Iekšlietu ministrijas (IeM) lielākais noslēpums ir 99 afgāņi un 42 miljoni eiro, cik daudz Eiropas Savienība un Latvijas valsts kopā apsolījušas ministrijai par kopā 6000 bēgļu iedabūšanu Latvijā uz palikšanu.
Pagājušā gada 4. novembrī IeM pati palielījās par veiksmīgi noslēgtu līgumu ar Eiropas Komisiju un Latvijas valsti, ka tās sametīs kopā 42 miljonus eiro IeM Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondā (PMIF) šī fonda nosaukumam atbilstošu pasākumu apmaksai 2021.-2027. gadā. EK apņēmusies dot lauvas tiesu 32 miljonu eiro apmērā. Atbilstoši publiski pieejamiem vienošanās nosacījumiem, pagājušajā gadā vajadzēja apgūt tieši 4 108 614 eiro un šogad jāapgūst 5 788 538 eiro. Kopš vienošanās izziņošanas IeM nav atbildējusi ne uz vienu jautājumu, vai nauda tiek tērēta un ja tiek tērēta, tad kas un par kādiem darbiem to saņēmis.
Tagadējā naudas porcija seko 14,9 miljoniem eiro, kurus Latvija no EK saņēma 2015.-2016. gadā pret solījumu izmitināt 530 Sīrijas un Somālijas bēgļu. IeM toreiz kļuva par galveno naudas dalītāju starp pašas ministrijas un citu iestāžu un organizāciju amatpersonām, kuras noorganizēja bēgļu atvešanu uz Latviju un izdzīšanu no Latvijas pāris mēnešu laikā. Latvijas sabiedrība šādai rīcībai uzgavilēja un EK uzskatīja par pareizāku neko nemanīt.
Visiem vēl skaidrā atmiņā palikusī iespēja nozagt 90% finansējuma padara labi saprotamu IeM vadītāju vēlēšanos sadalīt nākamo naudas porciju. Viņi pratuši izveidot PMIF kā savu kabatas fondiņu, lai gan valstī taču darbojas un tagad uz Ukrainas bēgļu rēķina jo sevišķi uzplaucis ir Sabiedrības integrācijas fonds (SIF). 2015.-2016. gadā SIF pieredze lieti noderēja IeM bēgļu apsaimniekošanai izsniegtās naudas norakstīšanai un sadalīšanai starp amatpersonām. Tagad IeM pretendē veikt šādas darbības pilnīgi patstāvīgi.
Īpaši jānorāda uz iekšlietu ministru Māri Kučinski. 2016. gada sākumā viņš kļuva par Ministru prezidentu un tādējādi mantoja bēgļu uzņemšanas saistības, ko bija uzņēmusies viņa priekštece Laimdota Straujuma. Arī šajā reizē vienošanās par bēgļu uzņemšanu slēgta pirms viņa stāšanās amatā pagājušā gada 14. decembrī, bet varbūt šis līgums bija viens no iemesliem, kāpēc iesēdās iekšlietu ministra krēslā. Viņa entuziasmu apsaimniekot bēgļu naudu apliecina žurnāla “Kapitāls” 2017. gada janvāra numurā nodrukātie vārdi, kurus publicēšanai bija nodevis viņa toreizējais un tieši tāpat tagadējais preses pārstāvis Andrejs Vaivars: “Ministru prezidents augstu novērtē iesaistīto iestāžu ieguldīto darbu, lai būtu iespējama personu pārvietošana uz Rīgu. Vienlaikus viņš pauž cerību, ka ar pirmajiem bēgļiem šis projekts neapstāsies un bēgļi tiks vesti regulāri.” Viņš neapšaubāmi domāja, ka nauda tiks dota regulāri. Nauda tiešam tiek dota, taču visticamāk, ka viņš ministra amatā drīz vien tiks nomainīts līdz ar visu Krišjāņa Kariņa valdību.
Naudas došana Latvijai ir sekas bēgļu pieplūdumam Rietumeiropā, kas pēdējos gados atkal pastiprinājies. Vājš mierinājums rietumeiropiešiem ir tas, ka šie uzplūdi taču esot tikai kompensācija par plūsmas apsīkumu, kad bēgļu transportētājus, tāpat kā visus citus legālos un nelegālos uzņēmējus, pilnīgi nesagatavotus pārsteidza Covid-19 dēļ ieviestie pārvietošanās ierobežojumi.
Atsevišķu ievērību pelna ļoti spilgtā epizode ar amerikāņu un viņu vadībā izveidotās Afganistānas administrācijas bēgšanu 2021. gada augustā. Tā parādīja Rietumu valstu vājumu un tika iztulkota tā, ka tikai slinkie, slimie vai kā savādāk traumētie netiks pie Rietumu valstīs uzkrātajiem labumiem. Āzijas un Āfrikas iedzimtie dodas uz Eiropu, dienvidamerikāņi - uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Jo īpaši skaļas žēlabas par bēgļu plūdiem atskan no Vācijas. Bēgļu gadījumā nedarbojas savienoto trauku likums - bēgļi neplūst no vietām, kur viņu ir vairāk, uz vietām kur viņu ir mazāk, kaut pēc formāliem kritērijiem viņiem tur būtu vieglāk atrast pajumti un nodarbošanos. Nē, bēgļu plūsmas veidojas pēc pretēja likuma “kur ir, tur rodas". Kur bēgļu jau ir daudz, tur viņi jau ir izveidojuši savas kopienas un citus priekšnosacījumus, lai uzņemtu aizvien nākamās bēgļu porcijas. Vāciešu iespējas šo pieaugumu ietekmēt samazinās atbilstoši jau uzkrātajam bēgļu skaitam.
Vieglāk nekā ar bēgļu kopienām Vācijā, vācu amatpersonām saprasties ar eirobirokrātiem Briselē un panākt, lai Eiropas Savienības politiķi un iestādes vismaz vārdos atzīst ES dalībvalstu solidaritāti bēgļu uzņemšanā. Praksē tas nozīmē ES teritorijā jau iemukušo cilvēku pārdalīšanu jeb pārsūtīšanu starp ES dalībvalstīm. Uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi afgāņu vai afrikāņi, kuri vispār zina par Latvijas valsts pastāvēšanu un personisku kontaktu sakritības dēļ spētu iedomāties to par savu nākamo dzīvesvietu.
Bēgļu pārdalīšana tika izmēģināta 2015.-2016. gadā un tagad to atkal atkārto. Iepriekš gūtā pieredze mudina eirobirokrātus un politiķus piekrist vāciešu prasībām tieši tāpēc, ka neviens šīs prasības nopietni neņem un pildīt negrasās. Proti, EK nepārbaudīs, lai turpmāk Latvijai piegādātie bēgļi patiešām paliktu Latvijā, nevis aizbēgtu (Jo viņi taču ir bēgļi!) atpakaļ uz Vāciju dažu dienu laikā. Lai pati Vācija atbild par nespēju kontrolēt savu teritoriju.
Toties Latvijas un citu ES nomaļvalstu pārvaldes aparātam dotās iespējas nozagt it kā bēgļu dēļ šīm valstīm piešķirto naudu vismaz uz brīdi uztur sociālo mieru ekonomiski pusizputējušas teritorijās un vēl jo vairāk kāpina nomaļvalstu pārvaldes aparāta lojalitāti Briseles iestādēm.
Bēgļi jeb bēgļu tēma cilvēku prātos dod politiķiem dažādas iespējas to izmantot savās interesēs. Jūlija sākumā uz Latviju atnāca ziņa no Polijas, ka turienes valdība nolēmusi šoruden apvienot parlamenta vēlēšanas ar referendumu par valsts dalību ES migrantu pārvietošanas shēmā. Tas tiešām efektīvs valdošās partijas priekšvēlēšanu triks, jo droši zināms, ka pārliecinošs poļu vairākums referendumā nobalsos pret bēgļu uzņemšanu un pie reizes nobalsos par valdību, kas cīnās pret bēgļu uzņemšanu.
Mazā Latvija nevar atļauties to, ko Polija. Protams, ka arī šeit politiķu karjeras jābūvē ar solījumiem nepieļaut bēgļu un vispār ārēji kaut cik pamanāmu migrantu parādīšanos, taču jānodrošinās arī gadījumam, ka kaut uz brīdi bēgļus nāksies uzņemt. Tieši tajā paša laikā, kad datēta ziņa par poļiem piedāvāto referendumu, IeM un tās padotības un sadarbības iestāžu amatpersonu delegācija bija devusies 233 km garā ceļā no Rīgas uz Liepnu Alūksnes novadā, kur kopš 2018. gada slēgtas internātskolas ēka tiek pielāgota 252 patvēruma meklētāju izmitināšanai. Iestādei līdz darba kārtībai jānoved augustā.
Atrašanās Liepnā dotu patvēruma meklētājiem iespēju integrēties autentiskajā Latvijā, kur 338 atlikušie pamatiedzīvotāji riņķo starp pagasta valdi, diviem veikaliem un trijām kristīgo konfesiju baznīcām.
Šā gada sākumā “Neatkarīgā” dzirdēja no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbiniekiem, ka viņi dzirdējuši, ka ēka Liepnā tiekot salabota par kaut kāda fonda naudu, kas varbūt varētu būt PMIF. Pēc tam jautājums, vai tā tas tiešām ir, bija viens no jautājumiem uz kuru pusgadu atbildēt nespēja ne IeM Komunikācijas nodaļas vadītāja Gunta Jansone, ne iekšlietu ministra pārstāvis A. Vaivars. No iespējām izsaimniekot 42 miljonus eiro IeM vadītāji tā apreibuši, ka nespēj sacerēt kaut nedaudz ticamu stāstu par šīs naudas iztērēšanu.