Martinam Gausam nauda no “airBaltic” plūst ne tikai kā atalgojums, bet arī kā dividendes no dalības privātuzņēmumā, kurš ir starpnieks programmatūras izstrādei aviokompānijas biļešu iegādes un rezervēšanas platformai. Pāri visam izrādās, ka Martins Gauss var lemt par iepirkumiem “airBaltic”, ko grib un kā grib, jo Publisko iepirkumu likums uz “airBaltic” nemaz neattiecoties.
“nra.lv” turpina pētīt “airBaltic” un “2e systems GmbH” darījumu, kurā M. Gausam pastarpināti piederošais Vācijas uzņēmums “2e systems GmbH” pilda tikai starpnieka jeb treknās peļņas nosmēlēja funkcijas “airBaltic” darījumos. Faktiskos darbus, iespējams, par līdz pat trīs reizes zemāku cenu dara apakšuzņēmējs, Horvātijā bāzētais “Upheave Technologies” kā “airBaltic” biļešu rezervācijas sistēmas uzlabošanas darbu veicējs vismaz divu gadu garumā no 2019. gada līdz 2020. gadam.
“2e systems GmbH” 2019. gada darbības pārskats atklāj, ka jau par 2019. gadu notikusi daļēja peļņas sadale, pusmiljona apmērā. Peļņa paliek M. Gausa un viņa biznesa partneru kabatā. “nra.lv” atgādina, ka “2e systems GmbH” 2019. gada apgrozījums: 2 097 610,42 eiro, bet no tā peļņa 1 057 673,63 eiro.
Neatkarīgi no 100% M. Gausam piederošās “MaGau GmbH” dalības apmēra “2e systems GmbH”, izskatās, ka sava peļņas daļa no “airBaltic” biļešu rezervācijas sistēmas uzlabošanas projekta ir ieripojusi tieši M. Gausa personīgi pārvaldītajā kabatā. Tiesiskā valstī šāds gadījums nevarētu tikt akceptēts vai attaisnots nekādos apstākļos.
To, ka šāda pieeja un komercdarbības modelis M. Gausam ir pieņemama norma, liecina tas, ka “airBaltic” saimnieciskās darbības ietvaros slēgtie darījumi un Latvijas valsts budžeta līdzekļu (t.sk. ikviena Latvijas iedzīvotāja maksāta nodokļu nauda) tērēšana norit pavisam brīvi, bez jebkādas tiesiskuma kontroles un caurskatāmības kritēriju ievērošanas, aizbildinoties ar labas korporatīvās pārvaldības principu ievērošanu. Lai kādi augstā plaukta auditori vai revidenti pēcāk veiktu “airBaltic” saimnieciskās darbības ietvaros notikušo finanšu plūsmas uzraudzību un kontroli, pats fakts, ka “airBaltic” kā nacionālā kapitālsabiedrība nav pakļauta Publisko iepirkuma likuma (PIL) regulējumam, ir absurds. Neticami, bet Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, atbildot uz mūsu jautājumu, kādēļ IUB mājaslapā nav redzami “airBaltic” izsludinātie iepirkumi, skaidroja: “AS “Air Baltic Corporation” nav pasūtītājs Publisko iepirkumu likuma izpratnē, un tai nav pienākums izsludināt iepirkumus Publisko iepirkumu likumā noteiktajā kārtībā. Pienākums piemērot Publisko iepirkumu likumu ir atkarīgs no konkrētās personas statusa, proti, lai būtu pienākums piemērot šo regulējumu, personai jāatbilst Publisko iepirkumu likuma 1. panta 19. punktā noteiktajām pazīmēm (kapitālsabiedrībām - vienlaikus gan šī punkta a), gan b) apakšpunktā minētajām pazīmēm). Konkrētais subjekts neatbilst Publisko iepirkumu likuma 1. panta 19. punkta a) apakšpunktā minētajai pazīmei, tāpēc nav pasūtītājs.”
Tas, ka uz “airBaltic” netiek attiecināts Publisko iepirkumu likums, ir visu pasakošs apstāklis, kas paver priekškaru par notiekošo “airBaltic”, par valdes un arī padomes patvaļu.
Ja “airBaltic” nav publisko iepirkumu likuma subjekts, tad kāpēc tādas valsts kapitālsabiedrības kā AS “Latvenergo”, AS “Sadales tīkls”, LMT, “Tet” vai citas valsts kapitālsabiedrības piemēro preču un pakalpojumu iepirkumu politiku, kas ir publiski pieejama, un ikviens interesents var pieteikties un piedalīties iepirkumā.
Minētās situācijas absurdums apstiprinās, jo publiski nav pieejams neviens ieraksts par “airBaltic” jelkādu iepirkumu ne IUB mājaslapā, ne e-iepirkuma (EIS) mājaslapā, ne “airBaltic” mājaslapā.
“airBaltic” esot aptuveni 2 000 piegādātāju, kas piedāvā dažādus pakalpojumus un produktus, bet “airBaltic” mājaslapā nav pat atrodama iepirkuma politika, pamatprincipi vai vadlīnijas, kādā veidā tiek izvēlēti sadarbības partneri, no kuriem tiek iepirktas preces un pakalpojumi, tādā veidā nodrošinot caurskatāmību un godīgas komercprakses ievērošanu, kā arī vēl būtiskāk: preču un pakalpojumu iegādi “airBaltic” vajadzībām par adekvātu tirgus cenu, nodrošinot godīgu konkurenci starp piegādātājiem.
Tiesiskā valstī nevarētu tikt akceptēta situācija, ka “airBaltic” kā “it kā” PIL kritērijiem neatbilstošas juridiskās personas aizsegā tiek realizēti liela apjoma darījumi, no kuriem pastarpināti gūtā peļņa apmierina kāda “airBaltic” valdes locekļa ekonomiskās intereses, vairo finansiālo labklājību, lai tādā veidā ignorētu publisko iepirkumu mērķi nodrošināt atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, kā arī pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot tā risku.
M. Gausa publiski paustais par to, ka viņš kā “airBaltic” valdes priekšsēdētājs personīgi norobežojas no sadarbības ar sev netieši piederošo pakalpojumu sniedzēju “2e systems GmbH”, neiztur kritiku. Konkrētajā gadījumā saskaņā ar “airBaltic” statūtiem darījuma slēgšana vai pat tikai “airBaltic” biļešu rezervācijas sistēmas uzlabošanas izmaksu tāmes apstiprināšana ir visu trīs valdes locekļu kopīgs lēmums. Valdes pārstāvības tiesības ir tikai visiem trim valdes locekļiem kopā, kā to apstiprina “airBaltic” statūtu redakcija no 2011. gada 14. oktobra. Ja būtu, kā M. Gauss apgalvo, ka viņš kā valdes priekšsēdētājs atsakās parakstīt kādu līgumu, tad konkrētajā gadījumā līgums vai projektu izmaksu apstiprināšana ar “2e systems GmbH” pat nav iespējama, vienošanās nevar stāties spēkā un nav saistoša nevienai darījuma pusei.
Augstākminētais vēlreiz tikai apliecina, ka godīga komercprakse, labas korporatīvās pārvaldības principi ir tikai klišeja “airBaltic” komercdarbībā un ka M. Gauss ir labi iejuties Latvijas valsts kā galvenā akcionāra dancināšanā un apmuļķošanā. Izskatās, ka viņam jau sen piemirsies valdes locekļa pārstāvības tiesību faktiskais statuss.
“nra.lv” atgādina, ka kopā ar M. Gausu kā valdes priekšsēdētāju valdes locekļi ir arī Pauls Juris Cālītis Vitolds Jakovļevs. Pēdējais “airBaltic” valdē sāka strādāt faktiski vienā laikā ar M. Gausu.
Ne mazāk intriģējoši ir, ko par visu notiekošo par un ap “airBaltic” domā vai skaidro šie valdes locekļi, jo no P. J. Cālīša vai V. Jakovļeva publiski nav dzirdams praktiski nekas. Tas ir ļoti dīvaini, jo saskaņā ar “airBaltic” statūtiem sabiedrību pārstāv tikai kopā visi trīs valdes locekļi, tajā skaitā nesot atbildību par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, piemēram, nesaimnieciskas un necaurskatāmās rīcības rezultātā radītajiem zaudējumiem.
Nevar nepieminēt arī faktu, ka “airBaltic” valde ir tikusi pārvēlēta vēl uz trim gadiem salīdzinoši pavisam nesen, 2024. gada janvārī. Tas nozīmē, ka ne “airBaltic” padomei, ne Latvijas valstij kā galvenajam akcionāram nav nekādu iebildumu par 12 gadus pēc kārtas strādājošo “airBaltic” valdi. Vai 2024. gada sākumā tika izsvērta, pieļauta valdes kadru mainība - tas šobrīd mums vēl nav zināms. Taču skaidrs ir tas, ka 12 gadus pēc kārtas strādājošai valdei nav izdevies vadīt uzņēmumu tā, lai “airBaltic” neslīgtu arvien dziļāk zaudējumu akacī un Latvijas valsts budžeta līdzekļi nebūtu jātērē, lai izvilktu “airBaltic” no draudošās maksātnespējas.
Konkrēto gadījumu par M. Gausa personīgā labuma gūšanu caur sev netieši piederošu Vācijas uzņēmumu “2e systems GmbH” nevar neskatīt kopsakarā arī ar “airBaltic” padomes lomu un iesaisti “airBaltic” komercdarbības likumības un caurskatāmības nodrošināšanā. Jāņem vērā tas, ka tieši padome ir tā institūcija, kuras likumā noteiktajos pamatuzdevumos ietilpst pastāvīgi uzraudzīt “airBaltic” valdes darbību, kā arī apstiprināt darījuma slēgšanu vai dot piekrišanu darījuma slēgšanai starp “airBaltic” un valdes locekļa saistīto sabiedrību, t.i., šajā gadījumā “airBaltic” un ar M. Gausu saistīto uzņēmumu “2e systems GmbH”. Neskatoties uz to, ka “airBaltic” šobrīd spēkā esošā (07.09.2023. “airBaltic” statūtu 6.5.6. punkts) un iepriekšējās statūtu redakcijas paredz šo formālo punktu, ka “airBaltic” valdei ir nepieciešama padomes piekrišana šādu svarīgu jautājumu izlemšanai kā jebkura darījuma noslēgšana starp sabiedrību (“airBaltic”) vai tās kontrolētu sabiedrību un akcionāru vai tā kontrolētu sabiedrību, ar valdes locekli, ar padomes locekli vai viņu pirmās pakāpes radiniekiem un laulātajiem, - publiski M. Gauss nav pat pieminējis, vai šāda piekrišana vai apstiprinājums ir ticis dots. Viņš vien ir norādījis, kas tas ir bijis zināms fakts pie darba līguma slēgšanas 2011. gada novembrī.
To, vai šādas piekrišanas vai apstiprinājumi doti likumā noteiktā kārtībā, visticamāk, šobrīd pēta KNAB ierosinātās pārbaudes ietvaros.
Likums arī paredz, ka akcionāram Latvijas valsts personā, kuras pārstāvību realizē Satiksmes ministrija, ir likumiskas tiesības, norādot iemeslu, rakstveidā pieprasīt, lai padome pārbauda valdes darbību. Vai tas ir darīts un cik bieži darīts, šobrīd “nra.lv” nav zināms. Skaidrs ir viens - likumiskas tiesības kontrolēt un uzraudzīt piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu bija un ir salīdzinoši plašam personu un institūciju lokam, bet šobrīd mēs varam konstatēt, ka “airBaltic” valde ir rīkojusies, turpina rīkoties un rīkosies pilnīgi brīvi savā izvēlē, kur un kā tērēt līdzekļus, kas nepieder viņiem un par ko tā īsti jau viņi arī neatbild.
Aizbildināšanās ar valsts kā lielākā akcionāra ierobežotām tiesībām it kā tieši saņemt un kontrolēt “airBaltic” valdes darbību nonāk pretrunā ar labas korporatīvas pārvaldības principa saturu. Kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt norādījusi, korporatīvās pārvaldības princips paredz, ka korporatīvā plīvura pacelšana var būt piemērota kā problēmsituāciju risinājums gadījumos, ja notiek juridiskās personas (kapitālsabiedrības) ļaunprātīga izmantošana to amatpersonu un dalībnieku savtīgiem nolūkiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 25. jūlija sprieduma apvienotajās lietās “Khodorkovskiy and Lebedev v. Russia”, iesnieguma Nr. 11082/06 un Nr. 13772/05, 877. punktu).
