Visu cieņu un lielus panākumus pirmskolas, augstākās un vidējās profesionālās izglītības iestādēm, bet 2023./2024. mācību gada sākumu personificē 21 584 pirmklasnieki, kas šodien tiek gaidīti 635 vispārizglītojošajās skolās.
Izglītības sistēmu Latvijā var saukt par daudzpusīgu un daudzveidīgu, var saukt par mozaīkveidīgu un var pārjautāt, vai tā vispār ir sistēma. To var kvalificēt kā pagātnes palieku, kuras pastāvēšanai atlikuši labi ja pārdesmit gadi, ja raugāmies uz to, kā Latvijā pēdējos gados samazinās dzimstība. Tomēr šodien tā spējīga diktēt dienas kārtību visai valstij: valsts un pašvaldību amatpersonas pacentīsies teikt apsveikuma vārdus iespējami daudzu skolu darba atsākšanas mītiņos, puķu tirgotāji labi nopelnīs, autobraucēji kavēsies satiksmes korķos, bet vadība jebkurā uzņēmumā vai iestādē pārkārtos darbus tā, lai pirmklasnieku un vispār skolēnu vecāki uz garāku vai īsāku laiku drīkstētu nebūt darba vietās. Un tas viss riņķī un apkārt skolām, skolotājiem un ģimenēm, kurās vēl ir skolas vecuma bērni. Sveicam skolotājus, skolēnus un viņu vecākus, kuri sapucējušies un sapulcējušies ar apņēmību līdz pavasarim paveikt kaut ko labu!
Atbilstoši pagaidu datiem, kurus 1. septembris precizēs, šodien darbs jāatsāk 635 vispārizglītojošajām skolām. No tām 563 ir pašvaldību dibinātas izglītības iestādes un 72 ir privātskolas. Šajās skolās 25 986 pedagogiem jāsagaida 220 051 skolēns, tajā skaitā 21 584 pirmklasnieki.
Šodien sāks darbu viena pilnīgi no jauna uzbūvēta skola. Šis gods ticis Ogres valsts ģimnāzijai. Būtiski pārbūvētas skolas Jelgavā, Jēkabpilī, Kuldīgā un Valmierā. Neskaitot kosmētiskos remontus, ar kādiem uz 1. septembri pacenšas atzīmēties praktiski visu skolu saimnieki, jānorāda uz būvdarbiem 32 skolās, kuru remontam 14 pašvaldībās aizņēmušās naudu no valsts, un 17 skolās 10 pašvaldībās, kurām tikusi Atveseļošanas fonda nauda.
Par spīti skolu konsekventajai slēgšanai pēdējo pārdesmit gadu laikā un vēl senāk, kad skolas iznīdēja Latvijas teritorijai pāri gājušie pasaules kari, etniskās tīrīšanas un pavisam ektravagantas apstākļu sakritības, 20 skolas Latvijā noturējušās 100 un vairāk gadus. Visvecākā ir Dzērves pamatskola Dienvidkurzemes novada (Liepājas rajona) Cīravas pagastā. Tā savu pastāvēšanu skaita kopš 1833. gada, kad skola uzņēmusies gan bērnu, gan arī nākamo skolotāju gatavošanas pienākumus.
2023./2024. mācību gada gatavošana sakrita jeb izcēlās ar tračiem ap skolu slēgšanas kārtējo plānu jeb kampaņu. Tagad tā atlikta līdz ar Krišjāņa Kariņa valdības atkāpšanos, taču tai būtu jāatgriežas nākamās valdības (vai valdību) un valsts dienaskārtībā.
Skolu slēgšana jau notiek bez nekādām kampaņām, bet atbilstoši dzimstības samazinājumam ar tendenci uz izbeigšanos vispār. Piemēram, 2019./2020. mācību gada sākumā Latvijā vēl bija vairāk nekā 700 skolu (707), kas ir krietni vairāk par 643 skolām pirms gada un 635 skolām šodien. Kā redzams, tieši pēdējā gada laikā skolu slēgšana piebremzēta, gaidot plānu, kā šo slēgšanu paveikt jēgpilni, ilgtspējīgi, proaktīvi un progresīvi.
Skolu slēgšanas plāns tik tiešām būtu vajadzīgs, ja to būtu iespējams atvasināt no Latvijas iedzīvotāju kopskaita un teritoriālā izvietojuma mērķiem un Latvijas vietas starptautiskajā darba dalīšanā. Taču kaut vai aizejošās vasaras diskusijas ap skolu slēgšanu apstiprināja, ka tādu jautājumu risināšana atrodas augstu virs Latvijas politiķu un birokrātu intelekta un gribasspēka līmeņiem. Tāpēc konkrēto skolu pastāvēšana/slēgšana lielā mērā atgādina loteriju.
Skolu slēgšanas neizbēgamību diktē tas, ka Latvija atjaunoja savu valstisko neatkarību 1990. gadā ar 37 918 jaundzimušajiem, bet šogad, vadoties pēc gada pirmās puses rezultātiem, jaundzimušo skaits labi ja aizķersies pie 14 tūkstošiem. Turklāt aizķersies tikai kā atskaite par 2023. gadu, nevis kā pavērsiens uz dzimstības stabilizāciju, nemaz nerunājot par pieaugumu.
Savdabīgi, ka skolu, skolēnu un skolotāju skaita maksimums virs 1,1 tūkstoša atjaunotajā Latvijā tika sasniegts laika posmā no 1996. līdz 1998. gadam, kas sakrita ar dzimstības pirmo minimumu ar mazliet vairāk nekā 18 tūkstošiem jaundzimušo gadā. Pēc tam dzimstība mazliet atkopās, bet izglītības iestāžu apjoms saruka atbilstoši tam, kā šajās iestādēs nonāca dzimstība krituma gadu bērni, t.i., nenonāca nepiedzimušie un no valsts kopā ar savām ģimenēm aizbraukušie.
Pēdējos gados dzimstība strauji krīt, bet skolēnu skaits mazliet pieaug, atspoguļojot dzimstības pieaugumu tajos gados, kuros Latvijas sabiedrība svinēja savu izrāpšanos no 2008. gada ekonomiskās krīzes. Vispārizglītojošo skolu skolēnu skaita līdzšinējais minimums ir bijis ar 209 130 bērniem un jauniešiem 2013. gadā. Pēc tam viņu skaits palielinājās līdz 217 271 skolēniem 2021. gadā. 2022. gads uzrāva skolēnu skaitu pāri 220 tūkstošu robežlīnijai. Tās bija sekas Krievijas uzbrukumam Ukrainai, no kurienes Latvijā ieradās vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, tajā skaitā daudz bērnu. Viņiem tiek ierādītas vietas Latvijas skolās. Nebūtu daudz jābrīnās, ja ne visi no viņiem apsēdīsies Latvijas skolas solos šodien vai nepaliks tajos līdz mācību gada beigām.
No Krievijas agresijas Ukrainā izriet Latvijas skolu pāriešana uz izglītību tikai latviešu valodā. Precīzāk sakot, izriet kārtējais solījums, ka šogad - otrajā mācību gadā pēc Krievijas 2022. gada 24. februāra agresijas, kuras dēļ Latvijas skolas ar ukraiņu bērniem tika papildinātas 2022./2023. mācību gada laikā, beidzot tomēr tikšot izpildīts tas, kas tika solīts jau iepriekš. Taču arī tagadējais solījums izteikts samudžinātā veidā, ka izglītība būšot latviešu valodā visā skolā, bet ne tajās un arī ne tajās klasēs, kurās latviešu valoda tomēr tikšot lietota kaut kādās proporcijās atbilstoši citiem solījumiem.
Valsts iestāžu mudžināšanās ap pāreju uz mācībām latviešu valodā tomēr ir kalpojusi par pietiekami skaidru signālu krievvalodīgajai sabiedrības daļai, ka labāk latviskot bērnus pašiem, nekā gaidīt, kamēr valsts to piespiedīs. Skaitliski to izsaka dati, ka 1990. gadā neatkarīgā valsts Latvija startēja ar 147 519 bērniem un jauniešiem latviešu skolās un vēl 29 003 bērniem un jauniešiem mācību valodas ziņā jaukto skolu latviešu klasēs, bet krievvalodīgajiem bija attiecīgi 129 609 un 25 636 bērni un jaunieši krievu skolās un klasēs. Tātad kopumā 176 612 : 155 245 par labu latviešiem. Toties pagājušajā mācību gadā krievu skolās bija palikuši tikai 3 917 skolēni. Krievvalodīgo bērnu un jauniešu vairākums 35 603 skolēnu personā skaitījās krievvalodīgo klasēs skolās, kur mācības notiek arī latviešu valodā. Vienkāršāk sakot, 35 603+3 917=39 520 ap šo laiku ir daudz, daudz mazāk, nekā 1990. gadā bija 129 609+25 636=155 245.
Ja 1990. gadā mācības Latvijā notika tikai latviešu vai krievu valodā, tad pagājušajā gadā 3 206 skolēni mācījušies skolās ar dažādām mācību valodām un nosacījumiem, pēc kuriem tajās jāapgūst arī latviešu valoda.
Skaitot no 1990. līdz 2022. gadam, skolēnu skaita samazinājumu vispārizglītojošajās skolās par 131 353 skolēniem gandrīz pilnīgi nosedz krievvalodīgo skolēnu skaita samazinājums par 115 825 skolēniem. Tādā veidā turpinot, krievu valodai kā mācību valodai Latvijā būtu drīz jāizbeidzas šā vai tā. Tomēr pāreja uz latviešu mācību valodu kā būtisks pavērsiens uz mononacionālu valsti nav garantija valsts stabilitātei ilgu laiku uz priekšu. Pirmkārt, arī latviešu valodā var formulēt tādas pretenzijas pret valsti, kas sniedzas līdz tās noliegumam. Otrkārt, krievvalodīgo asimilācija nepalielina valsts teritorijas apsaimniekošanai nepieciešamo cilvēku skaitu. Treškārt, šādai apsaimniekošanai nepieciešamās zināšanas matemātikā (fizikā, ķīmijā...) pietiekamā apjomā skolēniem netiek iemācītas nekādā valodā.
