Turpinot analizēt poligrāfa ekspertīzes jeb pārbaudes ar melu detektoru noslēpumus, “Neatkarīgā” uzrunāja Latvijas un Lietuvas speciālistus. Vienīgais no Latvijas valsts puses atzītais un sertificētais poligrāfa eksperts Uldis Miķelsons plašā sarunā neielaidās, savukārt poligrāfa eksperts no Lietuvas Vits Saldžiūns gan labprāt padalījās ar melu detektora darbības noslēpumiem.
Lietuvas, Krievijas, Japānas, ASV pieejā poligrāfa ekspertīzei ir vairākas atšķirības. Galvenā no tām paļaušanās pakāpe uz kontroljautājumiem. Pasaulē tikai uz tiem neviens nepaļaujas.
V. Saldžiūns strādājis Lietuvas Iekšlietu ministrijas struktūrā un pēc prokuratūras pieprasījuma veicis ekspertīzes. V. Saldžiūns “Neatkarīgajai” atklāja, ka jau gadu tur vairs nestrādā, bet darbojas kā poligrāfa “frīlancers”.
“Sāku 1992. gadā, Baltijā biju pirmais. Pirms manis tikai vēl poļi pusslepeni darbojās ar poligrāfa metodi. Mācījos ASV, Amerikas Psihologu asociācijas (APA) skolā, grandiozākajā pasaulē, uz kurieni brauc mācīties speciālisti no Eiropas Savienības. Mani apmācīja kanādieši. Pēc tam strādājot sapratu, ka manas zināšanas ir nepietiekamas. Ja ir jāveic ekspertīze krimināllietās, tā ir liela atbildība. Pirmajos gados man bija daudz šaubu, nebija pārliecības par savu darbu,” atklāj Vits Saldžiūns.
Eksperts stāsta, ka visvairāk jautājumu viņam radies tieši par metodiku. Strādājis ar kontroljautājumu metodi, un par to bijis daudz šaubu. Tāpēc domājis, ko varētu pamainīt, jo esošā metode nav ļāvusi pieņemt nopietnus lēmumus.
2004. gadā piedalījies starptautiskā konferencē Krievijā, Sočos, kuru organizēja Krievijas Iekšlietu ministrija. Tur redzējis, ka Krievijā strādā citādi - ne tikai pēc kontroljautājumu metodes, bet arī pēc Valērija Varlamova metodikas (kas patiesībā ir ASV metodika, bet Varlamovs to ir paplašinājis, jo ASV to nevarēja pielāgot dzīvei, bet viņš spēja).
V. Saldžiūns stāsta, ka sajutis sevi esam uz pareizā ceļa, bet tomēr šķitis, ka ar šo metodi strādāt ir bīstami, jo tai nav zinātniska pamatojuma.
Lietuviešu eksperts atceras, ka par viņu uzzinājis Japānas profesors Majoto Nakajama, kas ir kontroljautājumu metodes tēvs.
Pēc lietuvieša teiktā, Japāna atteicās no kontroljautājumu metodes un dod priekšroku slēptās informācijas testam, kas strādā, izejot no informācijas, kas zināma par noziegumu. Arī Dienvidkoreja sāka izmantot tieši slēptās informācijas testu. Izraēla izmanto slēptās informācijas testu terorisma apkarošanas operācijās, lai palīdzētu noteikt, vai aizdomās turētie ir informēti par konkrētiem teroristu plāniem vai operācijām.
Slēptās informācijas testā jautājumi ir izvēlēti tā, lai pārbaudāmais bez zināšanām par noziegumu nevarētu atšķirt ar noziegumu saistītus un nesaistītus jautājumus. Šī metodoloģiskā iezīme nodrošina piemērotu kontroli un ļauj prognozēt, kas varētu notikt atkarībā no pārbaudāmā zināšanām par noziegumu.
V. Saldžiūns stāsta, ka ASV ir maz informācijas par noziegumu, turklāt žurnālisti šo informāciju ātri “izķer” un tā kļūst zināma sabiedrībai, tāpēc amerikāņi sāka iebilst. Tādēļ V. Saldžiūns nolēmis no informācijas par noziegumu savā testā iekļaut tikai nedaudzus jautājumus.
“Dzīve iemācīja man testu sastādīt ne tikai no dotās informācijas par noziegumu, bet arī no nozieguma versijas - no tā, par ko varētu būt aizdomājies izmeklētājs, ko varētu teikt aizdomās turētais, liecinieki.
Mans tests “Event Knowledge” nav pavisam jauns. Tas ir tas pats CIT tests plus vairāk iespēju, citādi sastādīts, objektīvāks tests,” par savā praksē lietoto metodiku stāsta V. Saldžiūns.
1959. gadā Deivids Likens bija pirmais, kas piedāvāja alternatīvo testu - vainas zināšanas testu (angliski - Guilty Knowledge Test) vai, kā mūsdienās to dēvē - slēptās informācijas tests (angliski - Concealed Information Test jeb CIT). Testa jautājumi tieši neattiecas uz izmeklējamo incidentu, bet gan uz nozieguma detaļām, kas, domājams, ir zināmas tikai policijai un nozieguma izdarītājam.
Šo jautājumu atbilžu alternatīvas tiek sniegtas secīgi, kamēr tiek reģistrēti fizioloģiskie signāli. Šajās atbilžu alternatīvās ietver ne tikai pareizo atbildi, bet arī vairākas ticamas, bet nepareizas atbildes.
Nevainīgam aizdomās turētajam visas alternatīvas ir vienlīdz ticamas un izraisīs līdzīgas fizioloģiskās reakcijas. Turpretī vainīgam aizdomās turētajam pareizā alternatīva ir nozīmīga un izraisīs pastiprinātu fizioloģisko reakciju
Poligrāfa eksperts no Lietuvas atceras, ka ASV speciālisti, uzzinot par viņa metodi, uzaicināja parādīt, kā viņš strādā. Tika sarīkota arī konference, kurā piedalījās speciālisti no ASV un Izraēlas.
“2017. gadā mums Viļņā notika slepkavība. Vienu aizdomās turēto policijas poligrāfi pēc kontroljautājumu metodes atzina par vainīgu. Bet tad viņa advokāts palūdza mani, un es vēlreiz veicu ekspertīzi. Vairs neatceros nozieguma detaļas, tikai to, ka vairāki vīrieši kopīgas iedzeršanas laikā nogalinājuši savu pudeles brāli. Slepkavībā vainotais teica, ka brīdī, kad notikusi slepkavība, viņš bijis galīgi piedzēries - neatceras, kurš iesita, kad un pa kuru vietu.
Un ir tā: ja cilvēks to nezina vai netic tam, neko no viņa neizvilksi. Viņš “stresoja”, tāpēc reakcija bija, bet tie, kas veica ekspertīzi, nevarēja atrast tik stipru kontroljautājumu. Dažas reizes pēc prokuratūras un policijas veiktajām ekspertīzēm advokāti aicināja mani,” turpina V. Saldžiūns.
Poligrāfa eksperts atceras arī kādu gadījumu no savas prakses, kad uz ekspertīzi aizdomās par slepkavību pie viņa atvesti četri romu tautības vīrieši. Visiem četriem ekspertīzes rezultātiem bija jāsakrīt, bet vienam nesakrita.
“Man nepatīk “haltūrēt”, un paveicās, ka gadījās gudri izmeklētāji. Izrādījās, ka rezultāti nesakrita tāpēc, ka šis vīrietis tika turēts aizdomās par vēl vienu neatklātu slepkavību. Pēc kontroljautājumu metodes to nevarētu noskaidrot, bet pēc manas varēja. Manā praksē bijuši daudzi brīnumaini gadījumi,” stāsta poligrāfa eksperts no Viļņas.
“Tiesneši pie mums Lietuvā bija piesardzīgi un uzskatīja - ja slēdziens nāk no policijas, tad ir objektīvs, ja no advokāta - ne visai objektīvs. Saprotu, ka tiesnešiem ir grūti lemt. Ir bijis arī tā, ka poligrāfa ekspertīzi ignorē gan tiesneši, gan prokurori. Tāpēc viņi ir jāizglīto. Tas ir normāli. Esmu divreiz tiesnešiem lasījis lekcijas,” atzīst V. Saldžiūns.
“Miķelsona kunga nostāja ir: man ir ļoti liela pieredze, es redzu, ka cilvēks melo. Vai tā ir pieredze, ja pēc tam cietušais pasaka to, kas nav bijis? Uldis Miķelsons ir bijušais Drošības policijas darbinieks, un raksturs viņam ir tāds, ne īpaši...” - Latvijas vienīgo ekspertu raksturo kāds advokāts.
Kad “Neatkarīgā” vēlējās noskaidrot Latvijas poligrāfa eksperta U. Miķelsona viedokli, viņš sniedza šādu rakstisku atbildi:
“Ekspertīzēs lietotās izpētes metodes atrodas Tiesu ekspertu padomes rīcībā kā ierobežotas pieejamības dokumenti. Ar tām tiek iepazīstinātas tikai konkrētos kriminālprocesos iesaistītas personas, piemēram, metode tiek izsniegta pēc tiesas pieprasījuma. Tiesu ekspertu padome var precizēt nosacījumus tam, kā notiek iepazīšanās ar metodi.
Par konkrētiem kriminālprocesiem, kuros esmu veicis ekspertīzi, jebkādas informācijas sniegšana pieļaujama tikai ar procesa virzītāja atļauju. Tas ir, kamēr nav stājies spēkā tiesas nolēmums lietā. Savukārt pēc tam lietas materiāli, ja vien nav bijušas slēgtās tiesas sēdes, manuprāt, ir žurnālistiem brīvi pieejami.
Esmu vairākkārt sniedzis intervijas žurnālistiem par savu profesionālo darbību. Nesaprotu, ko vēl jaunu es varētu pastāstīt. Savukārt atkārtot to, ko jau esmu stāstījis, es negribu, jo esmu ļoti noslogots ar ekspertīžu veikšanu.”
Patiesībā gan interneta meklētāji neuzrāda nevienu U. Miķelsona interviju, kurā viņš būtu sniedzis atbildes uz jautājumiem saistībā ar viņa izmantoto metožu pamatotību un to rezultātu uzticamību.