadus, nevis tikai valsts reālo un apsolīto atbalstu bērnu vecākiem. Pēc tam līdz tai pašai robežai ar 1927 jaundzimušajiem 2014. gada septembrī gandrīz aizsniedzās Valda Dombrovska “veiksmes stāsts” jau bez paša V. Dombrovska, jo daba nodalījusi ar vismaz deviņiem mēnešiem cilvēku lēmumu par bērna dzimšanu no šīs dzimšanas.

Pēc šī stāsta izskanēšanas sekoja dzimstības samazināšanās līdz 2018. gada 13. Saeimas vēlēšanu kampaņai, kas pārliecināja lielu daļu Latvijas sabiedrības par iespējām šeit plūdināt piena upes ķīseļa krastos, ja vien Saeimā tiks ievēlēti pareizie cilvēki. Šādā pārliecībā aizsāktā bērnu radīšana finalizējās pēc deviņiem mēnešiem, kad bērnu radītāji jau bija vīlušies jaunajā varā un sevī, ka atkal atdevuši varu aizdomīgiem cilvēkiem. Taču tad V. Dombrovska klons K. Kariņš noslēpa savu īsto seju ar kovidmasku. Viņa valdība deva cilvēkiem daudz brīva laika un maksāja pabalstus. Mājsēde izrādījās dzimumakta poza, bet tādā cilvēki nevar atrasties bez pārtraukuma. Jau norādītais deviņu mēnešu noilgums novietoja dzimstības pieauguma zigzagu starp 2021. gada vidu un šā gada sākumu. Mīnus 66 jaundzimušie šā gada septembrī pret ieprieksējo septembra minimumu 1996. gadā liecina, ka dzimstības samazinājums turpināsies.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.