Ceļš uz Eiropas Savienības pasludināto mērķi 2050. gadā izlīdzināt oglekļa dioksīda emisiju gaisā un piesaisti koksnē paredz starpfinišu 2030. gadā, kad Latvijai jau būs jāatskaitās par oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu, kas reāli sasniedzama ar ražošanas, patēriņa un iedzīvotāju skaita samazināšanu.
Šajā reizē ES prasības un to izpildes iespējas Latvijā aplūkotas atbilstoši Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas 21. maija sēdē iegūtajiem datiem un skaidrojumiem. Saeimas deputāti uzklausīja Zemkopības ministrijas atbildes uz jautājumiem, vai Latvijai būtu iespējas mīkstināt ES prasību izpildi, palielinot CO2 piesaisti. Par prasību avotu jeb pamatojumu Zemkopības ministrija uzdod Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija regulu 2018/841, kas izlasāma arī latviešu valodā. Par regulas esamību Latvija atcerējusies tikai tagad sakarā ar Eiropas Komisijas demonstrēto apņēmību 2030. gadā prasīt regulas izpildes rezultātus. Regula ignorēta, dalot ES 2021.-2027. gada plānošanas periodam piešķirto ES finansējumu Latvijai. Savukārt nākamā plānošanas perioda naudu 2030. gadā labi ja sāksim apgūt. Tad vairs nebūs nekādu izredžu tajā paša gadā atskaitīties par veikto ieguldījumu ietekmi uz CO2 piesaisti. Jo īpaši mežsaimniecībā jārēķinās, ka šodien paveiktie darbi dos atdevi pēc gadu desmitiem utt. līdz gadu simtam.
Formāli juridiski ES neaizliedz saimniecisko darbību paplašināt, ja vien Latvija spēs pierādīt, ka CO2 neto emisija neatkarīgi no šīs saimnieciskās darbības samazināta līdz 2030. gadam uzdotajam līmenim. Tātad būs jāpierāda, cik daudz no CO2 bruto emisijas piesaista Latvijā augošie koki u.c. augi. Variants ir arī termoelektrostaciju un citu kurtuvju skursteņu pavēršana pa 180 grādiem - degšanas rezultātā producētā CO2 iesūknēšana pazemē.
Zemkopības ministrijas pagaidām tikai uzmestā CO2 papildpiesaistīšanas darbu tāme Latvijas apmežošanas virzienos sasniedz 1,2 miljardus eiro. Nav ne ziņas, ne miņas, kad tiks piešķirts pirmais eiro šo darbu uzsākšanai.
Var ticēt vai neticēt nostāstiem, ka Latvijas valsts iestādes ES prasību izpildei reāli nedarīs neko citu kā vien 2025. gadā sāks paaugstināt degvielas akcīzes nodokļa likmes ar tādu aprēķinu, lai 2030. gadā likmes jau būtu nesamaksājamas Latvijas iedzīvotāju vairākumam (nesamaksājamas par braukšanu vairāk par vislielāko nepieciešamību nokļūt darbā vai pie ārsta).
No šodienas skatpunkta jājautā, vai vispirms pārvietošanās ierobežojumi ar Covoid-19 ieganstu un pēc tam dabasgāzes cenu daudzkāršošana ar Krievijas sāktā kara ieganstu nebija veiksmīgi izmēģinājumi pāriešanai uz tādu dzīvi, kādai kopš 2030. gada jākļūst par vienīgo iespējamo Eiropā.
Zemkopības ministrijas plāns sastāv no divām daļām - no Latvijas apmežošanas un no kokrūpniecības attīstīšanas atbilstoši īpašai CO2 uzskaitei, kuras būtību ilustrē par “zaļā kursa” simbolu vēl nesen aktīvi izmantotas zviedru jaunietes Grētas Tūnbergas seja. Proti, tā ir ļoti dīvaina grāmatvedība, atbilstoši kurai CO2 emisiju pieraksta tai valstij, kurā aug mežs un kurā - kā gan savādāk - šo mežu cērt, nevis tai valstij, kuras teritorijā nonāk un pēc īsa brīža kā šķeldai vai varbūt pēc gadsimtiem ilgas kalpošanas kā būvbaļķiem vai mēbelēm koksne galu galā sadalās un atbrīvo tajā kādreiz piesaistīto CO2. Tāpēc, lūk, Zviedrija skaitās “zaļā kursa” paraugvalsts, ka tā apkurina savu galvaspilsētu Stokholmu ar šķeldu, kas nav iegūta no Zviedrijas mežiem, bet ievesta no Latvijas un citām valstīm. Vēl viens šīs matemātikas pielietojuma veids ir pierakstīt Latvijai CO2 emisiju atbilstoši šeit izraktās kūdras apjomam, lai gan kūdra tiek eksportēta un pārvēršas par CO2 Holandes siltumnīcās.
Pēdējos gados ES pārvaldes iestādēs gan ir pamanāmi daži pavērsieni veselā saprāta virzienā. Atklājuši, lūk, ka šķeldas dedzināšanā emitētais CO2 ir parasts CO2, kas, atbilstoši “zaļajai” dogmatikai, veicina globālo sasilšanu tieši tikpat, cik ogles/naftu/dabasgāzi dedzinot iegūts CO2. Darba kārtībā ir šķeldas dedzinātavām uzlikt CO2 nodokli, kas ES terminoloģijā saucas par CO2 emisijas kvotu tirdzniecību. Ir sacelts tracis par lietaskoku samalšanu šķeldā. Tāpēc iespējams tāds brīnums kā atteikšanās no šeit aprakstītās CO2 emisijas uzskaites sistēmas, taču pagaidām Latvijai jāievēro spēkā esošie noteikumi. Atbilstoši tiem, Latvija daļēji saglabātu CO2 emisijas tiesības rūpniecībā, transportā, sadzīvē, ja atvērtu vēl dažas rūpnīcas koksnes pārstrādei uz vietas, apturot šķeldas un zāģbaļķu eksportu. Zemkopības ministrija nosauc skaidu plākšņu, koksnes šķiedras un bioogles pirolīzes lielrūpnīcas.
Daudz vieglāk aptvert to Zemkopības ministrijas piedāvājuma sadaļu, kas attiecas uz koku stādīšanu gan jaunpasludinātās (cilvēku pamestās, izrakto purvu vietās ierīkotās u.tml.) meža teritorijās, gan pļavās kaut dažus kokus uz hektāru, gan ceļu un grāvju malās.
Tomēr arī ar koku stādīšanu viss nav tik vienkārši, jo klimata glābšanas, t.i., CO2 piesaistīšanas mērķi ir pretrunā ar dabas daudzveidības saglabāšanas mērķiem. CO2 piesaistīšanai visefektīvākās būtu koku plantācijas, kas laikam gan acīm redzami atšķirtos no tā, ko Latvijā pieņemts saukt par mežu. Pusceļā uz plantācijām būtu koku ciršana tūlīt pēc to aktīvās augšanas fāzes beigām jeb vairākus gadu desmitus ātrāk, nekā to pieņemts darīt pēc tagadējiem mežsaimniecības noteikumiem.
Par vienu no taktiskajiem pasākumiem, ar kādu Latvija it kā varētu uzrādīt lielāku CO2 piesaisti 2030. gadā, tiek piedāvāta mežu ciršanas ierobežošana līdz šim pārskata gadam, jo tādā gadījumā jau paveci meži ar salīdzinoši nelielu CO2 piesaisti tomēr piesaistīs vairāk CO2 nekā tikai dažus gadus auguši koku stādi jauno izcirtumu vietā. Pat jau apstādīti izcirtumi varbūt gadus desmit ir CO2 producējošas teritorijas, jo mazie kociņi piesaista mazāk CO2, nekā izdalās no meža zemes. Par šādu viltību Saeimas apakškomisijas sēdē aģitēja “Progresīvo” deputāts Edmunds Cepurītis. Savukārt Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Arvīds Ozols skaidroja, ka tādā gadījumā Latviju gaida katastrofa 2050. gadā, kad savlaicīgi neatjaunotajos mežos trūdošie koki izsmels Latvijai atļauto CO2 normu un vairs nebūs iespējama nekāda saimnieciskā darbība ne tikai mežā, bet valstī kopumā.
Saeimas apakškomisijas deputāti pamatoti konstatēja, ka viņu sēdei maza nozīme bez Finanšu ministrijas pārstāvju līdzdalības un atzinumiem. “Progresīvo” deputāte Skaidrīte Ābrama aizrādīja Zemkopības ministriju pārstāvošajiem Meža departamenta direktoram Andim Puram un viņa vietniekam Normundam Strūvem, ka viņi atnesuši deputātiem plānus, kam paši netic, jo plānu izpildei taču nav atvēlēts neviens eiro.
Uz visbūtiskākajām lietām norādīja Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis.
G. Strode vērsa uzmanību uz to, ka pievilcīgais apmežošanas vārds paredz dzīves vides atņemšanu cilvēkiem, kuru pārcelšanās vai izmiršana radīs grandiozas sociālās sekas. Gūtmanis uzsvēra, ka tas tiešām ir Finanšu ministrijai izlemjams jautājums par naudas summām, kādas Latvija var atļauties ieguldīt CO2 piesaistes pasākumos tagad, lai nezaudētu vēl daudz vairāk naudas tad, kad saimnieciskā darbība būs jāaptur pie CO2 emisijas robežas.
Pēc CO2 bilances variantu izrēķināšanas sākas politiķu pienākumi. G. Gūtmanis aktualizēja politiķu gribu un prasmes pierādīt, ka Latvija kā ES un NATO robežvalsts nevar atļauties zaudēt atlikušos iedzīvotājus un atdod savu teritoriju mežam, caur kuru sveši interesenti varēs atnākt no valsts austrumu robežas līdz Rīgai vai uzreiz līdz valsts rietumu robežai.
