Ja palūkojamies 108 gadus atpakaļ, tad izrādās, ka Ziemassvētku kauju laikā neviens nezināja, ka tādas Ziemassvētku kaujas vispār notiek un epizodi ar Jelgavas vietā ieņemto Ložmetējkalnu nebūt neuzskatīja par uzvaru.
Šodiena, 19. janvāris pirms 108 gadiem Latvijā pēc toreiz lietotā kalendāra skaitījās 1917. gada 6. janvāris. Bija sācies ceturtais Pirmā pasaules kara gads, tajā skaitā trešais gads Latvijas teritorijā. Tās dienas numurā avīze “Jaunākās Ziņas” apcerēja to, cik “Rīgas-Daugavpils fronte ir svarīga priekš pretinieka ne vien tādēļ, ka no tās tikai 5-6 dienu gājiens līdz Prūsijai, bet arī tādēļ, ka no šejienes ir visīsākais ceļš uz [Krievijas] ziemeļu galvas pilsētu” [tobrīd sauktu par Petrogradu]. Turpat tālāk rakstītais neticams jeb nepieņemams no tagadējās Latvijas vēstures viedokļa, ka “nelūkojoties uz šīs frontes ārkārtējo nozīmi, še jau 15 mēnešus samērā klusums un ienaidnieks vērsis skatus uz stratēģiskā ziņā mazsvarīgo kara lauku - Rumāniju”.
Ak, kā tas tā varēja būt un vai patiešām bija, ka nedēļu pēc latviešu strēlnieku uzbrukuma vāciešiem pie Rīgas kompetenti cilvēki rakstīja un lasītāji bez sašutuma pieņēma to, ka Ziemassvētku kaujas bijušas “samērā klusums”?
Uzsvars te liekams uz "samēru", nevis uz "klusumu". Tāds tas tikai salīdzinājumā ar notikumiem gan citos kara laukos, gan iepriekš tepat Latvijā, pusi no kuras vāciešiem bija izdevies sakampt 1915. gada (ne 1914. gada, kā daudziem maldīgi šķiet!) vasarā. Avīze pauda uzskatu, ka arī turpmāk būs tāpat kā iepriekš: “Cīņas rumāņu kara laukā pretinieks padarīs vēl niknākas, lai tikai netiktu aiztikta viņa jūtīgā fronte, lai pavasarī lielgabalu grāvieni nekļūtu stiprāki kā Ziemas svētkos” pat divās vietās, kuru orientieris ir Daugavas krasti: “Šogad pa jaungadu šīs cīņas aizmetās pie Rīgas un Neretas.”
Attiecībā pret šādu nupat kā notikušo kauju izpratni sīkums ir neziņa par tuvāko nākotni, ka vācieši tūlīt nāks pretuzbrukumā. Tādā veidā vācieši atguva vēl nelielāku zemes pleķīti no tā nelielā pleķīša, ko latviešu strēlnieki kopā ar citām Krievijas armijas vienībām bija ieņēmuši (atņēmuši no 1915. gadā atdotā) Ziemassvētku kaujās.
Tagad mēdz skaitīt divējādi, vai šo vāciešu pretuzbrukumu iekļaut Ziemassvētku kaujās, vai saukt tās par atsevišķām Janvāra kaujām. Ziemassvētku kauju nosaukums ir darināts atbilstoši Krievijas armijas uzbrukuma datējumam no 23. līdz 29. decembrim 1916. gadā pēc toreiz Krievijas valstī lietotā kalendāra. Tā kalendāra nomaiņa ar tagadējo kalendāru pārcēla kauju datējumu uz 1917. gada 5. līdz 11. janvāri. Vācu pretuzbrukums notika no 10. līdz 18. janvārim pēc toreizējā vai no 23. līdz 31. janvārim pēc tagadējā (vāciešu jau toreiz lietotā) kalendāra.
Ja gribam palūkoties uz Ziemassvētku kaujām ar to aculiecinieku acīm tad, kad kaujas Ziemassvētkos tika uztvertas pavisam savādāk, nekā tās pašas kaujas pēc pārsaukšanas par Ziemassvētku kaujām, tad vērts salīdzināt, kā šie notikumi aprakstīti karojošo pušu - Krievijas un Vācijas - informatīvajās telpās. Tehniski tas izdarāms, saliekot kopā to, ko vienā un tajā pašā dienā rakstīja vācu un krievu avīzes, starp kurām latviešu valodā izdotās “Jaunākās Ziņas” iekļāvās tāpat kā latviešu strēlnieku pulki iekļāvās krievu armijā.
Pamācoši arī tas, ka toreiz cilvēki orientējās uz attiecīgā brīža realitāti - uz frontes līniju garā posmā gar Daugavu un arī atvirzoties no tās uz Narača ezeru tagadējā Baltkrievijā, nevis uz Latvijas robežām, jo vēl nebija Latvijas, kurai varētu būt robežas. Tad nu sākam šo salīdzinājumu, kurā “Jaunāko Ziņu” partnere jeb oponente ir “Libausche Zeitung”:
| “Jaunākās Ziņas” 1916. gada 24. decembrī Ziemeļu fronte gluži negaidot atdzīvojusies, nelūkojoties uz sniegputeni un salu. (..) Vācieši uzreiz sākuši stiprāk darboties pie Daugavpils, mēģinādami pārcelties pār Daugavu (starp Daugavpili un Krustpili). Šoreiz neiet runa par izlūku gājienu, bet par stiprāku uzbrukumu. Vācieši ieņēmuši salu Daugavas vidū, bet tomēr stiprs mēģinājums tikt uz mūsu krastu atsists. “Libausche Zeitung” 6. janvārī Starp piekrasti un Jaunjelgavu ik pa laikam stipra [artilērijas] ugunscīņa. Šorīt krievu bataljoni uzbruka mūsu pozīcijām. Cīņas turpinās. Vēl bez tam krievi četras reizes ar lielu cilvēku un munīcijas patēriņu bez panākumiem uzbruka salai uz ziemeļrietumiem no Daugavpils. |
| “Jaunākās Ziņas” 25. decembrī Rīgas frontē dzīvība ir stipri sajūtama. Jau vairākas dienas apakaļ ir beidzies ilgais klusums. Mūsu avīzē jau ziņots par mūsu nodaļas izdevīgo gājienu Rīgas frontes kreisajā spārnā. Še mūsu izlūku partija pārvarējusi aizžogojumus, ielauzās vācu ierakumos un saņēma gūstekņus. Tajā paša laikā tika atzīmēti vairāki sekmīgi gājieni mūsu Daugavas līnijā. Pretinieks tapa nervozs un šī nervozitāte parādījās artilērija ugunī un sadursmēs. (..) Vācieši ķērās pie lielāka uzbrukuma pie Glaudāniem (Daugavpils rajonā) Vārdu sakot - pretinieks savu aizsargāšanos padarīja jau aktīvu. Tomēr tas viss nav aizkavējis uzbrukumu. Kā labi informētas puses vēsta, mūsu uzbrukums kādā Rīgas daļā sācies piektdien [23. decembrī] pulksten 5 no rīta. Bez šāvieniem mūsu spēki steidzīgi devušies uz vācu aizžogojumiem, pārvarējuši tos ātrā gaitā un pirms vācieši atjēgušies, mūsu varonīgie pulki jau bija ieņēmuši pirmās vācu pozīcijas. Sekmes tika uz vietas paplašinātas. “Libausche Zeitung” 7. janvārī neiznāk |
| “Libausche Zeitung” 1917. gada 8. janvārī Arī vakar turpinājās stipri krievu uzbrukumi Jelgavas virzienā, kur [viņiem] lieli zaudējumi. Gūstekņu skaits sasniedzis 1300. “Jaunākās Ziņas” 26. decembrī neiznāk |
| “Jaunākās Ziņas” 27. decembrī |
| “Jaunākās Ziņas” 28. decembrī “Libausche Zeitung” 10. janvārī |
| “Jaunākās Ziņas” 29. decembrī
|
| “Jaunākās Ziņas” 30. decembrī “Libausche Zeitung” 12. janvārī |
| “Jaunākās Ziņas” 31. decembrī No oficiāliem ziņojumiem ir redzams, ka mūsu spēkiem Rīgas frontē ir bijis jādarbojas visai grūtos apstākļos. Bija jāpārvar ziema, bija jāpārvar visstiprākās vācu pozīcijas, kas nostiprinātas vairāk kā gadu ilgā laikā. Galvenais faktors, kurš devis sekmes mūsu uzbrukumam, ir mūsu operācijas slepenā sagatavošana, Ienaidnieks tika pārsteigts un tam tika paradīts, ka tas nevar nesodīts turpināt savu Rumānijas operāciju. Pats par sevi saprotams, ka, aizraudamies ar kara gājienu rumāņu frontē, vācieši bija patapinājuši rezerves no dažādām krievu frontes daļām, to starpā arī no Daugavas līnijas. “Libausche Zeitung” 13. janvārī Ap Daugavu un ezeriem uz dienvidiem no Daugavpils vakar norisinājās ievērojamas kaujas. Viļņas-Daugavpils līnijai uzbrūkošās krievu vienības tika atsistas ar lieliem zaudējumiem. Divi pozīciju uzlabošanai veikti nelieli uzbrukumi uz dienvidrietumiem no Rīgas devuši mums 32 gūstekņus. |
Būtu ļoti netaisnīgi palikt pie tā, ka latviešu sabiedrība Ziemassvētku kauju norises laikā nebūtu pamanījusi, ka tomēr notiek kaut kas, kas atšķiras no jau pierastās kara gaitas, kurā nepārtraukti šauj ieroči un mirst cilvēki. Taču vārdos to izteikt bija patiešām sarežģīti un laikam pat neiespējami, pirms tas nebija izpaudies darbībā kā Latvijas valsts pasludināšana un izkarošana. Lai to paveiktu, pareizie vārdi bija nevis Ziemassvētku kauju nosaukšana par Ziemassvētku kaujām, bet tie vārdi, kādus cilvēki izlasīja “Jaunāko Ziņu” 1916. gada 30. decembra numurā Friča Bārdas (1880-1919) dzejolī “Tautas bēres”. Tas sacerēts 28. decembrī, kad tika apbedīta neliela daļa no Ziemassvētku kaujās kritušajiem strēlniekiem. Jā, neliela daļa, daļiņa no kritušajiem, kuru kopskaitu vērtē ap deviņiem tūkstošiem un kuru masveida apbedīšanas veidu vēlāk, savā 1923. gada laidienā parādīja izdevums “Latviešu Strēlnieks”:
Kad tas acu priekšā, tad vēl jo labāk saprotami dzejnieka vārdi:
Tik garu zārku rindu
prāts redzējis atceras
tik vasaras naktī, kad migla
pār ezeru līgojas.
Tik dīvainu asaru šalku -
man liekas - dzirdēt var,
kad pielijušas egles
vējš vaidošiem spārniem skar.
***
Kālab šodien nāves zvani
kluss un torņiem logi ciet?
vai tie neredz, vai tie nezin,
kas uz mūža dusu iet?
Torņi akli palikuši
skatās logiem aizvērtiem,
nāves zvani aizbēguši
zinot: jātrūkst būtu tiem.
***
Ai, jūs mīļās latvju mātes,
šonakt jāauklē būs jums
izmisums un tukšas rokas -
sāpīgākais auklējums.
Ai, jūs mīļās latvju mātes,
kam nu jūsu glāsti būs?
Dārgā, svētā latvju zeme,
kapu velēnas tos gūs.
***
Man tagad netīkas ziedus
ap baltajiem krustiem jums vīt,
man gribētos saujā smiltis
ikkatram jums sasildīt.
Tās smiltis, par kurām jūs mirāt,
tad jūs siltāki segs.
Gan rozes dzimtenes saulē
par jums vēl ilgi degs.
***
Lēni, lēni, viegli, viegli
sniedzinš lido balts un kluss.
Aijā, mīļā dvēselīte
karā kauta, nemirus^.
Un visi šie kritušie par vienu uzkalniņu, pat ja tas pārvērsts par Ložmetējkalnu? Nē, upuru attaisnošanai bija jāceļ šīs spēles likmes un jānes nākamie upuri, līdz kamēr tie visi tika un līdz šai baltai dienai tiek attaisnoti ar Latvijas Republikas pastāvēšanu.
