Valsts 2025. gada budžeta pieņemšanas reālais rezultāts ir pussabrukšanas un pirmssabrukšanas stadijā esošo valsts funkciju un arī konkrētu ēku saraksta aktualizācija. Evikas Siliņas valdība samierinājusies ar pastnieka lomu nodot šo no iepriekšējām valdībām mantoto sarakstu nākamajai valdībai.
Valsts 2025. gada budžeta pieņemšanas procedūra galu galā jāvērtē kā tradicionāla un akurāta. Triju budžetam veltīto sēžu laikā deputāti uztaustīja ritmu, ar kādu pabeigt šo procedūru piektdien pirms pulksten astoņiem vakarā. Tādējādi deputāti nesabojāja sev nedēļas nogali ar ārkārtas sēdi un pat nepārvērta vakara sēdi par nakts sēdi, pagarinot savu darba laiku pēc pulksten deviņiem vakarā. Tajā paša laikā viņi izrādīja savu labo gribu un attaisnoja pašiem sev noteiktās algas un to kārtējo palielinājumu no 1. janvāra ar darbu virs astoņām stundām vairākas dienas pēc kārtas. Budžeta pieņemšanai viņi trijās dienās nostrādāja kopā 33 stundas, te ieskaitot arī to likumu grozīšanu, kurus valdība prasīja grozīt budžeta likuma izpildes nodrošināšanai, kā arī sēžu pārtraukumus.
Opozīcijas deputāti kāpa tribīnē ar aicinājumiem balsot par viņu iepriekš rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem nākamgad piešķir naudu gan tiem gan tiem, gan daudziem citiem, kaut labi zināja, ka runā veltīgi, jo deputātu vairākums par šiem priekšlikumiem nebalsos. Tādējādi viņi uzturēja debašu imitāciju, visu laiku raugoties pulkstenī un pieskaņojot savu runu garumu un runātāju skaitu laika ilgumam līdz pulksten deviņiem piektdienas vakarā. Garākas opozīcijas deputātu virknes no dažādām partijām tribīnē kāpa retos gadījumos. Tāpat retas bija valdošas koalīcijas deputātu un ministru uzstāšanās ar atgaiņāšanos no pašiem skaļākajiem opozīcijas pārmetumiem. Dažās no tādām reizēm savstarpējie pārmetumi aizgāja līdz savstarpējiem apvainojumiem - šajā reizē līdz novēlējumiem "neaizrijies" un "neapvemies".
Tie bija tikai pāris gadi Augstākajā padomē tūlīt pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, kad deputāti varēja droši kritizēt iepriekšējo padomju okupācijas režīmu, ieskaitot šī režīma dekorēšanai izmantoto Augstāko padomi, nebaidoties tādējādi kritizēt sevi. Pēc tam aktīvākā Augstākās padomes deputātu daļa pārsēdās Saeimā, kur jau bija grūtāk kritizēt iepriekšējo Augstāko padomi, jo tad iznāktu, ka viņi paši pieņēmuši sliktus lēmumus. Tagad opozīcijas deputātiem atliek vien cerēt uz savu vēlētāju īso atmiņu, lai tā liedz atcerēties, ka arī 2025. gada budžeta pieņemšanas laikā opozīcijas deputāti aicināja dot naudu tam vai tiem, kuriem nebija devuši naudu tad, kad ietilpa Saeimā valdošajā koalīcijā vai valdībā.
Šeit norādīsim divus piemērus, kad deputāti ar mērķi skaidrāk izteikt savas prasības ir piesaukuši faktus, kas runā pret viņiem.
Vienā gadījumā pilnīga taisnība ir Nacionālās apvienības deputātei Ilzei Indriksonei (attēlā) ar prasību palielināt finansējumu profesionāli tehniskajai izglītībai, jo, kā viņa vēstīja no tribīnes, “uzņēmēji saka, ka liela daļa to, kas beidz šo [profesionālo] izglītību, nav gatavi iet strādāt. Un kā mēs varam nodrošināt kvalitatīvu izglītību, ja minimālās izmaksas, kas vajadzīgas, lai bērns mācītos, profesionālajā izglītībā, nav paaugstinātas kopš 2008. gada. Tas būtu tāpat, kā aiziet uz veikalu un mēģināt par 2008. gada cenām nopirkt pienu, maizi vai ābolus.” Skaitliskie radītāji tādi, ka bāzes finansējumam uz vienu profesionāli izglītojamo atbilstoši valsts noteiktajiem izglītības standartiem jābūt 2 400 eiro gadā, bet valdība piešķir tikai 790 eiro gadā.
Tieši tāpēc, ka I. Indriksonei taisnība par nepieciešamību finansēt reālu, nevis fiktīvu profesionāli tehnisko apmācību, viņas prasība nav nopietni ņemama, jo viņa taču pati atzīst, ka nav izdarījusi neko, lai finansējumu palielinātu tad, kad viņa bija ekonomikas ministre no 2022. gada maija līdz 2023. gada septembrim. Vai tad tajos gados vēl varēja nopirkt pienu par 2008. gada cenām? Vai uzņēmēji par fiktīvo profesionāli tehnisko izglītību sākuši žēloties tikai tagad? Vai tiešām ministres amatā viņa neko tādu bija dzirdējusi? Un pat ja I. Indriksones politiskā karjera nav sevišķi ilga, to nekādi nevar sacīt par tagadējo Nacionālo apvienību. Kopš 2008. gada tā ilgāku laiku sēdējusi Saeimas koalīcijās un valdībā, nekā ārpus tās. Atliek secināt, ka nav jēgas paļauties uz I. Indriksoni ne koalīcijā, ne opozīcijā. Vārdus viņa vienmēr pateiks pareizos, bet pareizi darbi tiem neseko.
Citā gadījumā uz aizrādījumu uzprasījās tagad “Latviju pirmajā vietā” pārstāvošā Ramona Petraviča par prasību palielināt pabalstus invalīdiem, jo “pabalsta apmērs nav mainīts kopš 2014. gada". “Un parēķinām, cik liela bijusi inflācija šo 10 gadu laikā. Tad kādas vajadzības šis pabalsts tagad var nosegt?!” Protams, ka 213 eiro mēnesī ir tālu zem iztikas minimuma, kas invalīdiem reāli augstāks nekā cilvēkiem bez īpašām vajadzībām, bet šajā gadījumā runa nav par invalīdiem. Runa ir par R. Petraviču kā labklājības ministri no 2019. gada janvāra līdz 2021. gada jūnijam. Jautājums “kādas vajadzības šis pabalsts tagad var nosegt?!” bija aktuāls jau tajā laikā, bet tad R. Petraviča neko tādu nejautāja ne citiem, ne sev.
Vairāki deputāti - Jurģis Klotiņs un Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības, Raimonds Bergmanis no Apvienotā saraksta un “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers - vērsa uzmanību uz nepietiekamo finansējumu arhitektūras un vēl citu Latvijas kultūras vērtību saglabāšanai. Šī finansējuma palielināšanai bija sagatavoti vairāki priekšlikumi, kas visi tika noraidīti. Šajā reizē tribīnē kāpa kultūras ministre Agnese Lāce ar pareizu atgādinājumu, ka “stāvoklis, kādā šobrīd ir Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Nacionālā arhīva ēkas, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Doma baznīca nav radies vienā dienā kaut kad nesen". Patiešām, šeit uzskaitītās un vēl daudzkārt vairāk neuzskaitīto ēku stāvoklis ir pasliktinājies visu to laiku, pa kuru šeit pieminēto un arī nepieminēto Saeimas deputātu un vispār politiķu karjeras gājušas uz augšu un labklājība uzlabojusies.
Šķiet, ka kopš A. Lāces priekšteces Helēnas Demakovas krietni ilgā amata laika (2004-2009) dzirdēts nostāsts, ka Rīgas Doms vairs neturas uz izskalotajiem pamatiem, bet karājas uz viena ķieģeļa baznīcas torņa velves galotnē, kas visu šo ēku satur. Pēdējie gadi 15-20 šķiet nieks ēkai, kuras pamatakmens esot likts 1211. gadā un kura pārlaidusi divus pasaules karus, kad Vecrīga tika reāli apšaudīta ar smago artilēriju. Tik tiešām, senos laikos ēkas cēla stiprākas nekā to veikalu, kura sabrukšana, vismaz pēc oficiālās versijas, aizrāva sev līdzi Valda Dombrovska trešo valdību (2011-2014). Kamēr kaut kas tāds neatkārtosies, tikmēr valdība dzīvos mierā un pārliecībā, ka skolotāji kaut ko māca, skolēni iemācās un ārsti vismaz dažus izārstē vienkārši tāpēc, ka tāda kārtība Latvijā iegājusies un turpinās neatkarīgi no valdību maiņas.
