Svētdien, 9. augustā Baltkrievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Savas valdīšanas 26 gados pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko ir pieredzējis daudzas vēlēšanas, un, lai arī visādi gājis, viņš vienmēr izgājis sauss no ūdens, jo arī Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK) jau kopš 1996. gada nemainīgi vada Lidija Jermošina, kura savu darbu pieprot labi. Lukašenko vienmēr ir uzvarējis ar 76% un vairāk balsu. Taču šoreiz kaut kas aizgājis ne tā.
Vēl pirms dažiem mēnešiem izskatījās, ka arī šoreiz viss noritēs tāpat kā vienmēr. Nekas neliecināja, ka mūsu kaimiņvalstī varētu izraisīties smaga politiskā krīze. Taču tagad gandrīz ik dienas dažādās Baltkrievijas pilsētās notiek daudzskaitlīgas demonstrācijas (priekšvēlēšanu mītiņi), kuras pavada divas galvenās dziesmas - Viktora Coja - “Перемен” (Pārmaiņas) un kataloniešu protesta dziesmas “L'Estaca” baltkrievu versija “Разбуры турмы муры” (Sagrauj cietuma mūrus). Situācija Baltkrievijā atgādina situāciju Latvijā 1988. gada vasarā, kad gaisā jau virmoja brīvības vēsmas, bet vara vēl izskatījās stabila, un sabiedriskā elite svārstījās, kam īsti pieslieties.
Agrāk Lukašenko taktika vēlēšanās bija vienkārša - nopietnus politiķus līdz vēlēšanām nemaz nepielaida. Arī šoreiz “bīstamos” kandidātus noņēma no trases jau reģistrācijas laikā. Videoblogeris Sergejs Tihanovskis un baņķieris Viktors Babariko tika apcietināti (pret abiem tiek fabricētas smagas kriminālapsūdzības ar ilglaicīgiem soda termiņiem), bet Baltkrievijas augsto tehnoloģiju parka izveidotājam Valērijam Cepkalo atteica reģistrāciju.
Taču arestētā Tihanovska sieva Svetlana Tihanovska savāca nepieciešamos parakstus un reģistrējās sava vīra vietā. CVK Tihanovsku reģistrēja kā oficiālu prezidenta kandidāti, kas deva viņai iespējas leģitīmi izvērst savu vēlēšanu kampaņu un tās ietvaros rīkot dažādus priekšvēlēšanu pasākumus. Ap viņu saliedējās abu pārējo “nopietno”, bet pie vēlēšanām nepielaisto kandidātu štābi, kurus arī vada sievietes - Cepkalo sieva Veronika Cepkalo un Babariko štāba vadītāja Marija Koļesņikova. Visas trīs ir jaunas, simpātiskas un ļoti enerģiskas sievietes, uz kuru fona Lukašenko izskatās kā aizvakardienas zupa. Viņa uzstāšanās “sabiedriskā aktīva” priekšā 4. augustā atgādināja Brežņeva uzstāšanos PSKP kongresos. Tikpat miegaina un jēdzieniski tukša.
Tihanovskas programma faktiski sastāv no viena punkta. Pusgada laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas, kuras notiktu demokrātiskā, atklātā gaisotnē. Milzīgais tautas atbalsts vēl nesen nevienam nezināmai Tihanovskai ir acīmredzams pārsteigums Lukašenko. Viņš ir manāmi apjucis un smagie apvainojumi, kurus viņš raida uz visām pusēm, tai skaitā Krievijas virzienā, neliecina par pārliecību. Šajā rakstā nepieskaršos 32 Minskas pievārtes sanatorijā arestētajiem Krievijas pilsoņiem. Viņu loma šobrīd ir visai neskaidra, tāpēc negribētos ieslīgt kaut kādās spekulācijās. Skaidrs, ka Lukašenko tronis ir sācis pamatīgi šūpoties. Turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad Lukašenko ar asam represijām šo šūpošanos ātri novērsa, šoreiz dažādu politisko ieviržu analītiķi nav tik droši, ka viņam tas izdosies. Pastāv reāla varbūtība (tas nenozīmē, ka tā arī būs), ka situācija izies ārpus Lukašenko kontroles, un varu viņš nenoturēs.
Neatkarīgajos interneta portālos, kur ikviens var pielikt savu plusu vai mīnusu katram komentāram, plusu un mīnusu attiecība pie Lukašenko atbalstošiem ierakstiem ir aptuveni 1 pret 50. Proti, ja mīnusu ir apmēram 350 - 500, tad plusu - 7 - 10. Atbalstīt Lukašenko galīgi nav stilā, un ielu intervijās pat cilvēki ar visai atpalikušiem uzskatiem atzīst, ka Lukašenko ir pamatīgi aizsēdējies un kā valsts vadītājs nekam neder. Šāds noskaņojums ir likumsakarīgs, jo ekonomika stagnē jau daudzus gadus, un kaut cik iedvesmojošu nākotnes perspektīvu Lukašenko piedāvāt tautai nespēj.
Tas, ka Baltkrievijā vēlēšanu rezultātus CVK vienkārši “uzzīmē”, sen nav nekāds noslēpums. Eksperti paredz, ka arī šoreiz Lukašenko paziņos savus ierastos 76% (nu, labi, varbūt 67%), cilvēki izies ielās, “omons” viņus izdzenās, un Lukašenko, it kā nekas nebūtu noticis, gribēs turpināt valdīt. Taču tas, vai viņam izdosies situāciju kontrolēt it kā tiešām nekas nebūtu noticis, ir liels jautājums. Pat, ja Lukašenko noturēsies, viņa radītās konstrukcijas stiprība ir kļuvusi šaubīga. Ja agrāk Lukašenko vara balstījās uz pārliecību, ka tā ir nesatricināma kā milzu koloss, tad tagad viņa atbalsts sabiedrībā ir noslīdējis tik zemu, ka viņš zaudējis šo nesatricināma kolosa auru. Tas rada nervozitāti elitēs. Ne viens vien sāk savā prātā domāt, kurā brīdī lekt nost no grimstošā kuģa un steigšus mainīt kažoku, kā tas šādos pārmaiņu brīžos notiek.
Kādu pozīciju šajā situācijā ieņemt Latvijas politiķiem un uzņēmējiem? Jāsaprot, ka jebkurā gadījumā Lukašenko režīms ir vakardiena. Tam nav ilgtermiņa perspektīvu pat tad, ja sabiedrības protesti tiks iedzīti dziļā pagrīdē, un Lukašenko vēl kādu laiku noturēsies savā pilī. Taktiski var darboties it kā nekas nebūtu noticis, bet stratēģiski jau jāsāk plānot sadarbību ar jauno Baltkrieviju. Latvijas valsts, sabiedrības, arī uzņēmēju interesēs būtu, lai mūsu kaimiņvalstī režīms nomainītos mierīgā veidā, un Baltkrievija kļūtu par mūsu tuvāko sadarbības partneri.
