Lai gan nejauši, bet tomēr ļoti uzskatāmi sakrita kodolenerģētikas popularizēšanas pasākums “Kodolenerģija Latvijai” 15. maijā un kodolenerģētiku demonstratīvi apejošā valdības ziņojuma “Par Latvijas ekonomikas attīstību” apspriešana Saeimā 16. maijā.
Latvijas valdība un birokrātija uzskata par labāku nepamanīt atomenerģētikas propagandas kampaņu, kādu atbilstoši Eiropas Komisijas lēmumiem apmaksā Sabiedrības integrācijas fonds un realizē dažādu ārzemju pasūtījumu izpildē roku iesitušais Attīstības un inovāciju mācību centrs. Tātad kodolenerģētikas pieminēšana nav tikai disidentu uzdrīkstēšanās.
Ievadvārdus “Kodolenerģētikai Latvijā” teica enerģētikas un klimata ministrs Kaspars Melnis (attēlā) un tālāk kodolenerģētiku kā vienu no principā iespējamiem fosilo energoresursu aizvietotājiem pieminēja Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) valsts sekretāre Līga Kurevska (attēlā).
KEM ir sagatavojusi iesniegšanai valdībā informatīvo ziņojumu “Kodolenerģētikas attīstības iespējas Latvijā” pat divās versijās, kas datētas ar šā gada janvāri un martu. Ziņojuma rekvizītos atzīmēts, ka abas reizes ziņojuma projekts iesniegts saskaņošanai arī Ekonomikas ministrijā (EM). Taču EM ne ar vienu vārdu nepiemin kodolenerģētiku ziņojumā “Par Latvijas ekonomikas attīstību”, ko valdība tai bija uzticējusi sagatavot un arī apstiprinājusi par pamatu Saeimas debatēm, kas aizpildīja visu Saeimas 16. maija plenārsēdi.
EM nevar pārmest, ka tā vispār ignorētu jautājumu, kādā veidā tiks nodrošināta enerģija Latvijas ekonomiskajai attīstībai, lai 20 gados dubultotu iekšzemes kopproduktu u.tml. Principiālā atbilde uz šo jautājumu izteikta vārdos “nulles emisiju tehnoloģijas - “zaļais ūdeņradis” un no tā iegūtu ķīmisko savienojumu ražošana". Tādi vārdi ierakstīti EM dokumentā un skanēja no Saeimas tribīnes ekonomikas ministra Viktora Valaiņa izpildījumā.
EM atbilde ir norāde uz tehnoloģijām, kādu vispār pasaulē vēl nav. Tādējādi Latvijas valsts pārvaldes aparāts kopumā noveļ no sevis atbildību gadījumam, ja pasaule šādu tehnoloģiju neizstrādās turpmāko pārdesmit gadu laikā līdz vakar atspriestajā dokumenta piedāvāto plānu termiņu beigām. Atomelektrostacija (AES) ir kaut kas konkrētāks, vismaz nosaukuma līmenī pazīstamāks. Ja Latvijas valsts apsolītu šādu objektu uzcelt, bet neuzceltu, tad daudz grūtāk būtu attaisnoties, ka vainīgi visi citi, nevis paši.
Eiropas Savienības pārvaldes iestādes pret atomenerģētiku ir mainījušas attieksmi, kuras dēļ Lietuva savulaik tika piespiesta slēgt Ignalinas AES un kas noveda pie sāpīga energodeficīta gan Lietuvā, gan Latvijā.
Attieksmes maiņa eirobirokrātu valodā izteikta ar Eiropas Komisijas 2022. gada februārī pieņemtu lēmumu iekļaut dabasgāzi un kodoldegvielu pie “zaļajiem” jeb ilgtspējīgajiem enerģijas avotiem ar atļauju finansēt jaunus projektus enerģijas ieguvei no šiem avotiem. Runa nav tikai par ES palīdzības fondu finansējumu, bet arī par banku aizdevumiem u.c. finanšu instrumentiem, bet kuriem nekādu jaunu AES uzcelšana nav reāla. Pasākumā “Kodolenerģija Latvijai” tika vairākkārt piesaukts gan šis lēmums, gan pagājušā gada beigās notikusī ANO 28. Klimata pārmaiņu konference, kur valstis vienojušās par kodolenerģijas nepieciešamību CO2 emisijas samazināšanai.
Cīņa pret kodolenerģētiku ilgu laiku ir skaitījusies par to pašu, kas cīņa pret globālo sasilšanu. Tagad tā palikusi par “zaļo” organizāciju atšķirības zīmi Rietumeiropas politisko un sociālo piedāvājumu tirgū, taču reālo politiku koriģējuši citi spēki, kas tāpat sludina “zaļo” kursu, “zaļo” ekonomiku u.tml. “Zaļo" lozungu sludinātāju vidū domas dalās nevis par mērķi, bet par tā sasniegšanas līdzekļiem.
“Zaļo” sludinātāju spējas paredzēt savas rīcības tālākās sekas ir izrādījušās ļoti pieticīgas, taču acīm redzamo viņi uztver. Viņi sapratuši, ka aizvien lielāks “zaļās” enerģijas ražošanas apjoms prasa turēt rezervē aizvien lielākas rezerves jaudas enerģijas iegūšanai tad, kad saule nespīd un vējš nepūš. Pretējā gadījumā iespējamas nepatikšanas, no kurām varbūt pat nebūs iespējams atpirkties par naudu. Latvijai šā gada 5. janvārī atpirkties izdevās, maksājot NordPool biržā 1 478,91 eiro par megavatstundu, bet patērētājiem pie šīs summas bija jāpieskaita arī piegādes tarifi un nodokļi. Šāds cenu rekords pārsita pat 2022. gada rudenī pieredzētās cenas, kuras spekulanti uzpūta, izmantojot Krievijas draudus pārtraukt dabasgāzes piegādi Eiropas valstīm. Šā gada janvārī cenas sasniedza līmeni, kādu vairums patērētāju nespētu apmaksāt vairākas dienas pēc kārtas. Cenu nodiktēja liels aukstums Skandināvijā. Tas prasīja daudz enerģijas siltuma ieguvei, sasaldēja ūdeni, samazinot elektrības ieguvi hidroelektrostacijās, un sakrita ar bezvēju. Skandināvus no nosalšanas izglāba Rīgas TEC-2 jeb “Latvenergo”, kas pārdeva savu elektrību par apmēram vienādām cenām Latvijai un Somijai, kura konkrētajā brīdī bija palikusi bez savas elektrības.
ES ir mainījusi nostāju pret kodolenerģiju tāpēc, ka palikšana bez elektrības ir jo bīstamāka, jo lielāku vietu ieņem elektrība kopējā enerģijas patēriņā. Palikt bez elektrības apgaismojumam, ledusskapim un datoram ir nepatīkami, bet ziemā palikt bez apkures ir bīstami. Tālākajā nākotnē elektrības zudums liktu apstāties arī autotransportam un vēl citām darbības nozarēm. Visu šo nozaru elektrifikāciju padara neizbēgamu enerģētikas balstīšana uz vēja un saules enerģiju, kuras ieguvei ir piramīdas pazīmes: tā var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr pieaug pēc apjoma. Citiem vārdiem sakot, vēja un saules enerģija kaut teorētiski var būt lēta tikai tad, ja tās patēriņš ir milzīgs un ļauj patērēt visu enerģiju, ko vējš un saule dod. Ja vēja ģeneratori un saules baterijas jāaptur patēriņa trūkuma dēļ, tad ražotājiem vai nu jāizput, vai jāceļ elektrības cena, lai uzturētu nestrādājošas ražošanas iekārtas. Taču aizvien lielāks vēja un saules enerģijas daudzums prasa aizvien lielākas rezerves jaudas.
Pašlaik opozīcijā nonākušā “Apvienotā saraksta” deputāts Andris Kulbergs (attēlā) bija atnācis uz pasākumu “Kodolenerģija Latvijai” ar aprēķiniem, cik dienas gadā vēja un saules elektrostacijas būs mākslīgi jāaptur elektrības pārprodukcijas dēļ, bet cik dienas gadā tās apstāsies pašas vēja vai saules trūkuma dēļ. Nākamajā dienā Saeimā viņš enerģētikas sadaļai EM sacerējumā “Par Latvijas ekonomikas attīstību” veltīja mazāk uzmanības, nekā varēja no viņa gaidīt.
Tātad ES jeb EK atļauja Latvijai pievērsties kodolenerģētikai dota, bet Latvija to uzņem bez entuziasma. Protams, arī kodolenerģētikas entuziasti ir sastopami valstī un konkrētajā pasākumā, kas šogad notika jau trešo reizi. Pasākuma vadītājs Ansis Bogustovs atļāvās atzīmēt, ka kodolenerģētikas propaganda nekādu atsaucību pagaidām nav radījusi. Proti, uz trešo pasākumu neviens Latvijas pārstāvis nebija atnācis ar ziņu, ka šeit pēdējos gados būtu izdarīts kaut kas tāds, kas tuvinātu AES uzcelšanu pēc 10-15 gadiem. Pesimistisku vērtējumu par Latvijas attālināšanos no tāda zināšanu un prasmju līmeņa, kādu uzturošās valstīs iespējama atomenerģētika, pauda Latvijas Universitātes kodolu dalīšanās projektu koordinators Agris Auce (attēlā).
Kamēr nekā reāla nav, atliek darbināt kodolenerģētikas reklāmu ar pilnu jaudu. Tajā skaitā piesolīt Rīgas un tās apkārtņu iedzīvotājiem siltumu bez maksas, ja centrākapkures tīklu pieslēgtu Rīgas TEC-1 vietā uzceltai AES Mežaparka maliņā. Uz tādām tehniskajām iespējām norādīja Rīgas Tehniskās universitātes profesors Oļegs Linkevičs (attēlā) ar piemēru, kur Beznavas (Beznau) AES silda apkārtējos iedzīvotājus uz Šveices un Vācijas robežas. Tādā nozīmē ne ar ko neatšķiras AES un TEC, kam tāpat jātiek vaļā no elektrības ražošanai izmantotā tvaika kondensātā palikuša siltuma. Atšķirība tikai tā, ka pret dzīvi ar skatu uz AES cilvēkiem liekāki aizspriedumi nekā pret dzīvi ar skatu uz TEC.
