“Latvenergo” padomes priekšsēdētājs Aigars Laizāns un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš pasniedza ikgadējās balvas par pētījumiem un citiem izciliem sasniegumiem enerģētikā.
Apbalvošanas tradīcija ir ieviesta pirms 25 gadiem. Tika pasniegtas sešas balvas. To pasniegšanas ceremonija šogad tika papildināta ar Rīgas Doma kora skolas Vokālās mūzikas programmas audzēkņu priekšnesumiem.
Profesora Alfrēda Vītola vārdā nosauktā Gada balva par izcilu devumu enerģētikā šogad piešķirta Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības valdes priekšsēdētājam, Rīgas Tehniskās universitātes profesoram un a/s “Lafipa” valdes priekšsēdētājam Egīlam Dzelzītim. Oficiālais formulējums tāds, ka balva piešķirta par mūža ieguldījumu enerģētikas un būvindustrijas attīstībā Latvijā, tostarp inovatīvu risinājumu izstrādi - enerģijas vadības modeli mikrotīkliem ar pasīvām ēkām un eko triģenerāciju, izmantojot atjaunojamās enerģijas avotus, kas uzlabo energoefektivitāti un ilgtspējību.
Laureāts par savu darba mūžu stāstīja tā, ka Rīgas Politehniskā institūta laikā studējis tur rūpniecisko procesu automatizāciju, pēc tam strādājis elektrotehnikas lielražotājā “VEF” tā ziedu laikos, kad uzņēmums varēja dot pieeju tā laika labākajiem sasniegumiem savā nozarē, un pēc tam pārnesis šis zināšanas uz būvniecību. Kādā reizē bijis recenzents A. Laizāna promocijas darbam.
Tāpat balvu par nozīmīgu devumu enerģētikā, par mūža devumu zinātnē un izglītībā saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre Sofja Negrejeva. Viņa apbalvota par mūža ieguldījumu mācību darbā ar jauniešiem un jauno speciālistu izaugsmē fizikas, matemātikas un inženierzinātņu nozarēs Polimēru mehānikas institūtā un Rīgas Aeronavigācijas institūtā.
Gada balvu par nozīmīgu devumu enerģētikā saņēma Rīgas Tehniskās universitātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Deniss Stepins par grāmatu “Bezvadu elektroenerģijas pārvade”. Stepins ir arī autors un līdzautors vairāk nekā 50 zinātniskām publikācijām un diviem patentiem.
Sarunā ar “Neatkarīgo” D. Stepins atklāja arī tiem, kuri viņa grāmatu droši vien nelasīs, kas ir un kam vajadzīga elektroenerģijas pārvadīšana nevis pa vadiem, bet elektromagnētiskā lauka vai staru formā. Viņš pats vairāk nodarbojas ar elektrība pārvadīšanu lauka formā. Tā piemērota elektrības pārvadīšanai īsos attālumos, kur jāizslēdz dzirksteļošana vai jārēķinās ar mitruma ietekmi uz elektropārvades iekārtām. Ļoti drošām pret dzirksteļošanu jābūt iekārtām ķīmiskās rūpniecības uzņēmumos, kur maza dzirkstelīte var izraisīt milzīgu sprādzienu. Tādās iekārtās vadu izolēšana var izrādīties dārgāka nekā iztikšana bez vadiem. Savukārt stara formā elektrību var transportēt tad, kad tā ātri jāpārdabū pāri tādam šķērslim kā upei. Uzstādīt elektrības raidītāju un saņēmēju ir ātrāk, nekā vilkt pāri upei vadus vai guldīt kabeļus. Tas gadījumos, kad elektroapgādes ierīkošana vajadzīga tik ātri, ka tā atsver enerģijas zudumus ar šādu pārvadīšanas veidu.
Divi jaunie zinātnieki saņēma balvas par pētījumiem par to, kā visefektīvāk pārvadīt elektrību tagadējā situācijā, kad elektrība plūst ne vairs no dažiem ražotājiem uz daudziem lietotājiem, bet šurpu un turpu - kad liela daļa patērētāju vienā brīdī kļūst par ražotājiem nākamajā brīdī. Šajos pētījumu virzienos izcēlušies Roberts Lazdiņš par promocijas darbu “Aktīvā lietotāja un galalietotāja energokopienas plānošanas rīka un metodoloģijas izstrāde” un Kārlis Gičevskis par promocijas darbu “Elastīgas elektroapgādes risinājumi: modelēšanas metodes un inovatīvas pieejas ilgtspējīgai enerģētikas transformācijai". Savukārt Maksims Sokolovs ar darbu kopu “Sarežģīto materiālu datormodelēšana elektrokatalīzei” tuvina brīdi, kad atmaksāsies ražot ūdeņradi no ūdens.
A. Laizāns “Neatkarīgajai” pastāstīja, ka tieši pašlaik galvenais tehniskais jaunievedums “Latvenergo” ir lieljaudas bateriju uzstādīšana, lai nodrošinātu pāreju no Krievijas elektrotīklā uzturētās frekvences uz frekvenci, kas sinhronizēta ar Poliju. Šis ir Baltijas mēroga pasākums, kurā Latvija izvirzījusies par galveno darītāju, jo šeit ir vislielākās jaudas Baltijā elektrības ražošanai Rīgas termoelektrostacijās un arī Daugavas hidroelektrostacijās. Taču TEC darbināšana nozīmē dabasgāzes dedzināšanu par cenu, par ko nav garantiju, ka tā vienmēr būs zema vai vismaz mēreni augsta. Dabas spēki šobrīd nav labvēlīgi elektrības ražošanai, jo rudens bijis sauss uz ziema sākusies bez sniega, kas liek jautāt, vai pavasarī būs pali, kuru ūdeņi būtiski ietekmē Latvijas energobilanci visa gada mērogā.
Daudz darāmā A. Laizāns saskata arī energokopienu veidošanā. No vienas puses, atslēgšanās no kopējā tīkla atceļ visus tračus par pārāk augstiem elektropiegādes tarifiem un pašu elektrības cenu, par kuras lielumu mēdz vainot “NordPool” biržu, taču tad kādam jāuzņemas atbildība ne vien par elektrības piegādes nepārtrauktību, bet arī par tās kvalitāti - frekvenci, spriegumu utt. Ja nebūs kvalitātes, būs elektroierīču bojāšanās, atslēgšanās, aizdegšanās. Iespējams, ka “Latvenergo” tik un tā paliks vajadzīgs energokopienām ne vairs kā elektrības piegādātājs, bet ar savām zināšanām un kapitālu.
Noslēgumā mazs stās par Alfrēdu Vītolu (1878-1945). Dzimis Katvaros, beidzis Rīgas ķeizarisko Nikolaja I klasisko ģimnāziju un Pēterburgas ķeizarisko Aleksandra I Satiksmes ceļu inženieru institūtu. Līdz 1. pasaules karam projektējis un vadījis tiltu pārbūvi un ūdensceļu ierīkošanu Krievijas upēs. Kara laikā atsūtīts uz Rīgu uzcelt armijas vajadzībām tiltu pāri Daugavai starp Ķengaragu un Katlakalnu. Pēc Latvijas valsts izveidošanas strādājis jaunradītajās zinātniskajās un mācību iestādēs, piedalījies dažādu hidrotehnisko jaunbūvju projektēšanā un ekspertīzē. Pirms Latvijas nonākšanā otrreizējajā padomju okupācijā, 1944. gada 10. novembrī ar laivu laimīgi ticis līdz Upsalai (Zviedrijai), bet nākamā gada vasarā gājis bojā autokatastrofā.
