Vācijas kapitulācija 1945. gada maijā bija kā starta šāviens krieviem, poļiem un čehiem sākt sacensības par to, kuri visātrāk likvidēs pilnīgi visus vāciešus tagadējās Krievijas, Polijas un Čehijas teritorijās.
Padomju Savienība savu rietumu apgabalu etnisko tīrīšanu bija iesākusi jau iepriekš. 1945. gada 8. februārī no Torņakalna preču stacijas (kur tagad Dzelzceļa muzejs) ziemeļu virzienā devās lopu vagonu ešelons ar tieši 666 (521 vāciešiem un 145 bezpavalstniekiem) cilvēkiem, kas saķerti Rīgā un Jūrmalā. Šāda rīcība attaisnota kā “piefrontes attīrīšana no nevēlamiem elementiem". Līdz ar kara beigām izrādījās, ka frontes esamība ne vien pamatojusi deportācijas, bet traucējusi tādām masu deportācijām, kādas Padomju Savienība uzsāka Kēnigsbergā ar tai piegulošo teritoriju, Polija - no atlikušās Dienvidprūsijas, Pomerānijas un Silēzijas un Čehija - no Sudetijas. Tajā pašā laikā padomija izdzina poļus no tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas rietumu apgabaliem. Bēgt vajadzēja arī ungāriem no čehiem un citur arī no rumāņiem, bet vēl citur - rumāņiem no ungāriem utt.
To, ka Otrā pasaules beigas nevis izbeidza, bet atraisīja vardarbību, izskaidroja un attaisnoja ar Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila 1944. gada decembrī no parlamenta tribīnes teiktiem vārdiem, zem kuriem būtu parakstījies arī Čērčila galvenais ienaidnieks, Vācijas diktators Hitlers: “Nedrīkst būt nekādas iedzīvotāju sajaukšanās, jo tās izraisītajām nepatikšanām nav gala”. Londonā pajumti atradušo Polijas un Čehoslovākijas trimdas valdību locekļi bija šos vārdus varbūt pat ar savām ausīm dzirdējuši, taču tie nebija nepieciešami, lai cilvēki ļautos atriebības, alkatības vai sadisma dziņām bez tādiem ierobežojumiem, kādus parasti spēj uzturēt cilvēku audzināšana un kultūra, likumi un tiesībsargājošās iestādes. 1945. gada maijā visus šos ierobežojumus bija noslaucījis karš.
Berlīnes piepilsētā Potsdamā no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam notikušajā kara uzvarētāju valstu vadītāju apspriedē viņi vienojās amnestēt visus etniskās tīrīšanas laikā jau pastrādātos noziegumus un tīrīšanu pabeigt civilizētākā veidā, tādējādi sākot atgriešanos pie tām juridiskajām un morāles normām, bez kādām sabiedrība nevar pastāvēt ilglaicīgi. Īsajā laikā no 1945. gada maija līdz augustam čehi bija paguvuši deportēt apmēram 800 tūkstošus Sudetijas vāciešu uz Vāciju vai Austriju, vai uz nekurieni. Dažos no Sudetijas izdzīto vāciešu biedrību uzturētos interneta avotos par nekurienē nonākušo vāciešu skaitu nosaukti 200-300 tūkstoši cilvēku. Vai kāds to vēl nav sapratis, ka čehiem tiek pārmesta šo cilvēku nogalināšana? Čehi pēc ilgas tielēšanās piekrita, ka nogalinājuši tikai 20-30 tūkstošus no kopā trijiem miljoniem Sudetijas vāciešu, kuru zaudētās pajumtes, dzīves un dzīvības tika ierēķinātas cenā, kāda Vācijai un vāciešiem jāsamaksā par viņu grēkiem Otrajā pasaules karā.
Sudetijas vāciešu samaksātā cena bija caurmērā augstāka nekā Vācijas pamatteritorijā dzīvojošo vāciešu samaksātā cena. Vidējā cena, protams, neko negarantēja atsevišķiem cilvēkiem. Lielākā daļa no Sudetijas vāciešiem taču palika dzīvi pat pēc visdrūmākajiem aprēķiniem par viņu slepkavošanas apmēriem, bet liela daļa no Vācijas vāciešiem zaudēja gan dzīvības, gan pajumti, gan tuviniekus un tika gan ievainoti, gan izvaroti un varēja tikt deportēti vēl tālāk (uz Sibīriju) nekā Sudetijas vācieši.
Sudetijas vāciešu ciešanu daļa izskaidrojama ar viņu lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Proti, Hitlers bija atsaucies uz viņu ciešanām Čehoslovākijā, lai vispirms tiktu pie varas un tālāk militarizētu valsti oficiāli it kā tāpēc, lai atkarotu Vācijai Sudetiju. Protams, ka Sudetijā bija entuziasti, kuri it kā visu Sudetijas vāciešu vārdā apstiprināja Hitlera vārdus par to, kā čehi viņus moka, un cik ļoti viņi cer uz glābiņu un glābējiem no Vācijas.
Ļaunas mēles piebilst, ka Sudetijas vāciešiem nācās piemaksāt arī par Čerčila priekšteča Nevila Čemberlena stulbumu, noticot Hitlera stāstam, ka viņš negrib neko vairāk par Sudetiju, un ka Sudetijas pievienošana Vācijai nodrošinās mieru Eiropā uz gandrīz vai mūžīgiem laikiem. Čemberlens, t.i., sevi par stiprāko Eiropas valsti pozicionējusī Lielbritānija faktiski piespieda Čehoslovākiju atdot Sudetiju Vācijai. Tagad mēs visi zinām, ka šāda vienošanās starp Vāciju un Lielbritāniju kļuva par tādu pašu priekšnosacījumu Otrajam pasaules karam, kā vienošanās starp Vāciju un Padomju Savienību jeb Molotova-Ribentropa pakts. Pēc kara uzvarētāji centās tikt vaļā no lieciniekiem un liecībām par viņu lomu kara izraisīšanā. Vācijas ārlietu ministru Joahimu Ribentropu viņi pakāra un Sudetijas vāciešu deportāciju gan pēc tās mērķa, gan pēc tā sasniegšanas veida atzina par labu un pareizu rīcību.
Sudetijas vācieši nebūt nav vienīgie, kas bruģēja ceļu Hitleram uz varu un pasaulei - uz Otro pasaules karu. Šo bruģētāju vidū bija arī latvieši, kuri to darīja pilnīgā neziņā par savas rīcības sekām. Vairums latviešu šobaltdien nesaprot, par kādiem grēkiem Otrā pasaules kara laikā tika okupēta Latvijas Republika un izmocīti, daudzos gadījumos nomocīti tās iedzīvotāji.
Latviešu līdzdalība Otrā pasaules kara izraisīšanā caur vācu revanšisma stiprināšanu bija neizbēgams nosacījums Latvijas Republikas nodibināšanai. Pasludināt, protams, varēja jebko, un daudzas praktiski nepastāvējušas valstis un valdības tika pasludinātas ap to pašu laiku, kad Latvijas Republika, bet latviešu zemnieku dēli Latvijas Republiku izkaroja tāpēc, lai valsts pēc tam viņiem atdotu vācu muižnieku zemi. Tiklīdz muižnieki bija projām, tā atbrīvojās vietas vēl citiem latviešiem, kuras iepriekš aizpildīja faktiski tieši muižniekus apkalpojošais personāls valsts iestādēs, avīzēs, baznīcās utt.
Tiktāl viss būtu labi (mums), bet no Latvijas/Igaunijas, no Reinzemes un arī no Sudetijas padzītie vācieši Vācijā ļāva sevi savervēt partijām, kas solīja, ka viņu lielā Dzimtene Vācija nodrošināšot viņu atgriešanos un visu tiesību un īpašumu atgūšanu viņu mazajās dzimtenēs. Hitlers uzvarēja šajās solītāju sacensībās un izrādījās politiķis, kurš pat mēģina pildīt savus solījumus. Ak, cik žēl, ka viņš nebija parasts melis! Viņš tiešām sāka karu, bet noveda savu valsti līdz pilnīgai sagrāvei un sodam, kad Vācijai atņēma daudz vairāk nekā pēc Pirmā pasaules kara. Tajā skaitā atņēma dzīvības jo sevišķi tiem vāciešiem, kurus padzina no Vācijai atņemtajām teritorijām. Arī tā bija Pirmā pasaules kara mācība, ka savas mājas zaudējuši cilvēki ir dubultbīstami, ja salīdzina ar karu zaudējušiem cilvēkiem.
No šodienas skatpunkta pašsaprotamas ir Hitlera priekšrocības pāri robežām pārdzītu cilvēku vervēšanā, jo viņš šos cilvēkus labāk saprata kā tāds, par kuru “liktenis nolēma, ka par manu dzimšanas vietu kļuva pilsētiņa Braunava pie Innas”. Taču šī pilsētiņa ir izvietota uz divu vācu valstu robežas, un to apvienošana vismaz mums, jaunajiem cilvēkiem, bija senlolotais mērķis, kuru jāsasniedz par jebkuru cenu. Vācu Austrijai noteikti jāatgriežas lielās metropoles ligzdā, turklāt vadoties ne no saimnieciskiem apsvērumiem. Nē un nē. Ja šī apvienošanās nо saimnieciskā viedokļa būtu nenozīmīga vai arī kaitīga, neskatoties uz to, tā ir nepieciešama. “Vienas asinis - vienā valstī!” Ar šādiem vārdiem sākas Hitlera tituldarba “Mana cīņa” latviskojums.
Palūkosimies 19. gadsimta beigās zīmētā kartē, kur rozā krāsā iezīmētas “vācu asinis”, kas Viduseiropā bija palikušas ārpus baltā krāsā atstātās Vācijas.
Karte papildināta ar sarkano krustiņu tur, kur Braunava pie Innas palikusi savā vietā kā robežpilsēta, bet Vācijas un Austroungārijas robežu vietā nākušas Vācijas un Austrijas robežas.
Kartē redzamas vēlāk par Čehoslovākiju, tagad par Čehiju sauktās čehu zemes, kuras kā šaura, dažviet pārtraukta josliņa aptvēra vāciešu apdzīvotas vietas ne Vācijas, bet Austroungārijas impērijas sastāvā. Hitlers bija izcēlies robežjoslā, bet šīs kartes mērogā tālu no tām vietām, kas vienā vārdā tiek apzīmētas par Sudetiju.
Tagad visi ir gudri teikt, ka Sudetijas gadījumā jau pirms Čemberlena bija kļūdījušies Versaļas miera līguma autori. Kopumā šis līgums bija vērsts uz tādu robežu legalizēšanu, kādas bija novilkuši Pirmā pasaules kara laikā vaļā palaistie nacionālie spēki. Taču Sudetijas gadījumā tika respektētā saglabāta vecā valstu robeža starp Vāciju un Austroungāriju, atstājot Sudetijas vāciešus ārpus Vācijas, tikai vairs ne Austrongārijā, bet Čehoslovākijā. Versaļas sistēmas taisītāju lēmums bija pretējs Sudetijas vāciešu gribai, ciktāl to izteica Sudetijas vāciešu valdība, kas pašpasludinājās praktiski vienā laikā ar Latvijas Republiku. Drīz pēc tam 1918. gada pēdējās dienās abām valdībām nācās mukt. Latvijas Tautas padomi (Kārli Ulmani) no Rīgas aiztrieca komunisti, bet Sudetijas vāciešu valdību no Sudetijas lielpilsētas Reihenbergas - čehi.
Atbilstoši gadu tūkstošos slīpētiem politikas kanoniem, Sudetijas savākšana bija kārtējā uzvara Čehoslovākijas izveidotājam Tomāšam Garikam Masarikam, kurš vispār paveica gandrīz neiespējamo - pārdislocēja paša radīto valsti no zaudētājas Austroungārijas pie uzvarētājvalstu bloka. Tomēr visticamāk, ka kļūdījās arī viņš, - ne tikai valstsvīrs, bet arī profesionāls filozofs, kurš bija ļoti pārliecinoši izskaidrojis, ka pasaules kara jēga ir Eiropas pārkārtošana uz nacionālo valstu pamatiem. Sudetijas dēļ viņš bija uzlicis savu valsti uz daudznacionāla pamata, kas izrādījās ļodzīgāks nekā Latvijai. Nav, protams, valstu pastāvēšanas mērogā ilgs laiks pāris gadi, par kuriem savu okupāciju novilcināja par Čehoslovākiju būtiski mazākā Latvija.
Versaļā pieļauto kļūdu bija centies izlabot Čemberlens ar 1938. gada septembrī Minhenē noslēgto vienošanos par Čehoslovākijas sadalīšanu, bet 1945. gadā Potsdamā nācās Minhenes vienošanos denonsēt. Par Potsdamas vienošanos izpildes garantiju tika uzskatīta pārdalīto teritoriju etniskā tīrīšana. Tālāk šis tīrīšanas blaknes mēģināja novērst ar līgumu sēriju, kam vajadzēja novest līdz reālam izlīgumam. To skaitā ir arī:
Komplektā ar divpusējiem līgumiem nāca 1975. gadā Helsinkos parakstītā daudzvalstu vienošanās par esošo robežu neaizskaramību un daudzu Eiropas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā. Čehija 2004. gadā pievienojās šai savienībai pēc tielēšanās par garantijām, ka ne vācieši, ne kādi citi neizmantos šo gadījumu, lai sāktu prasīt materiālas un vispār jebkādas kompensācijas par Sudetijā zaudētajiem īpašumiem un cilvēku dzīvībām. Piecus gadus vēlāk tas pats atkārtojās, kaulējoties par to, kā Eiropas tagadējo kārtību regulēs 2009. gada Eiropas Savienības jeb Lisabonas līgums. Tagad uz papīra viss it kā būtu sarakstīts un valstu vadītāju līmenī parakstīts pēc čehu prāta, kā arī izdaiļots ar savstarpējas laipnības žestiem. 2016. gadā Čehijas kultūras ministrs pirmo reizi piedalījās Sudetijas vāciešu organizācijas pasākumā un teica tur runu vācu valodā. Tiktāl viss ir labi, skaisti un droši, ja vien karš Ukrainā neatgādinātu, ka tā nemaz nav, jo nevar būt.
Tomēr 2023. gada vasaras sākumā karš risinās tālu no Sudetijas, kur tūristi tiek mīļi gaidīti. Čehi ir uzdrošinājušies nodauzīt apmetumu un nokasīt krāsu kārtas, aiz kurām viņu pilsētā Liberecā atklājas Austroungārijas lielrūpniecības centrs Reihenberga.
Čehi uzdrošinās vārda tiešajā nozīmē apspēlēt baigākās rindiņas no savas senās un nebūt ne senās vēstures. Iepazīšanās ar tagadējo Liberecas apgabalu pie Čehijas robežas ar Vāciju un Poliju sākās par izklaides centru pārveidojamā Detenices pilsētiņā, kur reklāmas plakāti aicina iegriezties tieši sestdienās, jo no pulksten 10 līdz 17 tur esot atvērta elles filiāle (“Detenicke peklo”).
Lai bez asām izjūtām nepaliktu arī visi citi Detenices apmeklētāji, vismaz bērnus šīs pilsētiņas atjaunotajā pilī baida spoks un turpat blakus atvērtā alus kroga apmeklētājas tiek laipni palūgtas iejusties spīdzināmas raganas lomā; jau pie kroga ieejas šūpojas pakārta cilvēka atliekas, zem tām galvaskausu kaudzīte. Ja tālāk ceļš ved uz Kaulu pili (“Cost castle”), kur pie vārtiem bende rāda asiņainu cirvi un aicina iepazīties ar spīdzināšanas rīku un instrukciju kolekciju. Šādu rīku ekspozīcijas iekārtotas arī Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Šeit aprakstītais ceļojums notika pirms dažiem gadiem, kad tāpat vasaras sākumā reklāmas plakāti Prāgā aicināja nepalaist garām Nacionālā (“Narodni”) muzeja veltījumu Nāvei (“Smrt”).