Latgale daudzajām Latvijas valdībām bijusi gan rūpju bērns, gan karstais kartupelis. Mēs līdz šim tā arī neesam atraduši veidus, kā apturēt cilvēku aizbraukšanu no šī valsts reģiona un kā to padarīt investīcijām tīkamāku un ekonomiskai izaugsmei labvēlīgāku. Citviet Eiropā mēģina rast risinājumus ar nodokļu atlaidēm, ar ES naudas pārvirzīšanu vietējiem projektiem, padomu došanas centriem, jaunām reģionu stratēģijām vai jaunu sadarbības partneru meklēšanu, arī valsts iestāžu pārcelšanu.
Piemēram, Norvēģija samazina nodokļus, atvieglo studiju maksu, bērnudārzs ir par brīvu visos Norvēģijas ziemeļos, no galvaspilsētas Oslo uz reģioniem pārceļ dažādas valsts iestādes, un ir ieviestas valdības mājas, kur vienotā birojā attālināti strādā dažādu valsts iestāžu ierēdņi.
60% no ES Kohēzijas fondiem novirzīti Somijas ziemeļu reti apdzīvotajiem reģioniem. Sarunās ar ES Somija cenšas panākt, lai finansējums, kas bija paredzēts sadarbības projektiem ar Krieviju, tiktu pārvirzīts vietējiem projektiem. Somijā pieci miljoni eiro ieguldīti, lai kapitalizētu valstij piederošus uzņēmumus, bet 7,5 miljoni tika ieguldīti tūrisma projektos.
Polijā darbojas Padomdošanas centrs, kas mērķēts uz kompetenču celšanu pašvaldību līmenī - veic pētījumus, palīdz rakstīt projektu pieteikumus gan ES, gan būvniecības projektiem.
Lietuvā uzskata, ka pašvaldībām jādod lielāka brīvība, un pašlaik top jauna stratēģija - funkcionālās zonas, kas strādās starp pašvaldībām un varbūt arī starp valstu reģioniem.
Savukārt Igaunija Krievijas vietā meklē sev jaunus partnerus, un tās jaunā valdība nolēmusi, ka jātiek stiprinātai Valgas - Valkas sadarbībai. Šie un citi aspekti tika atklāti pierobežu reģionu attīstībai veltītajā konferencē pagājušajā nedēļā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.
Ziemeļnorvēģijas Nordlandes reģiona gubernators Toms Kato Karlsens stāsta, ka ziemeļu reģionu izaicinājumi ir: daudz brīvu darba vietu, līdz ar to tie ir atkarīgi no iebraucējiem, skarbi laikapstākļi, augstas būvniecības izmaksas, bankas nav ieinteresētas aizdot naudu, bet tur patīk ierasties tūristiem un daudzi cilvēki ziemeļos tur sev brīvdienu mājas.
Samazināts uzņēmumu ienākuma un elektroenerģijas nodoklis, par 3,5% samazināts iedzīvotāju ienākumu nodoklis, atvieglota studiju maksa studentiem, kas dzimuši, auguši un dzīvo ziemeļos, arī skolotājiem, kas māca ziemeļos. Turklāt atlaides summējas. No šā gada 1. janvāra bērnudārzs par brīvu ir visos Norvēģijas ziemeļos. “Esam pievilinājuši, bet ne pietiekami daudz cilvēku, laikam jādomā vēl un jāturpina,” pieredzē dalās Norvēģijas pārstāvis.
Norvēģija pārcēlusi Civilās aviācijas institūtu un centrālo arhīvu no valsts dienvidiem uz ziemeļiem, arī citas valsts iestādes no galvaspilsētas Oslo uz reģioniem, lai tos atdzīvinātu. Savukārt strādāšana no mājām reģionos ieguvusi jaunu veidolu - tā sauktās valdības mājas, kur vienotā birojā decentralizēti strādā dažādu valdības iestāžu ierēdņi.
Somijas ekonomisko lietu un nodarbinātības lietu ministrijas Pilsētu un reģionālās plānošanas nodaļas vecākā speciāliste Helina Juli-Knutila uzsver, ka Somijai ir 2300 kilometru robeža ar Krieviju, kas ir garākā ES ārējā un tagad arī NATO ārējā robeža. Somijā ir ap 80 000 krievvalodīgo iedzīvotāju, kas ir 10 reizes mazāk nekā Latvijā, un tā nav liela problēma, arī dezinformācija nē, jo ”cenšamies nodrošināt pareizu informāciju”.
Somija daudz ieguldījusi ārējās robežas būvniecībā un tagad būvē garāku austrumu robežu. Kopš pagājušā gada februāra noteikti arī speciāli mēri austrumu reģioniem, 60 ilgtermiņa un īstermiņa, un prioritāte dota dzelzceļa projektiem, palielināts studentu skaits universitātēs austrumos.
Somijas austrumu un ziemeļu reģionos dzīvo trešā daļa no valsts iedzīvotājiem, pastāv ilgstoši izaicinājumi - bizness balstās uz pāris ražošanas uzņēmumiem, bet vajadzētu vairāk mazo un vidējo uzņēmumu, daudzveidīgāku vidi.
Austrumu reģionos drošības apsvērumu dēļ nevar ražot vēja enerģiju, liels attālums līdz tirgiem, galvaspilsētai un ārzemēm, nav vairs loģistikas ceļa caur Sanktpēterburgu uz Āzijas tirgiem, trūkst kvalificēta darbaspēka, zinātnē pārtrūkusi sadarbība ar Krieviju.
60% no ES Kohēzijas fondiem ir novirzīti šiem Somijas ziemeļu reti apdzīvotajiem reģioniem. Tāpat Somija sarunās ar ES cenšas panākt, lai finansējums, kas bija paredzēts trim sadarbības projektiem ar Krieviju, tagad tiktu pārvirzīts vietējiem projektiem.
“Mēs nedrīkstam stigmatizēt, mums cilvēkiem jādod nākotnes dvesma, lai cilvēki vēlētos attīstīt šos reģionus. Darbs ar jauniešiem ir ļoti svarīgs,” uzsver H. Juli-Knutila.
Somijā pieci miljoni eiro ieguldīti, lai kapitalizētu valstij piederošus uzņēmumus, kas nespēja funkcionēt, jo bija grūtā situācijā. 7,5 miljoni tika ieguldīti tūrisma projektos, jo nebija iespēju piesaistīt tūristus no Krievijas.
Ilgtermiņa plānos ietilpst jauns modelis studentu kredītu atmaksai, kā arī iecere, kā tomēr varētu uzbūvēt vēja parkus austrumos.
“Mums ir jābūt atbildēm no ES, kā arī vīzijai par Austrumsomijas attīstību. Ja jūs domājat par Latgales attīstību, tad šīs ir mūsu mācības. Mēs pie tām sākām strādāt rudenī un strādājām apmēram pusgadu. Mums bija ļoti daudz konsultāciju un pasākumu reģionā, runājām ar organizācijām un iesaistītajām pusēm, kas viņiem ir nepieciešams šobrīd un nākotnē.
Mēs iemācījāmies, ka mums vajag kopēju bildi, kopēju ideju, pareizus datus un politisko gribu. Tas, kāpēc mums izdodas, ir vienotība un politiskā griba. Svarīga ir arī caurskatāmība, ka visas iesaistītās puses redz, kas notiek, un jūt, ka ir piederīgi šai attīstībai.
Ir jāsaprot, ka publiskais sektors ir tas, kas veido vidi, bet tas, kas uzlabo situāciju, ir bizness un investīcijas, un mums vajag izveidot vidi, kur bizness var augt. Jāizmanto pētnieki, lai zinām, par ko runājam.
Svarīga ir sadarbība - publiskais sektors, uzņēmēji, zinātnieki. Šobrīd Somijas mērķis ir būt pasaulē pirmajai valstij bez fosilajiem kurināmajiem. Un nesen Somija atkal varēja paziņot, ka kopš 2018. gada kārtējo gadu ir kļuvusi par laimīgāko valsti pasaulē,” savas valsts ceļu uz panākumiem ieskicē speciāliste no Somijas.
Arī Polija ceļ žogus, jo tai arī ir problēmas ar bēgļiem no Irākas. Patlaban Polija būvē nākamo žogu uz robežas ar Krieviju. Piecos Polijas austrumu rajonos IKP ir par 50-56% zemāks nekā citviet Polijā, stāsta Malgožata Hodoviča, Polijas Attīstības fondu un reģionālās politikas ministrijas Stratēģijas departamenta reģionālās politikas galvenā speciāliste.
Augstāks bezdarbs, jo tie ir lauksaimniecības reģioni, zemāka iedzīvotāju pirktspēja, zemāka darbspējīgo iedzīvotāju produktivitāte, kā arī mazāk ceļu un dzelzceļu, kas noved pie depopulācijas. Laikā no 2011. līdz 2021. gadam reģionu pametuši 4% iedzīvotāju, pārceļoties uz rietumiem.
Ir arī virkne pasākumu - valstī noteikts kurss uz līdzsvarotu reģionālo attīstību, izvirzītas noteicošās jomas, kurās jāpalīdz, piemēram, jāaizpilda transporta plaisas, jāuzlabo piekļūstamība, jāceļ dzīves līmenis.
Darbojas arī Padomdošanas centrs, kas mērķēts uz kompetenču celšanu pašvaldību līmenī - veic pētījumus, palīdz rakstīt projektu pieteikumus gan ES, gan būvniecības projektiem.
No 2007. gada ir pieņemta operatīvā programma Austrumpolijai. Polija aktīvi izmanto ES fondus Austrumeiropai kohēzijas projektu ietvaros universitātēm, zinātnei, ceļiem, IT infrastruktūrai, uzņēmumiem, tūrismam u.c. “Šo programmu ieviešana bija veiksmīga, līdz ar to Austrumpolijas reģioni sasniedza 50% no ES IKP, pirms tam bija 40%,” atzīst M. Hodoviča. Eiropas fondu atbalsts Austrumpolijai turpinās 2021.-2027. gada periodā.
Sākoties karam Ukrainā, Polija sniegusi milzīgu atbalstu kara bēgļiem - Polijas robežas šķērsojis aptuveni 21 miljons ukraiņu, no kuriem liela daļa devusies tālāk uz citām ES valstīm, bet četri miljoni ukraiņu palikuši dzīvot Polijā. Ukraiņi labprātāk vēlas palikt lielajās pilsētās - Varšavā, Krakovā un Poznaņā - vai dodas uz valsts rietumiem un nepaliek pierobežas reģionos.
Lietuvas Iekšlietu ministrijas vecākais padomnieks reģionālās politikas grupai Andrjus Valicks atgādina (un to secina arī OECD): jo mazāk centrālā valdība cenšas iejaukties reģionu darbībā, jo mazāka nevienlīdzība. Jāvienojas par naudas summu, ko valsts spēj dot reģioniem, bet nenosakot, kā to tērēt. Vēlāk var skatīties, kāds būs rezultāts.
Lietuvas galvaspilsēta Viļņa atrodas pie austrumu robežas, valstī ir 10 reģioni un 60 pašvaldības ar dažādu specifiku.
Lietuvai 2014.-2020. gada plānā reģionālās politikas mehānisms un daļa ES finansējuma tika novirzīta reģionālajiem projektiem, un tos dažādās padomēs vērtēja pašvaldības - labāko skolu, ceļu izvēle reģionā tika dalīta starp pašvaldībām. Sākts arī mērķēts atbalsts pilsētām, kas ir kaut kas jauns ar ES finansējumu - tas mērķēts uz pieciem urbānajiem centriem un nelabvēlīgām apkaimēm, izvirzot konkrētus sasniedzamos mērķus.
2014.-2020. gadā Lietuvā darbojās deviņas teritoriālās sadarbības programmas. Finansējumā tiek izmantoti 16% ES fondu līdzekļu. 10% reģionālajai plānošanai un 6% mērķētām pilsētu teritorijām, pārējās izvēles veica valsts iepirkumos vai konkursos, kur iesaistījās gan valsts, gan privātās institūcijas, tika noteiktas prioritātes vai arī tas tika darīts caur finanšu instrumentiem - aizdevumiem u.c.
Līdz ar to Lietuvas piecas lielās pilsētas un to apkārtējās teritorijas attīstās apmēram vienādi, taču programmām vajadzēja ietekmēt reģionālo nevienlīdzību, kas diemžēl nenotika. Vēl aizvien lielās pilsētas sniedz lielākās darba iespējas, tāpat nav īsti kur augt, ja skolas un citas izglītības iestādes koncentrējas pilsētās.
Ir IKP izmaiņas un atšķirības, viss ir virzījies asimetriski, un reģioni, kas bija stiprāki, kuros bija daudzveidīgāka ekonomika ar IKT uzņēmumiem, sarežģītākiem un izsmalcinātākiem biznesiem, savā ziņā kovida laikā bija uzvarētāji. Būvniecība un ražošana mazajos attālajos reģionos cieta vairāk.
Ekonomiskās nevienlīdzības un novecošanās dēļ ir radušās izmaiņas grupās, kurās pastāv nabadzības risks - daudz senioru, starp reģioniem ir nevienlīdzīgas ilgtermiņa darba iespējas, kas rada problēmas un izaicinājumus sociālajā drošībā un veselības aprūpē, ir lieli nabadzības rādītāji.
“Līdz ar to mums atkal ir jāpaskatās, kas notiek, jāmācās un jāveido mehānismi, kā cīnīties ar šīm problēmām. Izturība šobrīd ir viena no galvenajām tēmām reģionālajā politikā. Pirms dažiem gadiem varēja uzticēties ilgtermiņa procesiem, un kurš gan varēja iedomāties, ka tādi procesi kā cilvēku izplūšana no lauku reģioniem būs tik šokējoši. Mums ir bijusi arī neparedzētā kovida krīze, diplomātisko attiecību problēmas ar Ķīnu, karš, inflācija, enerģētikas krīze, un vēl daudz kas cits var notikt tuvākās desmitgades laikā, un neviens nevar īsti pateikt, kas mūs gaida un no kurienes tas nāks,” atzīst A. Valicks.
“Tāpēc jāveido izturības stratēģija, vienlīdzīgāka infrastruktūra, nefokusējot visu tik ļoti uz optimizāciju, vairāk jāinvestē ekonomikas daudzveidošanā. Arī pašvaldībām jādod lielāka brīvība, pašlaik mēs eksperimentējam, top jauna stratēģija - funkcionālās zonas, kas strādās starp pašvaldībām, un varbūt arī veidosim šādus reģionus starp valstu reģioniem,” padomnieks klāsta Lietuvas pieejas būtību.
2021.-2030. gada plānošanas periodā reģionālajā plānošanā ir palielināts ES finansējums no 16% pagājušajā periodā uz 22%, un Lietuvas parlaments vēlas, lai tie būtu 30%.
“Mērķteritoriju daļa ir mazāka nekā iepriekšējā plānošanas periodā, bet valsts tomēr nolems, kuras teritorijas vairāk atbalstīs. Ir arī izlīdzināšanas mehānisms - mēs nedodam naudu vienkārši iedzīvotāju skaita vai reģionu platības dēļ, ir dažādi indikatori, kas tiek ņemti vērā, dalot finansējumu. Reģioni, kuriem būs konkrēts koeficients vai vērtējums, kuru tie ieguvuši, balstoties uz šiem kritērijiem, dabūs vairāk naudas, lai realizētu savas stratēģijas.
Diferencēšana nozīmē, ka dažādi reģioni iegūst finansējumu savām konkrētām problēmām, kas tieši raksturīgas šiem reģioniem. Piemēram, nomaļākiem reģioniem ir vissliktākie ekonomiskie rādītāji, tāpēc tie iegūs lielāku atbalstu šajā jomā, piemēram, industriālajām zonām, kokapstrādei u.c. pasākumiem, kas īstenībā ir pašvaldību atbildība.
Svarīgi ir tas, ka nevarēs finansēt mazos un vidējos uzņēmumus, kas vēl aizvien jādara valstij, tas ir valsts uzdevums. Savukārt metropoles reģionos ir problemātiska vides situācija, tāpēc šīm stratēģijām vajadzētu fokusēties uz zaļiem risinājumiem, zaļajām pilsētām u.tml.
Pēdējais diferencēšanas solis ir, kas notiek reģionos. Vispārējā Lietuvas stratēģijā ir trīs savstarpēji saistīti galvenie izaicinājumi - nevienlīdzīga ekonomiskā attīstība, kas var novest pie aktīvāko reģionu piesārņojuma, un katram reģionam savā stratēģijā jāveido savas idejas.
Reģioniem tiek dota lielāka lemtvara, reģions pats izvēlas projektus - tiek izvēlēta problēma, politikas nozare. Un visbeidzot, funkcionālais finansējums - daļa finansējuma nevar tikt izmantota tikai vienai problēmai, jādara kopā ar savu kaimiņu, partneri, ar citu pašvaldību. Tas palīdz atbalstīt pilnīgi visas nozares - no tūrisma līdz komunikācijai,” skaidro A.Valicks.
Igaunijai austrumu robeža ir Peipusa ezers, kas robežojas ar Krieviju un ir lielākais robežezers Baltijā un Eiropā. Margarita Golovko, Igaunijas Finanšu ministrijas Eiropas Teritoriālās sadarbības nodaļas vadītāja, stāsta, ka piecos Igaunijas austrumu robežreģionos dzīvo apmēram 28% no valsts iedzīvotājiem.
Reģionā ir arī vairākas lielas pilsētas - Narva, Tartu, Viru. Šķēršļi attīstībai, augsts bezdarbs, infrastruktūras problēmas, depopulācija, tur ir mazāk uzņēmējdarbības, iedzīvotājiem sliktāks veselības stāvoklis, zemāka piekļuve pakalpojumiem, vislielākā ēnu ekonomika utt., bet kopējais IKP pieaugums samazinājies par 4,1% un ir viszemākais ES.
Pārtrūkusi automātiskā robežas šķērsošana ar Krieviju no Krievijas puses, pāri var doties tikai Igaunijas pilsoņi, nav vairs tūristu no Krievijas, arī ceļotāji no ASV un Āzijas kļuvuši piesardzīgāki, zaudēti tirgi, ienākumi. Situācija bēdīga, turklāt vēl jādomā, kā palīdzēt ukraiņiem, jo aptuveni 70 000 ukraiņu palika dzīvot Igaunijā.
M. Golovko aicina uz bēgļiem no Ukrainas raudzīties pozitīvi, jo ukraiņi ir augsti kvalificēti, ātri atrod darbu (55% atraduši darbu Igaunijā un strādā tirdzniecībā, administrācijā un ražošanā) un ”mazina mūsu kopējās problēmas darba tirgū”.
Lai cīnītos ar šīm problēmām, Igaunija ir ieviesusi nacionālos pasākumus. Ir divas programmas - Ziemeļaustrumu Igaunijai un Dienvidaustrumu Igaunijai, kas galvenokārt koncentrējas uz uzlabojumiem nodarbinātībā, uzņēmējdarbībā un dzīves kvalitātē. Ir vēl viena programma Setomā reģionam Peipusa ezera krastā - atbalsts investīciju veidā vietējai uzņēmējdarbībai.
Vairākas programmas no ES fondiem iedzīvinātas 2014.-2020. gadā. Pirmā ir programma Ida-Viru pilsētvidei, kas veltīta urbānajiem risinājumiem, publiskajam transportam, urbānajai ilgtspējīgai mobilitātei. Otrā programma ir ražošanas investīcijām. Arī jaunajā plānošanas periodā atbalsts mērķēts Ida-Viru reģionam pilsētvides un uzņēmējdarbības attīstībai, tāpat ir granti Ziemeļaustrumigaunijai uzņēmējdarbības atbalstam.
“Mums ir daži veiksmīgi piemēri, kur ir labi rezultāti investīciju atdevei. Bija lēmums, ka tiks izveidota Ida-Viru reto metālu magnētu ražošanas rūpnīca. Investīcijas bija apmēram 80 miljoni, bet nacionālais budžets deva 18 miljonu līdzfinansējumu,” atklāj M. Golovko.
Viņa piemin arī “Interreg” programmas, kas bijušas svarīgas gadiem ilgi, īpaši austrumu robežas reģioniem. Bija sākti seši projekti, bet šobrīd šī nauda ir pārvirzīta Igaunijas - Latvijas austrumu pierobežas reģionu attīstībai.
“Nākotnē Igaunija vietējā līmenī vēlas celt pretestību, noturību un kapacitāti starp reģioniem, vēlas, lai pašvaldības sadarbotos, lai efektīvāk izmantotu finansējumu, un tas tiek darīts vietējo iedzīvotāju labā. Igaunijai ir arī nacionālais attīstības plāns līdz pat 2045. gadam.
Ir izveidotas Dienvidaustrumu reģionālās komitejas, starpvaldību konference ar Latviju, un jaunā valdība, kas sāka strādāt martā, izlēma, ka jātiek stiprinātai Valgas - Valkas sadarbībai. Nekad agrāk starpvalstu līmenī un tik padziļināti šādi plāni nav pieņemti.
ES līmenī jāsadarbojas ar kaimiņu valstīm, jāpalīdz reģioniem pārmērķēt savas darbības, kā arī jāveido ES Kohēzijas politikas austrumu robežas josta, ņemot vērā, ka šie reģioni ir kļuvuši par tādu kā strupceļu, jo pazaudējuši savu partneri robežas otrā pusē - viņiem jāpalīdz veidot jaunas partnerības,” nākotnes ieceres ieskicē M. Golovko, aicinot atgriezties arī pie pārrobežu sadarbības mehānisma, lai gan tas savulaik tika atzīts par antikonstitucionālu.
