Šovasar bērnu nometnē “Albatross” Engurē ieradās bērni no Ukrainas. Viņi visi ir no Harkivas apgabala Izjumas pilsētas, ko bija okupējusi Krievija, bet 2022. gada septembrī atbrīvoja Ukraina. Lūk, ko viņi pastāstīja “Rus.nra.lv”.
Tukums ir Izjumas sadraudzības pilsēta, un vietējā pašvaldība sedza nometnes organizēšanas izmaksas. Bērniem ļoti patīk peldēties jūrā, dejot putu ballītēs un iepazīt Latviju, dodoties daudzās un dažādās ekskursijās, kurām tik tikko pietiek laika.
Bērni Ukrainā aug sirēnu, sprāgstošu šāviņu un dronu radītu skaņu pavadībā. Viņu bezrūpīgo bērnību iznīcināja pirmā Krievijas raķete pagājušā gada 24. februāra agrā rīta stundā. Toreiz vienā mirklī vairāk nekā septiņi miljoni mazo ukraiņu neviļus kļuva par kara bērniem.
Kā viņi jūtas? Kā ir mainījusies viņu dzīve un viņi paši kopš kara sākuma viņu dzimtajā Ukrainā? Viņi ir mainījušies. Un runā kā pieaugušie.
"Šeit, Latvijā, ir patiešām lieliski! Viņi mums vienmēr gatavo dažādus pasākumus: nav iespējams mierīgi nosēdēt! Bet mēs peldamies jūrā pat tad, ja laika apstākļi nav īpaši labi. Mamma mani par to droši vien sabārtu," smejas četrpadsmitgadīgā Aleksandra.
Bērni ugunskurā cep desiņas. Pēkšņi Saša kļūst nopietna: "Ziniet, te naktīs ir tik kluss... Tas ir tik neierasti, ka var mierīgi gulēt līdz rītam. Pie mums joprojām gaudo sirēnas, lai gan pilsēta jau sen atbrīvota..."
Saša un viņas vecāki pirmās nedēļas pēc tam, kad Krievijas karaspēks ieņēma Izjumu, dzīvoja okupācijas apstākļos. Meitene stāsta, ka visbriesmīgākais laiks bija tad, kad uz pilsētu lidoja raķetes un aviobumbas. Viņa labi atceras kādu nakti, kad uzlidojuma laikā kopā ar draudzeni sēdēja pagrabā.
"Mēs ar draudzeni vienkārši turējāmies rokās un visu laiku runājām viena ar otru. Mēs tik ļoti baidījāmies, baidījāmies nomirt. Taču norunājām, ka, ja mēs izdzīvosim, viss būs labi. Mēs nesapratām, kāpēc šie cilvēki no Krievijas ar mums tā rīkojas. No rīta mēs uzzinājām, ka tajā naktī kādas dzīvojamās mājas pagrabā Izjumā aviobumba nogalināja daudzus cilvēkus. Tur gāja bojā trīsarpus gadus veca meitenīte un viņas māte. Tad mēs pametām Izjumu. Izrādās, ka mēs paspējām laikus, jo tajā pašā dienā viņi uzspridzināja pēdējo tiltu, pa kuru brauca cilvēki. Mana draudzene palika okupētajā pilsētā, bet es vēlāk uzzināju, ka viņa izdzīvoja."
Pagājušajā ziemā Saša kopā ar vecākiem atgriezās dzimtajā pilsētā. Viņa stāsta, ka atceras to apsnigušu, košu un mierīgu. Taču viņa atgriezās izpostītā un pustukšā pilsētā, kur visu laiku gaudoja sirēnas. Cilvēku ir maz, lai gan Izjumā atgriežas arvien vairāk iedzīvotāju, kas evakuējās agrāk.
"Pastaigājamies, atpūšamies, pulcējamies savā kompānijā pie kāda mājās. Viss ir tāpat kā agrāk. Tomēr tagad mēs, piemēram, maz un uzmanīgi staigājam pa pilsētu. Šeit joprojām tiek atrastas mīnas, un arvien kāds uzspridzinās. Izjumā ir daudz glābēju - viņi aptur cilvēkus uz ielas, lai pastāstītu, kā rīkoties ar mīnām. Sapieri meklē mīnas, bet to joprojām ir daudz. Es nesaprotu, no kurienes tās rodas. Es domāju, ka tās nomet vējš no māju jumtiem vai kokiem. Ar draugiem mēs runājam par dažādām tēmām, daudz runājam arī par karu. Mani, piemēram, mazāk interesē apģērbs, rotaslietas un dažādi jaunumi, piemēram, telefoni. Es vairs neklausos krievu dziesmas. Kopumā mana attieksme pret Krieviju ir ļoti mainījusies. Es pārtraucu saziņu ar cilvēkiem, kuri atbalsta Krieviju. Gan mājās, gan ar draugiem runāju tikai ukraiņu valodā.”
Saša stāsta, ka šobrīd jaunieši daudz runā par karu, tā cēloņiem un iespējamām sekām. Internetā pusaudži lasa par mīnu bīstamību un pēta taktisko medicīnu. Viņu ģimenes daudz palīdz Ukrainas armijai, pastāvīgi sūtot tai naudu. Nākotnē Saša sevi redz tikai Ukrainā:
"Mans sapnis ir kļūt par militārpersonu. Es par to domāju un sapratu, ka man ir jāaizstāv mana dzīvība, mani vecāki, mani draugi un Ukraina. Mēs negaidījām karu, bet tas atnāca. Vienkārši vienā mirklī. Tāpēc tas viss ir jāsargā un jāaizstāv. Pat ja es nekļūšu par militārpersonu, es gribu dzīvot savas valsts labā, darīt kaut ko noderīgu. Ukrainai jābūt neatkarīgai un brīvai no bīstamā kaimiņa."
Bērni, kas aug sirēnu un sprāgstošu šāviņu skaņu pavadībā, savā pasaules uztverē patiešām atšķiras no vienaudžiem, kuriem ir bezrūpīga bērnība. Pusotra gada laikā mazie ukraiņi ir iemācījušies atšķirt "savu" un "svešu" šāviņu "izeju", mazāk baidās no ievainojumiem, jo ir iemācījušies tos atšķirt, un jauna viedtālruņa vietā krāj naudu termovizoriem un droniem Ukrainas bruņoto spēku vajadzībām.
Mūsu sarunai pievienojas puiši. Viņi ir gara auguma un savam vecumam pārāk nopietni. Izdzirdot par Aleksandras nākotnes plāniem, visi saka: "Arī mēs gribam būt karavīri!”
"24. februāra rītā tēvocis piezvanīja maniem vecākiem un pastāstīja, ka Krievijas karaspēks jau ir Ukrainā. Viņš bija karavīrs un dienēja Antiterorisma operācijas (ATO) zonā. Un, kad sākās karš, viņš atkal devās karot. Mans tēvocis tika nogalināts, pildot kaujas uzdevumu Doneckas apgabalā. Tagad viņa vārdā ir nosaukta iela Izjumā," stāsta 14 gadus vecais Maksims. Zēns novērš acis sānis un klusē. "Mēs neaizbraucām no Izjumas uzreiz, lai gan mana mamma daudz raudāja. Pilsēta tika ļoti intensīvi apšaudīta. Mēs nevarējām nekur doties, vecāki nestrādāja, un pārtika mājās pazuda apmēram kara otrajā mēnesī. Mēs devāmies pie maniem vecvecākiem uz ciematu netālu no Izjumas. Tur bija sakņu dārzs, un mēs varējām paēst. Mana sliktākā diena bija tā, kad vectēva sakņu dārzā iekrita notriektās krievu lidmašīnas atlūzas. Vectēvs bija ļoti smagi ievainots. Divi metāla gabali sadragāja viņam muguru un sānus. Mans vectēvs izdzīvoja, lai gan rētas uz muguras viņam, iespējams, paliks līdz mūža galam.”
Uz jautājumu, vai zēni ar Latvijas vienaudžiem runā par karu Ukrainā, septiņpadsmitgadīgais Stepans no Izjumas atbild kā pieaudzis cilvēks: "Mēs par šīm tēmām daudz nerunājam. Ir grūti saprast karu, ja tu to neesi piedzīvojis. Redziet, ja mēs par šīm tēmām daudz runāsim ar vietējiem bērniem, mēs varam viņus traumēt. Un mēs to nemaz nevēlamies. Mēs neesam šeit ieradušies, lai kādam nodarītu pāri."
Stepans un viņa ģimene palika Izjumā visu okupācijas laiku. Tagad dzīve pamazām uzlabojas, un Stepana vecāki atkal strādā. Stepans ir atgriezies pie džiu-džitsu nodarbībām. Un, kad viņu uzaicināja uz Latviju, viņš ar prieku piekrita.
"Šeit ir ļoti interesanti, un pats galvenais - šeit ir miers! Pat vajadzēja nedaudz pierast pie tā, ka nav nemitīgas pretgaisa trauksmes signalizācijas. Vislabākais šajā ceļojumā bija jūra un cilvēki. Kulturāli, atturīgi un ļoti inteliģenti,” Stepans dalās iespaidos un turpina stāstīt par okupācijas laikā piedzīvoto. “Ukrainā mēs nebijām nabagi, bet līdz ar karu kaut kā uzreiz kļuvām nabadzīgāki - nebija garšīgu ēdienu, pie kuriem biju pieradis, drēbes bija nolietotas un ātri saplīsa. Draugu nebija, es pat nezināju, kurš ir dzīvs un kurš ne. Vienu no maniem biedriem nogalināja šķembas no tanka šāviņa. Par izklaidēm vispār nebija ne runas: ne interneta, ne spēļu, ne viedierīču. Vienmēr bija bail: vispirms no nepārtrauktas apšaudes, tad no krievu karaspēka klātbūtnes pilsētas ielās. Bija grūti. Taču mēs ticējām, ka pilsētā ieradīsies ukraiņu karavīri, un gaidījām viņus katru dienu. Mēs uzvarēsim šajā karā, galvenais ir palikt stipriem un darīt visu, ko var darīt, lai uzvarētu."
