Krievijas agresija Ukrainā pārvērš Krievijas pašreizējā teritorijā ietilpinātās Kaļiņingradas turpmākās valstiskās piederības un arī nosaukuma noskaidrošanu no vēsturisko kuriozu pārcilāšanas par aktuālu politisku problēmu.
Precīzāk sakot, problēmu radīja ne pati Krievijas agresija, bet tās neveiksme. Ja Krievija būtu spējusi sagrābt Ukrainu krievu propagandistu solītajās trijās dienās vai Krievijas ģenerālštāba plānotajās trijās nedēļās, tad visi trīcētu un drebētu bailēs par Krievijas vēl tālāku paplašināšanos uz tās kaimiņu rēķina. Tajā skaitā noteikti būtu Krievijas prasības Lietuvai un/vai Polijai atdot teritoriju šoseju un dzelzceļa līniju ierīkošanai starp Krievijā it kā jau iekļauto Baltkrieviju un Krievijas pamatteritorijā neietilpstošo Kaļiņingradu. Pēc tam sekotu prasības teritoriju paplašināt ceļu aprīkošanai, aizsardzībai utt. Šī par Suvalku koridoru sauktā teritorija ne kartē (attēlā), bet pēc savas dabas aizdomīgi līdzinājās Poļu koridoram (Polnischer Korridor, Korytarz polski, arī Danziger Korridor), kuru Vācijas diktators Hitlers savulaik bija izmantojis par ieganstu Otrā pasaules kara sākšanai.
Viņš, lūk, prasīja cauri Poļu koridoram jeb Polijas izejai uz Baltijas jūru izcirst perpendikulāru koridoru starp Vācijas pilsētu Kēnigsbergu un Vāciju.
Eiropas kartes samudžināšanu ar vācu Kēnigsbergas nošķiršanu no pašas Vācijas bija iesākuši Pirmā pasaules kara uzvarētāji, mēģinot vienlaicīgi apmierināt ar šo uzvarētāju atļauju atjaunotās Polijas prasības un ievērot pašu sludinātās tautu tiesības dzīvot savās vēsturiskajās zemēs. Ja uz šādu tiesību pamata poļiem atdeva Poliju, tad šo pašu tiesību dēļ vāciešiem nedrīkstēja atņemt Kēnigsbergu. Vairāku gadu laikā Pirmā pasaules kara uzvarētājiem izdevās panākt, lai kara dēļ visas labumus guvušās un zaudējušas puses piekristu Versaļas miera līguma noteikumiem, taču drīz vien atklājās, ka interešu saskaņošana jeb samierināšanās notikusi tikai uz papīra. Īstenībā Vācija un ne tikai Vācija gatavojās karam, lai atgūtu Pirmā pasaules kara dēļ zaudēto un piedevām sagrābtu vēl vairāk, cik vien tas izdotos.
Tā taču ir vispārēja juridiska prakse par atkārtotiem noziegumiem sodīt bargāk nekā pirmajā reizē. Tāpēc par vienu no sodiem vāciešiem par viņu vainu Otrajā pasaules karā uzvarētāji noteica tiesību atņemšanu uz Kēnigsbergu. Tā vienojās Padomju Savienības diktators Staļins, ASV prezidents Harijs Trumens un Lielbritānijas premjerministrs Klements Etlijs savās 1945. gada jūlija un augusta sarunās sagrautās Berlīnes piepilsētā Potsdamā.
Pēc uzvarētājvalstu sarunu rezultātiem varētu spriest tā, ka starp uzvarētajiem lidinājies Versaļas gars. Proti, valstu vadītāji atkal sarunājuši kaut ko tādu, kas drīzāk ved uz karu nekā uz mieru. Pirmkārt, Potsdamas lēmumi atjaunoja pirmskara situāciju ar Kēnigsbergu kā pilsētu un apgabalu, kas nošķirts no savas valsts pamatteritorijas, tikai Vācijas vietā nolika Krieviju Padomju Savienības veidolā. Otrkārt, terminēja Kēnigsbergas piederību uz 50 gadiem, ko varēja saprast kā aicinājumu krāt spēkus cīņai par Kēnigsbergu pēc Potsdamas vienošanās termiņa beigām.
Par galveno ieguvēju no Potsdamas lēmuma par Kēnigsbergu sevi varēja saukt Staļins. Viņš bija apmainījis miglainu solījumu, ka padomija piekāpsies un varbūt pat atkāpsies pēc 50 gadiem, pret reālu iespēju sagrābt teritoriju un 50 gadus darīt visu, lai tajā nostiprinātos.
Pirmais un galvenais nosacījums teritorijas sagrābšanai uz mūžīgiem laikiem ir pilnīga tās iedzīvotāju sastāva nomaiņa. Pirms Otrā pasaules kara Kēnigsbergā bija dzīvojuši vairāk nekā 300 tūkstoši vāciešu, no kuriem līdz kara beigām pilsētā bija palikuši apmēram 50 tūkstoši. Līdz 1950. gadam visi viņi jau bija aizdzīti uz Vāciju un viņu vietā ieplūdināti ieceļotāji pamatā no Krievijas un Baltkrievijas.
Sava loma bija arī pilsētas un tai piegulošās teritorijas nosaukuma nomainīšanai. Jaunajam nosaukumam tika izmantots Staļinam ļoti padevīga komunistu partijas un padomju valsts funkcionāra Mihaila Kaļiņina (1875 - 1946) uzvārds. Labu ieganstu Kēnigsbergas pārdēvēšanai par Kaļiņingradu deva M. Kaļiņina nāve, bet padomijā bija prakse piešķirt pilsētām padomju režīma vadoņu, tajā skaitā Kaļiņina vārdu jau viņu dzīves laikā.
Tālāk sekoja publiskās telpas pārtaisīšana atbilstoši Kaļiņingradas jauno iemītnieku gaumei, stilam, vajadzībām. Sarkanbrūnās vācu stila ķieģeļu mājiņas ar dakstiņu jumtiem padomju laikā speciāli nost neplēsa, jo ieceļotājiem pajumtes vajadzēja, bet veco logu rāmjus cītīgi pārkrāsoja zilus. Daži karā cietušie vēsturiskie pieminekļi tika atjaunoti kā padomijas skatlogs, kurā par galveno eksponātu kalpoja vācu filozofa Imanuēla Kanta (1724-1804) kaps un vēl pāris viņa piemiņas vietas. Kaļiņingradu kā savu skatlogu no padomijas ir pārmantojusi Krievija. 2018. gada fotoattēls parāda Krievijas īsteno patriotu protestu pret izlikšanos, ka Krievijai kaut kas kopīgs ar Eiropu, ko simbolizē Kants
Etniskā tīrīšana bija ierasta prakse Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Pat nenoliedzot to, ka tā saistīta ar daudzu cilvēku tīšu vai netīšu nogalināšanu, tā tika pasniegta kā līdzeklis karu novēršanai nākotnē. Gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara sarīkošanas vēsture apliecināja, cik izdevīgi karu kurinātājiem ir atsaukties uz cīņu par tautiešu tiesībām un īstenībā pat dzīvībām, kuras varot zaudēt vēsturisko netaisnību dēļ ārpus savas tautas un valsts palikušie cilvēki. Ja tādu cilvēku nebūtu, tad nevajadzētu izdoties tautas masu idejiskajai mobilizācijai uz karu. Kēnigsbergas precedents rāda, šis labais nodoms kopā ar citiem tikpat labiem nodomiem mēdz sasieties mezglā, kas agrāk vēlāk tiks sarauts ar spēku, pārcirsts ar zobenu u.tml.
Notikumu gaita pēc Potsdamas sarunām neļauj tās novērtēt kā tikai un vienīgi Staļina uzvaru. Sabiedrotie viņam piekāpās arī tāpēc, lai noslēgtu darījumu par padomijas uzbrukumu Japānai. Runa nebija tikai tīri militāriem zaudējumiem, ko jaunais karš nozīmētu padomijai. Runa bija arī par to, lai padomija pārkāptu neuzbrukšanas līgumu, kurā Japāna bija pildījusi savas saistības pret padomiju pretēji Vācijas mudinājumiem atklāt Tālo Austrumu fronti tajā brīdī, kad padomijas liktenis šūpojās mata galā Eiropas frontē. Šādā savstarpējās krāpšanas stilā amerikāņi dabūja padomijas līdzdalību Japānas sagraušanā, Staļins īstenībā sagrāba vairāk, nekā bija sarunāts Potsdamā un viņa bijušie sabiedrotie sabozās, kļūstot par pretiniekiem specifiskā pasākumā, kas ieguva Aukstā kara nosaukumu.
Tagad jau šī pagātne ir vēsturnieku pārziņā, bet Aukstā kara laikā vairākām cilvēku paaudzēm nācās diendienā sekot tā notikumiem, kuros kauju analogi mijās ar pozīciju karu un pamieriem vienā vai otrā frontes sektorā. Ilgākais pamiers datējams ar pagājušā gadsimta 70. gadu vidu un tieši ar 1975. gada 1. augustā Helsinkos parakstīto vienošanos starp komunistiskā un antikomunistiskā bloka valstīm par sadzīvošanu, tajā skaitā par pastāvošo robežu respektēšanu. Labi, bet ko tas nozīmē Kaļiņingradas gadījumā? Juristi varētu strīdēties mūžību un trīs dienas, vai Helsinkos tika parakstīts solījums saglabāt tā brīža robežas, vai arī solījums pārskatīt šīs robežas atbilstoši Potsdamas sarunās noteiktajam termiņam, par kura pārskatīšanu Helsinkos nekas netika teikts. Tikpat pretēji var traktēt faktu, ka nekas nav noticis kopš 1945.+50=1995. gada līdz šai baltai dienai. Vai tas nozīmē, ka visas iesaistītās puses klusu ciešot padarījušas 1945. gada vienošanos uz 50 gadiem par vienošanos uz mūžīgiem laikiem, vai arī klusēšana nenozīmē neko?
Argumentus par vai pret jebkuriem Kaļiņingradas statusa traktējumiem varētu sakraut neaptverami lielās kaudzēs, taču Kaļiņingradas nākotni galu galā izšķirs militāri argumenti, pat ja tie pieklājības pēc tiks nosaukti kaut kā savādāk. To lieku reizi atgādina Krievijas agresija Ukrainā. Tur notiekošais karš pārvērtis Kaļiņingradas turpmākās valstiskās piederības un arī nosaukuma noskaidrošanu no vēsturisko kuriozu pārcilāšanas par aktuālu politisku problēmu. Kāda nesena "Financial Times" raksta vizualizācija apliecina, ka starptautiskā sabiedrība šo tēmu patiešām apspriež.
10. maijā Latvijā nonākusi ziņa no Polijas, ka tā pārtrauks lietot Krievijai piederošās Kaļiņingradas teritorijas krievisko nosaukumu un atjaunos vēsturisko Kēnigsbergas vārdu tā poliskotajā formā “Krolewiec". Tādējādi poļu vilks būs paēdis un vācu kaza dzīva.Citiem vārdiem sakot, poļi aktualizējuši viņu tagad par Kēnigsbergu sauktās teritorijas nākotnes izlemšanas nepieciešamību, bet paši uz šo teritoriju it kā nav pieteikušies vai tā pieteikušies, ka vācieši viņiem nevar neko pārmest. Pietiek jau ar to, kādus vārdus uz poļiem raidījusi Krievija tās diktatora Vladimira Putina preses pārstāvja Dmitrija Peskova personā: “Tā pat vairs nav rusofobija, tie ir neprātam tuvi procesi, kas notiek Polijā."
Ir četri iemesli, kāpēc Krievijas reakcija uz Polijas lēmumu publisko aktivitāti ir nesalīdzināmi asāka, nekā bija 2022. rudenī, kad 11. oktobrī pēc satura analoga ziņa atnāca no Čehijas: “200 cilvēku Prāgā pieprasa pievienot Kaļiņingradas apgabalu Čehijai.” Tieši tāpat kā poļi, arī čehi atsaucās uz vēsturi. Proti, uz to, ka tieši viņu jeb tālaika terminoloģijā Bohēmijas karalis Otokars II (1233-1278) vadījis Ziemeļu krusta karu 1255. gada uzbrukumu prūšiem, izpostījis kādas prūšu cilts Tvangstes pili un tās vietā licis celt cietoksni, kas tieši viņam par godu nosaukts par Kēnigsbergu - par viņa kā karaļa kalnu. Poļi to savā valodā ielocījuši kā Królewiec un lietuvieši - kā Karaliaučius, ko kuriem līdz latviešiem atnākuši Karalauči.
Čehu izlēcienu Krievija daudz maz pacieta, jo:
Pašlaik tikai slinkie nerunā par to, ka Krievijai nāksies pārsaukties, lai atkratītos no Ukrainā pastrādāto noziegumu nastas un starptautiskās sabiedrības uzliktajām sankcijām. Pie tā paša pieklātos kaut simboliski pagrozīt - šajā gadījumā saīsināt savas robežas, lai saprotamāka kļūtu valsts pārsaukšanās. Simbolisko upuru rindā divi pirmie ir valsts tālākais rietumu punkts Kaļiņingrada un tālākais austrumu punkts Kuriļu salās. Ar to atdošanu Japānai Krievija varētu atlīdzināt savu priekšteču nodevīgo 1945. gada uzbrukumu Japānai.
Daudz nopietnākas pretenzijas nekā Polija, un kur nu vēl Čehija, Krievijai ir izteikusi Ķīna. Šā gada marta sākumā no turienes atnāca ziņa par plānu atjaunot vēsturiskos ķīniešu nosaukumus pilsētām un citiem ģeogrāfiskajiem objektiem teritorijā, kuru cariskā Krievija atņēma Ķīnai 19. gadsimtā. Runa ir par teritoriju, kas pēc platības līdzinās visai Eiropai, nevis niecīgajam zemes pleķītim Kēnigsbergā un ap to. Tādā skatījumā varētu minēt vēl piekto iemeslu Krievijas pārmetumiem Polijai. Tai tagad jācieš par ķīniešu grēkiem, par kādiem ķīniešus sodīt Krievija nedrīkst pat vārdos.
Uz vācu valodas pamata darinātais Kēnigsbergas nosaukums atgādina par Vācijas tiesībām uz tai kādreiz jau piederējušo vietu. Savulaik tā tika atkarota no prūšiem ar visas Eiropas kristiešu spēkiem, kuros uzmirdzējuši arī čehi. Viens no tagadējās Eiropas izveidošanas nosacījumiem bija Krusta kari, uz kuriem katoļu baznīca pulcināja pēc iespējas daudzus karot spējīgākos cilvēkus. Viņi tika sūtīti uz Tuvajiem Austrumiem (karš par Kristus kapa vietu Jeruzalemē), bet musulmaņi viņus no turienes patrieca, un viņiem nācās meklēt sev vājākus pretiniekus. To skaitā nonāca arī baltu ciltis, tajā skaitā prūši. Kareivīgākie no viņiem tika apkauti krusta karos, kristīties piespiestie izmira un asimilējās. Viņu eksistencei svītru pārvilka Lielais mēris 1709.-1711. gadā.
Sākotnēji no visas Eiropas savāktie izsitēji, savukārt, ieauga vācu valodā un kultūrā. Pats interesantākais, ka tieši prūšu slepkavas pārņēma prūšu vārdu kā firmas zīmi, kas viņus atšķīra no pārējiem vāciešiem. Izcelsme no Eiropas izsitēju izlases deva viņiem spēku izcīnīt varu pār visu tagadējo Vāciju. 1701. gadā Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs III Kēnigsbergā tika kronēts par Prūsijas karali Frīdrihu I un viņa pēcteči kļuva par Vācijas ķeizariem.
Poļiem spēka avoti ir citi, bet vairākus gadsimtus vācu un poļu spēki bija līdzsvarā. Puses bija spiestas samierināties viena ar otru un vadīja savu laiku mīlējoties un ķīvējoties. To var saukt pēc patikas vai nu par civilizētību, vai par vārgulību, ar kādu vācieši un poļi tagad grūstās ap Briselē ierīkotajām naudas silēm. Ja viņi būtu spējīgi uz ko vairāk, tad kopīgi nokārtotu Kēnigsbergas atgriešanu Eiropai.
