Padomju propagandisti savulaik precīzi pamatoja Putina pakāršanu

© Neatkarīgā

Krievijas uzbrukums Ukrainai kopumā un Ukrainas pilsētu apšaudīšana jo īpaši aktualizē padomju laikā ļoti iecienītu propagandas tēmu - atsauci uz Otrā pasaules kara noziedznieku tiesāšanu, kas 1964. gadā Rīgā latviešu valodā izdotā grāmatā aprakstīta šādi: “Ar savu spriedumu Starptautiskais Tribunāls apstiprinājis: agresija ir starptautisks noziegums. Un ne tikai deklarēja, bet arī, izrādot šim atzinumam cieņu, pakāra desmit šīs agresīvās valsts ministrus.”

Aizejošā nedēļa karā star Krieviju un Ukrainu iezīmējas ar pierimumu frontē un pastiprinātām Ukrainas pilsētu u.c. civilās infrastruktūras objektu apšaudēm pāri frontes līnijai. Jau oktobra vidū Neatkarīgā vērsa uzmanību uz to, cik demonstratīvi Krievija iznīcina Ukrainas pilsētu dzīvojamos kvartālus un civilās infrastuktūras objektus, it kā Krievijas armijas un politiskie vadītāji lasītu karu vešanai izstrādātās Ženēvas konvencijas jaunāko redakciju ar mērķi neatstāt ne mazākās šaubas par konvencijas pārkāpšanu:

“1. Civilobjekti nedrīkst kļūt par uzbrukuma vai atriebības objektiem. Civilobjekti ir visi tie objekti, kuri nav 2. paragrāfā definētie militārie objekti” utt.

Politiķi brēc un birokrāti rosās

Pasaules reakcija uz Krievijas noziegumiem ir papildu ieroču sūtījumi Ukrainai tādā apjomā, ar kādu vajadzētu pietikt Ukrainas uzvarai ar tās tālākajām konsekvencēm tiesas procesā. Ir iedarbināta starptautiska apsūdzības pierādījumu vākšanas sistēma.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 13.oktobrī atzina Krieviju par teroristisku režīmu, bet Krievijas dalību ANO Drošības padomē - par nelikumīgu sakarā ar to, ka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā netika pienācīgi noformētas procedūras, ar kādām Krievija būtu varējusi pārņemt Padomju Savienības tiesības un pienākumus attiecībā pret ANO.

Savukārt ANO Ģenerālā asambleja 14. novembrī nobalsoja par rezolūciju saukt Krieviju pie atbildības par starptautisko tiesību pārkāpšanu, iebrūkot Ukrainā, tai skaitā panākt no Krievijas reparācijas Ukrainai par kara postījumiem un nogalinātajiem ukraiņiem.

Eiropas Parlaments 23. novembrī pasludināja Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Formulējums mulsinoši samudžināts, it kā tas būtu speciāli jāpierāda, ka Krievijā valdošais teroristiskais režīms tik tiešām atbalsta pats sevi.

Ne ANO, Eiropas parlamentāriešu deklarācijām nav juridiski saistošu seku jeb izpildinstitūciju, kas šādas sekas radītu. Deklarāciju pārvēršana rīcībā iespējama tikai tādā mērā, kādā rīkoties izlems katra no deklarācijas atbalstošo valstu valdībām. Taču šādas atrunas nav apgalvojumi, ka deklarācijas neko nenozīmē. Deklarāciju producēšana ir paņēmiens, ar kuru valstis noskaidro aritmētisko skaitu un faktisko spēku starpvalstu grupējumiem kādā noteiktā jautājumā, lai visbiežāk jau deklarāciju sagatavošanas posmā censtos iekļauties tajos grupējumos, kuriem šķiet vairāk spēka.

Diemžēl nav piepildījušies pēc Otrā pasaules kara kaldinātie plāni, t.i., izkaldinātā ANO kā vieta, kur valstis varētu apspriesties tik ilgi, līdz kamēr tās nonāktu līdz vienādiem priekšstatiem par savu spēku samēriem un tādējādi saplūstu vienā grupējumā vismaz tādā tuvinājumā, kurā valstu interešu atšķirības vairs neizraisītu karus. Izrādījās, ka nekādi informācijas plūdi nespēj nolīdzināt atšķirības valstu vadītāju priekšstatos par savu un citu valstu spēku, kura esamība vai neesamība var atklāties tikai karā.

Karš bez kara noziegumiem nav karš

Tikpat neiespējama, kā izvairīšanās no kariem vispār, ir karu attīrīšana no kara noziegumiem, par kuru identifikāciju un sodīšanu vispirms Eiropas, bet tagad visas pasaules valstis mēģina vienoties kopš 19. gadsimta vidus. To tagad lieku reizi apliecina karš Ukrainā. ANO un visas citas starptautiskās organizācijas nespēja novērst Krievijas uzbrukumu, bet par ANO nodibināšanas priekšvēstnesi izmantotais Nirnbergas tiesas process nenovērš Krievijas kara noziegumus. Tieši otrādi, Krievijas pastrādāto noziegumu eskalāciju iespējams skaidrot kā sekas Nirnbergas procesam, ko iespējams saprast kā pamācību ielikt zaudētāju tiesāšanu starp uzvaras rituāliem. Domas dalās par to, cik liels palielināšanas stikls vajadzīgs, lai pamanītu šajā procesā inscenējuma elementus, ar kuru palīdzību jebkuri uzvarētāji varēs tiesāt jebkurus zaudētājus neatkarīgi no tā, kurš karā uzvarēs. Atliek tikai gūt uzvaru par katru cenu.

Krievijas kara noziegumu eskalācija ir kara kopējās cenas uzsišana pēc tam, kad konkrētās kaujās Krievija ir ja ne pilnīgi sakauta, tad tomēr cietusi acīm redzamus zaudējumus. Ukrainas pilsētu apšaudes un bombardēšanas Krievija izvērsa rudens sākumā pēc tam, kad tās karaspēks tika aizdzīts no Harkovas pievārtes līdz pašas Krievijas robežai. Tagadējā sērija triecieniem pret Ukrainas civilajiem objektiem sākās pēc tam, kad Krievija bija spiesta aizvākties no Hersonas kā vienīgā Ukrainas administratīvā apgabala centra, ko Krievija bija spējusi ieņemt pēc šā gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai.

Putins iet soli solī ar Hitleru

Krievija ielaišanās uz aizvien jauniem kara noziegumiem nav neprāta pazīme, bet tik tiešām pamatots aprēķins, ka tai vairs nav citu līdzekļu, kā izvairīties no soda par kara noziegumiem. Krievija izrāda gatavību nogalināt neierobežotu skaitu Ukrainas civiliedzīvotāju tāpēc, lai iedvestu ukraiņiem bailes par savām dzīvībām un piespiestu viņus piekrist pamieram ar Krieviju, kas tādā gadījumā karu neskaitītos zaudējusi un tiesājamā statusā nenonāktu (nu, izdotu tiesāšanai pāris cilvēkus).

Vēl jo vairāk Krievijas noziegumi Ukrainā iedveš bailes Krievijas iedzīvotājiem, kuriem tagad jācīnās Putina režīma labā tāpēc, ka Krievijas zaudējums nozīmētu sodus daudziem un ļoti, ļoti, ļoti, ļoti lielas nepatikšanas pilnīgi visiem no viņiem. Putina tagadējā rīcība kārtējo reizi atgādina, cik cieši viņš iet pa Vācijas diktatora Hitlera pēdām. Ar to domāts fakts, ka lēmumu par ebreju pilnīgu iznīcināšanu Hitlera režīms nepieņēma līdz ar varas sagrābšanu Vācijā 1933. gadā. Režīms līdz tam nonāca tikai 1942. gada sākumā saistībā ar nepieciešamību apdomāt tālāko rīcību pēc zibenskara plānu izgāšanās Krievijā. Tad vajadzēja vai nu izmantot vēl atlikušo militāro spēku tikai un vienīgi kaut cik pieņemamu (pa)miera noteikumu izkaulēšanai, vai palielināt kara likmes, kurās ietilpa aizvien lielāka skaita vāciešu iesaistīšana tādos noziegumos, pēc kuriem viņi izlemtu labāk mirt cīņā nekā padoties un ļauties, lai viņus nogalina kā noziedzniekus.

Lai jurists pazīst juristu

Līdz tagadējai kara noziegumu eskalācijai Putina režīms nonāca par spīti sākotnējai ticībai, ka izdosies sasniegt Hitlera režīma efektivitāti bez Hitlera režīma pārmērībām un citām kļūdām. Par vienu no drošības mehānismiem pret šo kļūdu atkārtošanos vajadzēja kalpot šo kļūdu akcentēšanai un iztirzāšanai padomju propagandas materiālos, no kuriem (ar kuriem u.tml.) izaudzis Putins un viņa komanda. Tajā skaitā jāliek grāmatas un citi Arkādiju Poltoraka (1916 - 1977, attēlā) sacerējumi.

Neatkarīgā

A. Poltoraks no atslēdznieka mācekļa uzkāpis līdz PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas locekļa vietai, juridisko zinātņu doktora grādam u.tml. cienījamiem raksturojumiem. Augstākais pakāpiens viņa karjeras kāpnēs bija 1945. gadā no divīzijas līmeņa lauku kara tiesas priekšsēdētāja par PSRS delegācijas sekretariāta vadītāju Nirnbergas tiesas procesā. Tur viņš sakrāja milzum daudz unikālu iespaidu, slepenu ziņu, derīgu sakaru u.tml. bagātību, uz kā rēķina varēja dzīvot visu atlikušo mūžu.

Juridisko zinātņu doktora disertāciju “Nirnbergas process. Juridiskās pamatproblēmas” (“Нюрнбергскийпроцесс. Основныеправовыепроблемы”, attēlā) viņš noformēja 1965. gadā.

Šo pašu materiālu viņš apdarināja arī grāmatās “No Minhenes līdz Nirnbergai” un “Nirnbergas epilogs", kas tika izdotas visā Padomijas plašumā. Tajā skaitā latviešu valodā “No Minhenes...” nodrukāta pat divas reizes 1963. un 1964. gadā un “...epilogs” - 1967. gadā. Būtu ļoti savādi, ja nekas no tā visa nebūtu skāris 1975. gadā Ļeņingradā jurista diplomu ieguvušo un šo diplomu ik pa brīdim publiski vicināt gatavo Vladimiru Putinu (1952 (?)).

Būt agresoram nav smuki

Tātad nevarēs Putins taisnoties, ka viņam ne ziņas, ne miņas no tā, par ko V. Poltoraks brīdinājis grāmatā “No Minhenes līdz Nirnbergai":

- Gadsimtu ritumā ne vienu reizi vien pacēlās balsis, kas prasīja noteikt atbildību par agresiju. Taču velti... Draudēja tiesāt Napoleonu, taču iznāca tā, ka viņam uzdāvināja Elbas salu. Solīja tiesāt Vilhelmu II, bet baidījās ar tādu tiesāšanu radīt precedentu: kas zina, kam pienāks kārta pēc viņa. Vilhelms pēc bēgšanas no Vācijas divdesmit gadus mierīgi nodzīvoja Holandē un 1940. gadā apsveica Hitleru ar uzvaru Francijā. Ķeizara liktenī Hitlers saredzēja ķīlu tam, ka arī viņš paliks nesodīts. Ideja sodīt agresorus izrādījās par nedzīvi dzimušu. Bet tad 1945. gadā pāri visai pasaulei bargi izskanēja vārds “Nirnberga”.

Par to pilnīgi droši apgalvot nevar, ko domājis vai nav domājis katrs atsevišķais cilvēks, bet par Vācijā un visur citur valdošajām šķirām kopumā gan var sacīt, ka tām piederīgie par šīs piederības sastāvdaļu uzskata tiesības uzvarēt vai zaudēt karu tikai uz viņu šķirā neietilpstošo cilvēku, nevis paši uz savu ciešanu rēķina. Šādi aprēķini vēsturē nekad nav apstiprinājušies pilnā mērā, bet Nirnberga deva skatuvi, uz kuras viss notika pilnīgi pretēji valdošās šķiras locekļu gaidām. Uz šādas skatuves katram pavalstniekiem tiek dota iespēja jeb drīzāk pat pienākums pārvelt savu vainu uz augstākstāvošo instanci vai komandieri līdz pat valsts vadītājam. Nirnbergā visi apsūdzētie vēla vainu uz klātneesošo Hitleru. Bet Hitlers vismaz kara beigās bija sapratis pareizi, ka viņš no atbildības par karu neizgrozīsies tik viegli kā Vilhelms ne bez tiesas, ne caur tiesu.

Būt ministram var uzrādīties bīstami

Nirnbergā uz apsūdzēto sola centās nosēdināt augstākos pārstāvjus no visiem Hitlera režīma atzariem, ciktāl tādus izdevās dabūt rokā gan no Vācijā varu sagrābušas Hitlera partijas, gan no valsts. Rezultātā “pakāra desmit šīs agresīvās valsts ministrus”, bet ar ieslodzījuma ilgumiem vai atbrīvošanu no atbildības centās atbildēt uz jautājumiem par dažādo varas atzaru, tajā skaitā propagandistu vainu Hitlera režīma noziegumos.

Pakāršana tagad gan pavisam no modes izgājusi un nekas vairāk par mūža ieslodzījumu legāli nedraud arī Putinam. Nirnberga atstājusi mantojumā ne karātavu striķus, bet mērauklu, pēc kuras mūža ieslodzījumi pienāktos Putina aizsardzība ministram Sergejam Šoigu (1955 - ?) un ārlietu ministram Sergejam Lavrovam (1950 - ?). Kā speciāli uzbarots grēkāža lomai un arī vārda pēc diviem Sergejiem pievienots izskatās tagadējais komandieris “apvienotajam grupējumam speciālās militārās operācijas zonā” Sergejs Surovikins (1966 - ?).

Šobrīd notiekošā kara darbība ar demonstratīvi veiktiem Krievijas kara noziegumiem izvirza priekšplānā Krievijas armijas komandierus, nevis Krievijas Ministru padomes priekšsēdētāju ar ministriem vai Valsts bankas prezidenti, kuras vācu priekštecis tika Nirnbergā tiesāts. A. Poltorakam bija daudz kas sakāms par vācu militāristiem, no kuriem Nirnbergā pakārti tika ne pēc oriģinālterminoloģijas, bet pēc būtības aizsardzības ministra posteni ieņēmušais Vilhelms Keitels (1882-1946) un vācu armijas ģenerālštāba priekšnieks Alfrēds Jodls (1890-1946).

Būt virsniekam kļūst kauns

Tagadējiem Krievijas armiju un ģenerālštāba komandieriem būtu jāzina par A. Poltoraka atgādināto faktu, ka Nirnbergas tribunāla padomju loceklis pievienoja kopējam spriedumam atsevišķu uzskatu ar nepiekrišanu tai sprieduma sadaļai, kurā tribunāls atsakās atzīt vācu ģenerālštābu par noziedzīgu organizāciju, kas vismaz 1946. gadā nozīmētu lielas nepatikšanas daudziem virsniekiem. No tām viņi, ja nesakaita atsevišķus nelaimes putnus, izkārpījās, pieķeroties iespējām kalpot gan Rietumu valstīm, gan padomju varai tās izveidotajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Vācu gadījumā virsnieki saņēma vairāk nosodījumu nekā sodus, bet precedents nav garantija, ka Krievijas virsnieki arī saņems ne vairāk kā sliktus vārdus, kādus A. Poltoraks jau sarindojis: “Pierādījumi par ģenerālštāba vainu bija pārāk acīm redzami, lai rietumvalstu tiesneši no tiem vienkārši varētu atkratīties. Tieši tādēļ tribunāls atzina, ka vācu ģenerāļi “lielā mērā bija atbildīgi par postu un ciešanām, kas piemeklēja miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu. Viņi apkaunoja godpilno karavīra arodu.” Tagad lai krievu ģenerāli nervozē, vai viņus, ja viņi patrāpīsies pa rokai rietumvalstu tiesnešiem, nenotiesās arī par vāciešiem atlaistajiem grēkiem.

Tagadējā Ukrainas pilsētu postīšana kā Krievijas armijas pamatnodarbošanās liek atgādināt, ka V. Keitelam, lūk, neizdevās izvairīties no tajā reizē smagākā soda par līdzīgām izdarībām. V. Keitela locīšanās mēģinājumus viņa tiesāšanas aculiecinieks grāmatā “Nirnbergas epilogs” apraksta šādi:

- Keitels pat centās tiesai paskaidrot, ka mūsdienās jebkura karadarbība īstenībā saistīta ar kara likumu un paražu pārkāpšanu. (…) Konvencijas noliedz nogalināt civiliedzīvotājus. Taču pamēģiniet to panākt tagad, kad armijas apbruņotas ar bumbvedēju aviāciju un tālšāvēju artilēriju. Aviācija tagad pārnes karadarbību pāri karojošo armiju galvām, uzlido rūpnīcām un fabrikām, kas nereti izvietotas biezi apdzīvotās pilsētās. Vai gan šādos apstākļos var izvairīties no civiliedzīvotāju iznicināšanās? Un kas var apgalvot, ka valsti, kura ved totālu karu, karavīrs būtu bīstamāks nekā, teiksim, tēraudkausētājs, kas izgatavo bruņas tankiem?

Krievija aiztotalizējusi karu Ukrainā tiktāl, ka tēraudkausētāji ne ar ko neatšķiras no autobusu vadītājiem vai ārstiem, un tēraudkausētāji, autobusu vadītāji un ārsti kopā ir tikpat bīstami kā viņu sievas, vīri vai bērni.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.