Pagaidām pēdējā pieredze par kara un jaunā gada sastapšanos Latvijā gūta pirms 80 gadiem, 1944. un 1945. gada mijā.
Konfliktu risināšana ar šaujamieroču palīdzību arī Latvijā mēdz notikt līdz šai baltai dienai. Ir bijis ilgs laika periods ar bruņotām cīņām tik bieži, ka tas no 1944. līdz 1956. gadam apzīmēts kā nacionālo partizānu karš. Šeit tomēr aprobežosimies ar karu tā izvērstajā formātā. Tātad bija divas karojošas valstis un frontes līnija starp tām. Un katrā valstī plašsaziņas līdzekļi, kas pasaka priekšā, ko domāt un runāt saistībā ar gadu miju. Un represīvais aparāts, kas spējīgs izsekot un sodīt tos, kuri atļaujas pārkāpt propagandas priekšrakstus. Latvija nebija neviena šīm karojošajām valstīm. Latvija bija sadalīta starp Vāciju un padomiju divās okupācijas zonās. Pēc teritorijas un citiem vietējiem resursiem tās bija ļoti nevienlīdzīgas, taču pēc militārā spēkā gandrīz līdzvērtīgas, ja runa ir tikai par Latvijas teritoriju. Nepilnu astoņu mēnešu laikā no 1944. gada oktobra beigām līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada maija sākumā padomija šeit atkaroja ļoti nelielu zemes gabalu, ja to salīdzina pat ne ar visu Latvijas teritoriju, bet tikai ar Kurzemi (sk. karti).
Lai gan kopumā hitleriskā Vācija un staļiniskā padomija bija līdzīgas kā vienolas dvīņumāsas, ļoti atšķirīgie apstākļi, kādos šīs valstis sagaidīja 1945. gadu, diktēja tām atšķirīgus gadumijas atzīmēšanas veidus. Savukārt kopējā līdzība starp abu valstu diktatoriem Hitleru un Staļinu neizslēdza atšķirības uzvedības stilos. Hitlers bija praktiski neapklusināms pļāpa, bet Staļins - klusētājs bez neviena lieka vārda.
Vācija 1945. gadu sagaidīja militāras, politiskas un ekonomiskas katastrofas priekšvakarā, par ko runāt nācās kaut vai tāpēc, lai noliegtu acīm redzamo un apsolītu neiespējamo, ka priekšvakaram nesekos vakars un tālāk nakts. Savukārt padomijā tās Latvijas vietvalži traktēja 1944. gada decembra beigas kā kārtējo atskaišu sniegšanas termiņu reizē ar dažnedažādu prēmiju, balvu un dāvanu pasniegšanu. Viņu galvenais preses izdevums “Cīņa” 1945. gada 1. janvāra numura 6. lpp. sadalīja starp reportāžām no Operas un baleta teātra, kur 1944. gada 30. decembrī ticis pasniegts Sarkanās Zvaigznes ordenis šīs iestādes mākslinieciskajam vadītājam Rūdolfam Bērziņam, un no Rīgas pilsētas 15. pamatskolas, kur skolēni pie eglītes uzstājušies ar dziesmām u.c. priekšnesumiem, līdz pienācis “laimīgākais brīdis - apdāvināšana. Priekā mirdz bērnu acis, saņemot dāvanas - maisiņu ar saldumiem un cepumiem", kas tika apliecināts arī ar šeit pārkopēto fotoattēlu.
Balvas tika dotas arī frontes pretējā pusē, taču spiedīgie apstākļi ne vienmēr ļāva to pasniegšanu pieskaņot noteiktiem datumiem un izgreznot ar eglīti. Vācu okupācijas režīma atļautās latviešu pašpārvaldes galvenais izdevums “Tēvija” 1944. gada 31. decembrī pirmajā no divām lappusēm (vienas lapas divām pusēm), uz kādām tas vēl spēja iznākt, informēja, ka “latviešu pulka komandieris, ieroču SS-oberšturmbanfīrers [Roberts] Osis [1900-1973], kura vīri kaujās ziemeļos no Dobeles izcili cīnījušies, saņēmis no armiju ziemeļu grupas virspavēlnieka personīgu rakstu, kas skan šādi: “Mana sevišķā atzinība par jūsu pulka drošsirdīgo cīņu un jūsu personīgo izcilo vadību.””
“Ventas Balss” Ventspilī 1944. gadu noslēdza jau 19. decembrī ar norādi uz Austrumzemes reihskomisāra izdotiem noteikumiem “par 1944. g. Ziemsvētku vai gada noslēguma gratifikācijām, kas attiecināti arī uz Ventspils un Ziemeļkurzemes novadiem”. Noteikumos brīdinājums, ka “noteikumu pārkāpējus sodīs ar naudas sodiem neierobežotā augstumā vai to nepiedzīšanas gadījumā ar aresta sodiem”.
Vācu okupācijas zonā nācās izlietot daudz, daudz vārdu, lai savietotu 1944. gada neveiksmes ar 1945. gada veiksmju solījumiem. “Tēvijas” 1944. gada 31. decembra numurā šādu ekvilibristiku demonstrēja avīzes redaktors Jānis Vītols. Vispirms atziņa, kas šodien skan tāpat kā todien: “Gadu maiņa ir tas brīdis, kad apstājamies, vēršam skatu atpakaļ un sakām: tas bija labs gads, vai arī - tas bija slikts gads.” Tālāk jautājums, “kāds tad ir pagājušais 1944. gads?” Atbilde bēdīga, ko neizdodas labot ar to, ka atbilde arī aplama: “Kad tas sākās, Latvija bija brīva.” Nē, Latvija bija okupēta. Tālāk lai nu būtu tā, kā liecina notikumu līdzdalībnieks, ka “neviens nenojauta, kādas briesmas slēpj nākošie divpadsmit mēneši. Bet tad tas tomēr sākās. Pelēkais austrumu ordu vilnis atvēlās līdz Latvijas robežai, neapstājās tur, bet plūda pāri un aizvien tālāk! Viena pēc otras krita mūsu pilsētas, pēc Latgales nāca Vidzeme, tad Zemgale un tikai vēlā rudenī aziātu masa apstājās tur, kur tā tagad stāv jau vairākus mēnešus. (...) Dažos mēnešos bija iznīcinātas gadu simtos krātas vērtības, dažos mēnešos norisinājās latviešu tautas vislielākā traģēdija un nekad savā ilgajā pastāvēšanas laikā neesam bijuši tik tuvu iznīcībai, kā 1944. gadā. Negatīvā kopsumma, tātad, ir tik bezgala liela, ka to nekādi nespējam izlīdzināt Tādēļ arī - šis gads nav gads, par kuru teiksim - lai tas slavēts!”
Tomēr zaudējumu uzskaitījums ir tikai atspēriena punkts lēcienam uz pretējo - uz to, ka 1944. gads īstenībā esot ieguvumu gads: “Neviens nav uzvarēts, kas sevi par tādu neatzīst, bet turpina cīņu - saka mūsu ģenerālis [Rūdolfs Bangerskis (1878-1958) Latviešu SS brīvpratīgo leģiona ģenerālinspektora 1945. gada 1. janvāra pavēlē, kas nodrukāta līdzās J. Vītola slejai]. Tāpēc - arī mēs neesam uzvarēti! Tas tad ari ir mūsu lielais, vienreizīgais ieguvums 1944. gadā. Vēl vairāk - tas nav tikai ieguvums 1944. gadā, bet arī klinšains pamats mūsu cīņai 1945. gadā, uz kura celsim jaunu dzīvi un jaunu valsti. Neaizmirsīsim arī, ka saule jau griežas uz pavasara pusi [būtu fakts, ja te domāti tikai 1944. gada Ziemassvētki kā saulgriežu svētki] un visdziļākās tumsas laiks beidzies. Mūsu brīvības cīņā mēs joprojām nestāvam vieni, bet kopā ar lielo vācu tautu” un “Vācijas militārais stiprums pie tam ir jau tagad tik stipri audzis, ka 1945. gadā varam droši rēķināties ar uzvaru nesošiem notikumiem. Reizē ar to ar uzvaru noslēgsies arī mūsu cīņa par mūsu Latviju.”
Cik viegli tiem, kuri zina tālākos notikumus, nosodīt J. Vītolu par pērkamību, gļēvulību un muļķību, tik riskanti apsolīt, ka mēs nu gan nesarindosim tikpat dumjas vārdu virknes, kad vien tās būtu izdevīgas, tajā skaitā pasniedzamas kā “mūsu cīņa par mūsu Latviju”.
Padomijas valdniekiem un viņu vietvalžiem Latvijā pāreja no 1944. gada uz 1945. gadu nozīmēja pāreju no vienām uzvarām pie nākamajām uzvarām ar izredzēm turpināt šo gaitu vēl nepārskatāmi ilgu laiku uz priekšu. Viņiem atlika šos ieguvumus iegrāmatot un dažkārt dalīties ar tiem kā Salavečiem. Ordeņa un konfekšu dalīšana te jau tika pieminēta ar atsauci uz “Cīņas” pirmo 1945. gada numuru. Avīzes pēdējā 1944. gada numurā par gadu miju tik vien kā lielbilde, ar kādu tika pieteikts Strādnieku teātra iestudējums rādīšanai “pie bērnu Jaungada eglītēm”.
Lai gan saviem lasītājiem avīze neko priekšā neteica, gan jau lasītāji pareizi saprata saistību starp gadu miju un “Cīņā” pieteikto Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča runas radiopārraidi 31. decembrī plkst. 14. Runas tekstu “Cīņa” nodrukāja nākamā gada 1. janvārī, un tas glabā vērtīgo informāciju, ka “kopš Padomju Latvijas atbrīvošanas ir pagājuši tikai daži mēneši, bet jau šai īsajā laika sprīdi gūti daži noteikti panākumi. Visos atbrīvotos apriņķos un pagastos ir atjaunota padomju vara. Ir atjaunoti desmitiem vācu sagrautie un uzspridzinātie tilti, izlaboti izpostītie ceļi un dzelzceļa līnijas. Savestas kārtībā un sākušas darboties 1118 skolu, kurās tagad mācās 152 000 bērnu. Darbojas 39 slimnīcas, 75 ārstniecības punkti” utt. līdz 34 pirtīm un 19 viesnīcām.
Atbilstoši tā laika rangu tabulai, V. Lāča runas teksts nolikts aiz Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas sekretāra Jāņa Kalnbērziņa ievadraksta, kurā tāpat daudz grāmatvedības datu par jau paveikto, bet ieskatu nākotnē pārstāv aicinājums “atcerēties, ka nesaudzīga cīņa pret buržuāziskajiem nacionālistiem un viņu atmaskošana ir viens no mūsu vissvarīgākajiem uzdevumiem. (..) Līdz pamatiem vajag iznīdēt nacionālā naida sēklu, ko sējuši vācieši, pilnīgi atjaunot to ciešo tautu draudzību, kas plauka Padomju Latvijā pirms kara.” Ar to tad nu padomju okupācijas režīms nodarbojās mazliet ilgāk par 40 gadiem līdz savai demontāžai pagājušā gadsimta 80. gados.
Savdabība vai savādība padomju propagandā tāda, ka 1944. gada beigās tika palaista garām izdevība sniegt Latvijas iedzīvotājiem simtprocentīgi drošu paredzējumu jeb solījumu nākamajā gadā pabeigt Latvijas atbrīvošanu no vācu okupācijas. Vēl vairāk - no šīs propagandas nezinātājs paliktu neuzzinājis, ka daļa Latvijas joprojām atradās vācu okupācijā. V. Lāča runa sākās ar to, ka “aizvadītais 1944. gads uz visiem laikiem paliks latvju tautas vēsturē kā viens no vēsturiski nozīmīgākajiem un izšķirošākajiem gadiem”, kas tālākajā tekstā izskaidrots ar to, ka “Sarkanā armija, izpildot biedra Staļina pavēli, izmēza vācu iebrucējus no Latvijas zemes”.
Ja “Tēvija” katrā savā numurā informēja par to, kur un kā vācu armijai un jo īpaši tajā iekļautajām latviešu vienībām ir izdevies nosargāt kalniņu, graviņu vai ceļu krustojumu, tad “Cīņa” nedrukāja nevienu vārdu par kaujām teritorijā, kam no šī izdevuma viedokļa vajadzēja ietilpt Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Piemēram, 31. decembrī “Tēvija” zem virsraksta “Kaujas Dobeles un Džūkstes telpā” aprakstīja sīki un smalki, kā “boļševiki ari piektdien [29. decembrī] turpināja savu lieluzbrukumu ar smaguma punktu ziemeļos no Dobeles” un citur “Pampāļu telpā vairāki boļševiku vietēja rakstura uzbrukumi palika bez panākumiem. Dienvidos no Saldus mūsu vienības niknās tuvcīņas atvairīja daudzus pa lielākai daļai tanku atbalstā izdarītus ienaidnieka uzbrukumus.” “Cīņa” tajā pašā dienā bagātināja savus lasītājus ar zināšanām ģeogrāfijā un prasmēm izburtot čehu vai slovāku valodu cilmes vietvārdus, uzskaitot Čehoslovākijā ieņemtās apdzīvotās vietas Šavolu, Fiļakovu, Biskupicu, Kadevcu, Čachanovcu, dzelzceļa stacijas Fiļakovu un Radevcu. Tālāk sekoja grūtāks uzdevums izburtot arī Ungārijas vietvārdus.
Droši vien, ka bija vairāki iemesli, kāpēc Padomju Latvijas avīzes neko nerakstīja par kaujām Padomju Latvijā, bet varam aizdomāties arī līdz tam, ka varbūt ne pilnīga fantāzija bija Kurzemes rietumu neiekļaušana padomijā. Dažas dienas pirms vācu kapitulācijas Kurzemē pašpasludinājās Latvijas valdība ar jau pieminēto R. Osi priekšgalā. Viņš mēģināja pārliecināt vācu armijas komandierus nepadoties padomijai, bet gaidīt angļu un amerikāņu desantu. 1945. gada maijā tāda kombinācija bija kļuvusi neiespējama, bet gadu mijā padomijas propaganda darbojās tā, it kā nekādas Kurzemes Latvijā - tajā reizē Latvijas PSR - vairs nemaz nebūtu.
