Piemaksāt vēl pāris procentus elektrības cenai ir sīkums attiecībā pret riskiem attiecību turpināšanai ar Krieviju, kas ar Somijas un Igaunijas elektrības savienojuma pārraušanu apzināti atsakās no līgumsaistības izpildīt spējīgas valsts tēla.
Krievija kā kārtīgs azartspēļu spēlmanis piesaka aizvien augstākas likmes, lai ar uzvaru nākamajā spēlē atgūtu visus iepriekšējās spēlēs ciestos zaudējumus. Krievijas sarīdītie propagandisti bez un arī ar amatpersonu statusiem spriedelē par to, kā ar Baltijas iekarošanu Krievija atgūšot Ukrainā zaudēto prestižu, palielinās iedzīvotāju skaitu, mainīs ģeopolitisko situāciju utt. Šo vārdu segums pagaidām ir pagājušā gada 26. decembrī notikusī Igauniju un Somiju savienojošā elektroenerģijas kabeļa “EstLink 2” pārraušana ar enkuru, ko pa Baltijas jūras Somu līča dibenu vilcis Krievijas nolīgts kravas kuģis. Izklausās loģiski to saistīt ar Baltijas valstu pieteikto atslēgšanos no Krievijas rietumu un Baltkrievijas elektroapgādes tīkla pēc principa, ka ja nav, tad lai nav nevienam. Ja Baltija atsakās no elektrības importa no Krievijas, tad lai tā nevar importēt elektrību arī no Skandināvijas.
No Krievijas elektrības importa šī vārda īstajā nozīmē Baltijas valstis atteicās tūlīt pēc Krievijas 2022. gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā. Taču palika iespējas šo importu kuru katru brīdi atsākt pa 21 savienojumu pāri triju Baltijas valstu un Krievijas, kā arī Baltkrievijas robežai.
Augstsprieguma līniju vadi pāri valstu robežām ir acīm redzams un viegli saprotams elektrības pārrobežu tirdzniecības nosacījums, bet tagad pat plašai publikai jākļūst tik zinošai, ka vēl būtiskāka ir frekvence, ar kādu maiņstrāva pulsē valstīs, kas elektrību pērk un pārdod. Ja savienojumi ir un frekvences vienādas, tad pārtrauktu tirdzniecību ar elektrību var atsākt kuru katru mirkli. Krievija līdz šim uztur Latvijā savu elektrības frekvenci bez maksas kā ne ar vārdiem, bet ar darbiem izteiktu piedāvājumu atsākt Krievija elektrības pirkšanu, pie viena samaksājot arī par frekvences uzturēšanu. Taču Latvija paziņojusi, ka tā 8. februārī pārņems savas frekvences uzturēšanas izdevumus pati. Par Latvijas frekvenci turpmāk tiks izmantota Polijas frekvence, kā tas atbilda Lietuvas vēlmei. Tādā gadījumā pāriešana atpakaļ uz Krievijas frekvenci prasītu laiku un izdevumus, kas salīdzināmi ar pāriešanu no Krievijas frekvences uz Eiropas frekvenci.
Par Eiropas frekvenci pasludinātās Polijas frekvences ieviešanai Latvijā norakstīti 480 miljoni eiro, Baltijā un Polijā kopumā - divi miljardi eiro. Šādas summas dod priekšstatu par izdevumiem, kādi būtu no vienas puses jānoraksta un no otras puses jāveic, lai Baltija varētu tehniski atsākt Krievijas un atomelektrostacijā saražotas elektrības eksportā sevišķi ieinteresētās Baltkrievijas elektrības importu. Ja tas vispār kādreiz notiks, tad nepārskatāmā nākotnē atbilstoši lēmumiem, ko pieņems un apmaksās par Baltijas valstīm daudz bagātāki un varenāki spēki.
Šobrīd līdz maiņstravas frekvenču nomaiņas oficiāli paziņotajam datumam palikusi 31 diena. Šai nomaiņai bija veltīta klimata un enerģētikas ministra Kaspara Meļņa, valsts a/s “Augstsprieguma tīkls” (AST) valdes priekšsēdētāja Rolanda Irkļa un valdes locekļa Gata Junghāna uzstāšanās. Viņu mērķis bija apliecināt Latvijas ir gatavību pārņemt frekvences uzturēšanu kaut tūlīt, ja Krievija negaidītu Baltijas atslēgšanos no Krievijas tīkla, bet pati atslēgtu Baltiju no Krievijas tīkla.
Atslēgšanās plānotais datums izvēlēts atbilstoši līgumam, kas nosaka Latvijas atrašanos Krievijas uzturētas frekvences zonā. Līgums savulaik noslēgts februārī ar tādiem nosacījumiem, ka līgums spēkā uz vienu gadu un tiek automātiski pagarināts, ja neviena puse pusgadu pirms līguma pārapstiprināšanās datuma nepaziņo par izstāšanos no līguma. Latvija ir paziņojusi par izstāšanos un saņēmusi Krievijas apstiprinājumu, ka tā pieņēmusi Latvijas lēmumu zināšanai.
Polijas frekvence Latvijai kļūs par savu frekvenci tādā nozīmē, ka Latvijai būs jāpiedalās tās uzturēšanā uz sava rēķina kopā ar pārējām Baltijas valstīm. Polija nepārņems savas frekvences uzturēšanu Baltijā tā, kā to dara Krievija. Līdz ar to vietējās frekvences uzturēšanai ir divi nosacījumi. Pirmkārt, tehniskais aprīkojums. Otrkārt, nauda, lai varētu šo aprīkojumu ne vien uzstādīt, bet arī darbināt, jo pats no sevis tas nedarbosies.
Frekvences uzturēšana ir viens no izdevumu posteņiem elektrības ražošanā, kas ir energoietilpīga, tajā skaitā elektrību patērējoša nodarbošanās. “EstLink 2” pārraušana bija eksperiments, lai noskaidrotu, cik daudz enerģijas Baltija spējīga ģenerēt bez importa - vai ar šo daudzumu pietiks arī frekvences uzturēšanas vajadzībām. Latvijas amatpersonu paustais ir tāds, ka šis eksperiments kārtējo reizi apliecinājis uz vietas ģenerētās elektrības pietiekamību visu vajadzību nosegšanai.
Visticamāk, ka Krievija aprobežosies ar maza mērķīša sasniegšanu - ar kabeļa pārraušanas veicinātu elektrības cenu celšanos Baltijā, lai varētu norādīt, ka atteikšanās no sasaistes ar Krieviju ir ļoti ievērojami cēlušas elektrības cenas Baltijā. AST, turpretī, apgalvo, ka frekvences nomaiņas un uzturēšanas izdevumu izmaksas paaugstinās elektrības cenu tik mazā apmērā, ka patērētāji to nemanīs ne pašu par sevi, ne starp elektrības kāpumiem un kritumiem lielākā apmērā ļoti daudzu citu faktoru ietekmē.
Latvijas frekvences uzturēšanai nepieciešamos kapitālieguldījumus AST dēvē par maziem tādā nozīmē, ka 321 miljonus eiro jeb 67% no tiem sedz Eiropas Savienība, lai gan jāatgādina, ka Latvija taču arī veic iemaksas ES budžetā, no kura dabū atpakaļ vairāk nekā iemaksā.
Savukārt 19% jeb 92 miljoni eiro tiek finansēti no pārslodzes maksas ieņēmumiem, kā pieklājīgi nosaukta jau ieviesta naudas izspiešana no elektrības patērētājiem, kuriem nebūs jāmaksā vairāk, nekā viņi jau tagad maksā. R. Irklis “Neatkarīgajai” skaidroja šīs naudas izcelsmi ar piemēru, ka, Igaunijā, sacīsim 50 eiro maksā tāds pats elektrības daudzums, par kādu Latvijas patērētāji apņēmušies maksāt 100 eiro. Tad AST piegādā šo elektrību no Igaunijas un pārdod par 100 eiro, no kuriem 50 eiro atdod elektrības ražotājam, bet 50 eiro sadala uz pusēm ar Igaunijas elekropārvades uzņēmumu. Reālajā dzīvē aina daudz raibāka, jo elektrība ceļo pa vairākām valstīm un pilnīgi iespējams, ka Latvijā tā kādu brīdi būs lētāka nekā ārzemēs. Taču kaut kādas starpības starp elektrības cenām dažādos elektrības tirdzniecības apgabalos ir gandrīz vienmēr un pie elektrības pārvades operatoriem krājas nauda, kuras izmantošanu Eiropas Savienība cenšas reglamentēt.
AST tarifos tieši iekļaujamais finansējums frekvences maiņai noteikts 70 miljonu eiro apmērā, kas sadzīviski daudz, bet tikai 14% no frekvences maiņas kopējām izmaksām. Daļu no tām sedz pašreizējais tarifs, daļa dos pieaugumu pašreizējam tarifam, kas mainīsies nākamā gada sākumā. AST tarifus pamatā apmaksā nevis patērētāji, bet cits energouzņēmums “Sadales tīkls", kas pārliek AST tarifu pieaugumu savos tarifos patērētājiem. Frekvenču maiņa kapitālieguldījumi tad prasīšot no patērētājiem 0,25% virs pašreizējā tarifa.
Uzstādīto frekvences uzturēšanas iekārtu darbināšanas izmaksas AST pārliks uz elektrība tirgotājiem, taču atzīst, ka arī tās nonāks līdz gala patērētājiem, jo elektrība tirgotāji cels elektrības pārdošanas cenu. Mierinājums joprojām tāds, ka cena pieaugums būšot tikai par 1-2%, kurus atkal varēs nepamanīt starp citiem elektrības cenu veidojošiem faktoriem: cik daudz ūdens ietecēs Daugavas HES ūdenskrātuvēs, cik stipri pūtīs vējš, vai spīdēs saule, kā mainīsies dabasgāzes cenas un kā igauņiem veiksies ar sarautā kabeļa atjaunošanu.
Starp visām citām nepārvaramām varām, kas paaugstinās elektrības cenu Latvijā, jāierēķina arī atrašanās līdzās Krievijai. K. Melnis atgādināja, ka mēs dzīvojam hibrīdkara laikā, bet tikpat labi varētu runāt par hibrīdkara vietu. Ja mums nākas tajā atrasties, tad vairāk jāuztraucas par elektrība pieejamību nekā par tās cenu.
