Kārtējo reizi publiski izskanējis, ka kriminālprocesā notikušas manipulācijas ar operatīvās izstrādes materiāliem. Vai ir pamats satraukties, ja kara draudu apstākļos, piemēram, pazūd valsts noslēpumu saturošie dokumenti – spriediet paši.
Atskatoties nesenā pagātnē, ziņas par nesmukumiem ar operatīvām lietām parādījušās ik pa brīdim. Tas liek domāt, ka valsts tiesībsargājošajās struktūrās darbojas kāda neredzamā roka, kura visai brīvi rīkojas ar operatīvās informācijas iegūšanu, slēpšanu un tās izmantošanu šai “rokai” vien zināmiem mērķiem.
Atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu" 4. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 887 operatīvās izstādes materiāli ir valsts noslēpuma objekts.
No tā varam secināt: ja kara draudu apstākļos tiesībsargājošajās iestādēs kāds joprojām brīvi var rīkoties ar valsts noslēpuma objektu - tas ir bīstams valsts iekšējais apdraudējums. Aktuālie un vēsturiskie dati liecina, ka biežākie operatīvo lietu pazušanas gadījumi bijuši saistīti ar KNAB.
Kopumā valstī ir 11 operatīvās darbības iestādes. Tā kā ik pa laikam atklātībā uzpeld ar operatīvo lietu materiāliem saistīti nesmukumi - tas nozīmē, ka operatīvie materiāli šad tad tiek izmantoti negodprātīgi un valsts nespēj izkontrolēt likumību savos 11 operatīvās darbības subjektos.
Advokāts Saulvedis Vārpiņš savā publikācijā “Tiesības uz taisnīgu tiesu un operatīvās lietas, kuru saturs zināms tikai vienai pusei” portālā “Delfi” norāda uz vairākām krimināllietām, kurās figurējuši operatīvās lietas materiāli, par kuru iegūšanas likumību nav iespējams pārliecināties. Manipulācijas ar operatīvās lietas materiāliem krimināllietā ir viens no iemesliem, kādēļ reizēm krimināllietās nav iespējams panākt taisnīgu kriminālprocesuālo noregulējumu. Dažkārt sūdzības nonāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur Latvijas valsts mēdz palikt zaudētājos.
Kā tiek ievērota likumība operatīvo materiālu izmantošanā, nesen centās izzināt žurnālists Armands Puče, pētot vairākas krimināllietas. Viņš pamanījis visatļautību rīcībā ar operatīvo lietu tā dēvētajā Uģa Magoņa krimināllietā. A. Puče secinājis, ka pēdējo gadu publiski zināmajās krimināllietās pamanāma negodprātība un dažkārt pat noziedzīga rīcība, kas aizturētos vai apsūdzētos automātiski noliek vienu pakāpi zemāk par tiesību sargiem, tādējādi saknē izslēdzot godīgu tiesiskuma principu.
“Noteiktos gadījumos - tieši operatīvas lietas izstrādē arī sākas paša procesa dūmi, aizplīvurojums, tieši tur arī tiek iesēta neticība tiesību un likumu sargiem, ko visi tālākie posmi to vienkārši dzen cauri instancēm, kā atrodoties pie zivju rūpnīcas konservu ceha konveijera. Operatīvā izmeklēšanas stadija diemžēl neatceļ vispārzināmo folkloru - būtu tik cilvēks, pantu noorganizēsim - jo tā laikam ir vieglāk,” portālā “la.lv” norāda A. Puče.
Kā vienu no šādiem piemēriem A. Puče raidījumā minēja Uģa Magoņa lietu.
Šīs lietas ietvaros tikusi veikta operatīvā noklausīšanās. “Prokuratūra saka - viss ir likumīgi. Advokāti taujāja KNAB, kas ir veicis noklausīšanos pusgada garumā, kā tas bijis iespējams. Baterijas noklausīšanās aparātiem mainījāt? KNAB atbild, ka mainīja. Ja jau mainīja baterijas, tad jau bija sankcija iekļūšanai privātīpašumā. KNAB saka, ka jā, bija un tas esot nofiksēts operatīvās lietas materiālos. Taču prokurors nākamajā tiesas sēdē apgalvo, ka operatīvajā lietā nekā tāda nav. Pēc likuma operatīvajai lietai nevar piekļūt. Tāpēc advokāti raksta iesniegumu VDD sākt kriminālprocesu par piekļuvi operatīvajai lietai, no kuras pazuduši ierobežotas pieejamības dokumenti. Kāpēc šis ir tik svarīgi? Jo tieši šajā sadaļā slēpjas mūsu tiesiskuma sliktās lietas. Tā ir pelēkā zona,” secina A. Puče.
Pēc žurnālista teiktā, Latvijā ir ieviesusies prakse “aizturēt pēc viena nodarījuma un panta, bet uzturēt apsūdzību un tiesāt jau pēc cita”. Nozieguma pierādījums nevis vākt, bet piemeklēt, pašu nodarījumu nevis pierādīt, bet gan izdomāt, bezkaunīgi stāstot, ka tas viss noticis “nezināmā vietā un laikā”.
Konkrētajā krimināllietā, ja dokumenti no operatīvās lietas patvaļīgi izņemti un iznīcināti, tad ir pārkāpts Operatīvās darbības likuma 23. pants, kas paredz, ka “operatīvās uzskaites lietas pēc to izbeigšanas tiek uzglabātas likumā un operatīvās darbības subjekta noteiktajā kārtībā”. Kārtība paredz 10 gadu uzglabāšanu, bet lietām, kas saistītas ar personu speciālās aizsardzības nodrošināšanu - 75 gadu uzglabāšanu. Ja dokumentus iznīcina, tad raksta un sastāda informācijas iznīcināšanas aktu un tas tiek pievienots attiecīgās operatīvās darbības procesa lietas materiāliem. To, kādas tieši darbības veicamas, nosaka tiesa. Tāpēc advokāti (Uģa Magoņa krimināllietā) pamatoti norādīja, ka, visticamāk, notikusi patvaļīga operatīvas uzskaites lietā esošo dokumentu iznīcināšana, nepastāvot Operatīvās darbības likumā noteiktajiem dokumentu iznīcināšanas pamatiem. “Tas nozīmē, ka valsts amatpersonas ir veikušas tīšas darbības, kas pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas un ir radījušas būtisku kaitējumu,” skaidroja A. Puče.
Magoņa lieta nebūt nav pirmais nesmukums ar operatīvo lietu materiāliem. Gadās, ka pazūd nevis atsevišķs dokuments, bet gan sējums pat no operatīvās darbības subjekta seifiem. Pamatīga ķeza ar valsts noslēpumu - operatīvajiem materiāliem - atklājās 2016. gada nogalē.
2016. gada 2. oktobrī LTV raidījums “De facto” informēja par iespējamu operatīvās izstrādes lietas materiālu pazušanu KNAB. Tā laika KNAB pārraugs premjers Māris Kučinskis par pazudušo valsts noslēpuma objektu uzzinājis no tā laika KNAB priekšnieka Jarsolava Streļčenoka tajā pašā dienā, kad šī informācija kļuva publiska. Kādā veidā no operatīvā darbinieka seifa varēja pazust vesels operatīvās izstrādes lietas sējums, izmeklēja Streļčenoka izveidotā dienesta izmeklēšanas komisija. Tās darbā iesaistījās arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Viedie vīri vairāk nekā divas nedēļas skaidroja, kā tieši no operatīvā darbinieka seifa sējums varēja pazust. Izbrīnu par notikušo pauda tā laika ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers: “Nu sējums... Tas ir, manuprāt... Man atmiņā nav tāds gadījums, ka tāds būtu noticis. Ir bijis, kad krimināllietas ir nozagtas, bet krimināllieta nav valsts noslēpuma objekts. Tas ir izmeklēšanas noslēpuma objekts, bet ne valsts.”
Ē. Kalnmeiers brīdināja par riskiem, ja nepareizajās rokās nonāk operatīvās izstrādes materiāli: “Apdraudējuma riski ir operatīvās darbības metožu atklāšana, kas pats par sevi jau ir valsts noslēpums, tātad - kādā veidā operatīvā ceļā tiek iegūta informācija. Tātad - darbības metodes. Var tikt atklātas personas, kuras ir iesaistītas slepenā sadarbībā. Jā - var tikt atklāta informācija par kādu izstrādājamu personu vai personu grupu. Tātad - nonākot šādai informācijai atklātībā, šīs personas var izvairīties no atbildības.”
Par sējuma pazušanas iemesliem izskanēja vairākas versijas - tas nozagts izstrādājamās personas interesēs vai arī nozagts ar mērķi to pārdot; sējums patiešām pazudis, bet ne pavisam, jo tas joprojām esot paslēpts kaut kur KNAB; konkrētā operatīvā darbinieka seifā sējums neatradās tāpēc, ka kļūdas pēc to pie sevis bija ielicis kāds viņa kolēģis vai arī sējums nejauši aiznests uz arhīvu. Pēc rūpīgās izmeklēšanas valsts noslēpumu saturošie dokumenti tā arī netika atrasti.
Parādījās vēl viena versija. Tajā laikā turpinājās KNAB iekšējā cīņa starp KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi, Operatīvo izstāžu daļas vadītāja Jura Juraša komandu un KNAB priekšniekam J. Streļčenokam lojālajiem darbiniekiem. Pēdējo lokā valdīja pārliecība, ka notikusi apzināta sabotāža, lai kaitētu J. Streļčenoka izredzēm atkārtoti kļūt par KNAB vadītāju. To “De facto” pieļāva arī J. Streļčenoka priekštecis amatā, tobrīd Saeimas deputāts Aleksejs Loskutovs: “Būsim reālisti - ja teorētiski iespēja dokumentiem pazust bija, tad dokumenti varēja pazust pirms nedēļas un pirms mēneša. Bet, kad dokumenti pazūd vai tiek nolaupīti, nozagti no iestādes vai iznīcināti iestādes sienās tieši tajā brīdī, kad notiek konkurss uz KNAB priekšnieka amatu, kurā piedalās esošais KNAB priekšnieks, var saskatīt likumsakarību.”
Skandāls beidzās ne ar ko. Acīmredzot politiķi vienojās ar tiesībsargājošajām iestādēm nesmukumu bikli kaut kā nomudžināt un paslaucīt zem paklāja, aizbildinoties ar to, ka ziņas par valsts noslēpuma objektu arī esot valsts noslēpums.
Minētais gadījums ļauj pieņemt, ka operatīvās lietas pazušana nav nejaušība, bet gan ir kā svira kādu politisku vai citu interešu īstenošanai.
Un tad tikai rodas pamatots jautājums, kādu tieši interešu īstenošanai un ietekmes izdarīšanai pazuda operatīvās lietas materiāli Magoņa lietā.
Tā dēvētie Lemberga krimināllietas materiāli atklāj, ka ar operatīvo lietu materiāliem manipulācijas veic ne tikai tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, bet pati tiesībsargājošā institūcija. 2017. gada decembrī kļuva zināms, ka SAB vēstulē Rīgas apgabaltiesai apgalvojis, ka ir iznīcinājis divus dokumentus no dokumentu kopuma, kurš kā pierādījums pievienots kriminālprocesa materiāliem. Šie dokumenti būtu derējuši kā svarīgi pierādījumi aizstāvībai t.s. Lemberga krimināllietā.
No A. Pučes publikācijas izriet, ka līdzīga aina novērojama arī Magoņa krimināllietā. Arī tur notikusi patvaļīga operatīvās uzskaites lietā esošo dokumentu iznīcināšana ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurora Māra Lejas svētību vai nevērību.
Vērojot, kā sokas ar Lemberga krimināllietas iztiesāšanu, rodas jautājums, vai Magoņa krimināllietas iztiesāšana uzņem tos pašus apgriezienus un vai secīgi operatīvās lietas materiālos esošo ziņu pazušana nenozīmē svarīgu pierādījumu pazušanu aizstāvībai Magoņa krimināllietā.
Lemberga krimināllietas “pazudušie” dokumenti saistīti ar Kopenhāgenas viesnīcā “D’Angleterre” slepeni ierakstītu Latvijas uzņēmēju sarunu audioierakstiem un to atšifrējumiem. Tika apgalvots, ka sarunas pēc SAB lūguma esot ierakstījuši Dānijas specdienesti.
2016. gada oktobrī SAB direktors Jānis Maizītis vēstulē Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesim Borisam Geimanam atbildējis, ka SAB ir iznīcinājis tiesas prasīto 2005. gada 22. jūnija vēstuli, kurā ir runa par no Dānijas partnerdienesta saņemtajiem materiāliem, kā arī par vēstuli, ar kuru Dānijas specdienests materiālus nodeva SAB. Tiesa no slepenā dienesta saņēma skaidrojumu, ka sarakste starp SAB un Dānijas partnerdienestu esot slepena - SAB to ir gatavs uzrādīt tikai tiesnesim, “iepriekš vienojoties par abpusēji ērtu tikšanās laiku”.
Latvija nav vienīgā vietā pasaulē, kur notiek nelikumības ar valsts noslēpuma objektu.
2007. gadā ASV Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) aģents Roberts Levinsons pazuda Irānā, veicot slepenu izmeklēšanu. Viņa pazušana radīja bažas par iespējamu operatīvo materiālu nonākšanu svešās rokās.
2010. gadā Londonā tika atrasts miris Lielbritānijas slepenā dienesta MI6 darbinieks Garets Viljamss. Sākotnēji tika pieļauts, ka viņa nāve varētu būt saistīta ar operatīvo materiālu noplūdi.
2002. gadā Lielbritānijā notika incidents, kad pazuda svarīgi pierādījumi saistībā ar slepkavības lietu, kas noveda pie tā, ka apsūdzētais tika attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ.
2011. gadā Indijas tiesu sistēma saskārās ar problēmu, kad pazuda vairākas krimināllietu mapes, kas noveda pie tiesvedības aizkavēšanās un sabiedrības neapmierinātības.
2013. gadā bijušais ASV Nacionālās drošības aģentūras (NSA) darbinieks Edvards Snoudens nopludināja slepenus dokumentus, atklājot plaša mēroga novērošanas programmas. Šī noplūde izraisīja globālu diskusiju par privātumu un drošību.
2022. gadā bijušais Dānijas aizsardzības ministrs Klauss Hjorts Frederiksens tika apsūdzēts par valsts noslēpumu izpaušanu vai dalīšanos ar tiem.
Skandalozākajās lietās vainīgie parasti tiek atrasti, par tiem tiek ziņots, un aizdomās turētie tiek tiesāti.
Latvijā ik pa brīdim tiek izvirzītas apsūdzības par neizpaužamu ziņu izpaušanu. Līdz šim skaļākā tiesvedība ir par operatīvās lietas materiālu izpaušanu saistībā ar tā dēvēto Juraša krimināllietu. 2022. gada septembrī Augstākās tiesas senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru bijušais Saeimas deputāts Jurašs tika attaisnots.
“Ir jāizbeidz naratīvs, ka operatīvie darbinieki, prokurori un tiesneši ir uzticamie valsts noslēpumu glabātāji, bet advokāti jau pēc definīcijas noslēpumu izpaudēji. Tas ir jautājums par valsts attieksmi pret tiesiskumu ne vārdos, bet darbos,” savā publikācijā norāda S. Vārpiņš.
