Sarūkošais mednieku skaits Latvijā nespēj izsmelt staltbriežu medību limitu, par ko sašutuši šo dzīvnieku apgrauzto koku stādījumu un rapša lauku saimnieki.
Mednieku skaits Latvijā samazinās tāpat kā kopējais iedzīvotāju skaits vai pat straujāk, jo medības prasa no medniekiem lielus laika un naudas ieguldījumus, kā arī labu veselību. Tādējādi ne visi gribētāji pie medībām tiek, bet no tiem, kuri var, ne pārāk daudzi grib. Senā pagātnē palicis laiks, kad medības bija gandrīz obligāta nodarbošanās vīriešu dzimuma aristokrātiem un bagātniekiem. Lai viņu medības beigtos ar medījumu gūšanu, viņi varēja izmantot kalpus dzīvnieku trenkāšanai un profesionālus medniekus - šaušanai, kā arī medību zirgus un medību suņus. Pāris simtu gadu vecs zīmējums ironizē, ka toreiz medībām pat niecīgu ieguvumu dēļ varēja atvēlēt lielus resursus, bet tagadējiem medniekiem Latvijā tādu resursu nav:
Tagadējais ierobežojums mednieka statusa iegūšanai ir tikai 35 eiro par kandidāta teorētisko zināšanu pārbaudīšanu un 25 eiro par praktisko iemaņu (apiešanās ar gludstobra ieroci) pārbaudīšana. Mednieka sezonas kartes saņemšanai ir jāsamaksā valsts nodeva 30 eiro. Par medību vadītāja statusu jāpiemaksā. Par aļņa un staltbriežu buļļa nomedīšanu jāsamaksā 15 eiro, par staltbriežu govs vai teļa un tāpat aļņu teļa nomedīšanu - 7,50 eiro. Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Juris Buškevics sarēķinājis, ka par mednieki par savu statusu valstij gadā samaksā 600 tūkstošus eiro. Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks šo tēmu turpināja ar apliecinājumu, ka par mednieka statusa realizāciju, no bises un patronu pirkšanas līdz medību teritoriju aprīkošanai ar medību torņiem un arī zvēru barotavām mednieki iztērē ap 50 miljoniem eiro gadā.
Noapaļojot mednieku skaitu uz 20 tūkstošiem, iegūstam 50 000 000 / 20 000 = 2 500 eiro gadā. Droši vien vēl tikpat katram medniekam jānoraksta kā neiegūtie ieņēmumi, ja viņš medību vietā būtu darījis ko citu, un tiešie izdevumi, ja viņam šo citu darbu veikšanai jāalgo citi cilvēki.
Nomedīto dzīvnieku gaļa medniekiem izmaksā daudz dārgāk, nekā tāds pats gaļas daudzums nopērkams delikatešu veikalos. Latgales Mednieku un makšķernieku biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Broks dalījās ar aprēķiniem, ka vienas mežacūkas nomedīšana izmaksājot vairāk par 300 eiro. Staltbriežu sugas raksturojumā teikts, ka staltbriežu tēviņu dzīvsvars ir līdz 240 kg un mātīšu - līdz 170 kg, bet ja no tiem ragus un nagus atskaita un medību tiešajām izmaksām vēl daudzus citus izdevumus pieskaita, medniekiem par medīšanu iznāk piemaksāt.
Mednieki tiek ne vien laipni lūgti, bet spiesti, cik nu to var izdarīt ar administratīvām metodēm, medīt vairāk, vairāk un vairāk, taču viņi to caurmērā nedara, jo lielāka medību atdeve nomedītās gaļas tonnās, briežu ragu skaitā utt. tikai palielinātu viņu mīnusus no tiešajiem un netiešajiem izdevumiem. Tie gan tikai spriedumi kā par vidējo temperatūru slimnīcā, jo mednieku un medību kolektīvu rocība un cilvēku iespējas veltīt laiku medībām ir ļoti atšķirīgas, bet kopējā tendence tādējādi tomēr parādās. Ja cilvēku Latvijā kļūst mazāk, tad meža zvēru skaitam jāpieaug atbilstoši tam, kā paplašinās teritorija, kurā dzīvniekus cilvēki netraucē. Mednieki tad nu būtu tie, kas teorētiski varētu un kuriem vajadzētu aizvietot visu citu cilvēku darbību ietekmes, kas samazina dzīvnieku skaitu. Kur šo ietekmju nav, tur var izlīdzēties ar dzīvnieku nomedīšanu. Taču iedzīvotāju kopskaita samazināšanās retina arī mednieku rindas un iedzīvotāju koncentrēšanās Rīgā un Pierīgā padara medības valsts nomalēs par iespējamu, bet grūti izpildāmu misiju.
Mednieku skaits jāsalīdzina ar 68 tūkstošiem staltbriežu, 226 tūkstošiem stirnu, 18 tūkstošiem aļņu utt. 20 tūkstoši mednieku, ar ko jāsaprot nebūt ne profesionāli mednieki ar savām prasmēm un - galvenais - darbu piecas dienas nedēļā. Tātad skaitliskā attiecība acīm redzami par sliktu medniekiem. Rezultātā publiskajā telpā nonākušās domstarpības starp medniekiem un akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži” (LVM), kas cenšas pamudināt medniekus medīt vairāk, nekā medniekiem tas ir komfortabli.
Domstarpības attiecas tieši uz staltbriežiem, kas pieķerti kā visnozīmīgākie mežu jaunaudžu un rapšu sējumu postītāji. Skatoties smalkāk, atklājas Latvijas dalījums pa Daugavu, kas šajā gadījumā izpaužas tādējādi, ka staltbrieži ir galvenie Kurzemē/Zemgalē, kamēr Vidzemē daudzviet vairāk noēd aļņi. Taču šoreiz laikam galvenais ir tikt skaidrībā par principu, vai mednieki spēs medīt intensīvāk, ja mednieku kolektīviem tiks atgādināts par iespēju zaudēt medību tiesības.
Puses nonākušas līdz tam, ka LVM ne vairs mutiski aicina un rakstiski brīdina, bet samazina mednieku kolektīviem piešķirto medību tiesību termiņu no pierastajiem 30 gadiem uz 5 gadiem. Šādu saīsinājumu piedzīvojuši 54 mednieku kolektīvi, ar kuriem pērn pienācis līgumu pārslēgšanas termiņš un LVM jaunos līgumus noslēguši uz salīdzinoši īso laiku. Mednieku organizācijas pret to iebilst ar argumentiem, ka līgumu termiņa saīsināšana vēl vairāk novājinās mednieku kolektīvus, t.i., samazinās to iespējas izpildīt medību limitus. Tajā pašā laikā gribētāju noslēgt šādus līgumus netrūkst, jo brīvu medību platību Latvijas valsts mežos nav un visas esošās platības ir nosegtas ar līgumiem. Ir daudz tādu mednieku, kam šāda līguma nav un kas vēlētos tikt pie šīs ekskluzīvās iespējas. Ar līgumu uz pieciem gadiem grūti piedabūt medniekus samest naudu medību torņu būvēšanai par 500 līdz 1 500 eiro. Tiesa gan, LVM piedāvā iegūt tievo dimensiju kokus medību infrastruktūras būvniecībai par brīvu. Tālākai perspektīvai vajagot uzcelt arī mednieku namiņus komfortam, ar kādu piesaistīt medībām jaunus cilvēkus.
Teorētiski medniekiem taisnība, bet praktiski LVM bija kaut kā jāreaģē uz faktu, ka pēdējos gados staltbriežiem medību limits bijis ap 33 tūkstošiem gadā, bet viņi nomedīti ap 25 tūkstošiem gadā. Šie kopējie skaitļi realizējas konfliktos konkrētās vietās, kur staltbriežu koncentrācija, t.i., postījumi koku jaunaudzēm un lauksaimniecības kultūrām kļuvuši sevišķi jūtami. LVM Mežkopības izpilddirektors Mārtiņš Gūtmanis piedzīvojis, ka par šīm vietām atbildīgie mednieku kolektīvi centušies vai nu vispār izvairīties no saziņas ar LVM, vai pilnvarot šai saziņai advokātus.
To nevar paredzēt, ar ko beigsies mednieku aicināšana medīt vairāk nekā līdz šim - tērēt vairāk naudas un laika, lai vispār drīkstētu medīt. Pagaidām LVM visus medību tiesību nomas līgumus pagarinājuši, bet ar mājienu, ka vienu mednieku vietā var stāties citi. Latvijas Meža īpašnieku biedrības pārstāvis, SIA “Kurekss meži” valdes priekšsēdētājs Arnis Apsītis piedāvā mednieka lomai sevi, t.i., visus mežu īpašniekus katram savā mežā. Ne visi mežu īpašnieki fiziski spētu medīt, bet drīkstētu nolīgt profesionālu mednieku, kas strādātu dienu no dienas. Tagad meža zvēri ielāgojuši savu mednieku medību grafikus un prot paslēpties uz medību dienām. J. Buškevics to pašu attiecināja uz medību brīdi diennakts ietvaros. Zvēri zina, ka diennakts tumšajā laikā uz viņiem nešaus. Valsts tādējādi cenšas novērst to, mednieki trāpa viens otram vai vēl citiem cilvēkiem.
M. Gūtmanis paskaidroja, ka profesionālo mednieku nolīgšana uzliks mežu īpašniekiem pienākumu viņiem maksāt, jo arī profesionālis nenomedīs tik daudz, lai savas izmaksas un algu nosegtu tikai ar medījuma realizāciju.
LVM bija saaicinājis šeit pieminētos mednieku un meža īpašnieku pārstāvjus, kā arī Latvijas Zemnieku Saeimas priekšsēdētāju Juri Lazdiņu uz apspriedi, kas beidzās ar savstarpējiem solījumiem respektēt vienam otru un staltbriežu nodarītos postījumus mazināt. Tas būtu jauki, bet līdzīga vienošanās slēgta jau 2013. gadā un palikusi līdz galam neizpildīta. Tomēr visas iesaistītās puses mēģinās vienoties tā, lai viņu attiecību kārtošana nebūtu jāpaceļ likumu grozīšanas līmenī.
