Šā gada 2. jūlijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja grozījumus Krievijas alkohola aprites likumā, no kura pazuda termins “dzirkstošie vīni un šampanietis”. Palika tikai “dzirkstošie vīni”, un parādījās termins “Krievijas šampanietis”. Līdz ar to “īsto” šampanieti no Francijas, Šampaņas provinces Krievijā drīkstēs tirgot vienīgi kā “dzirkstošo vīnu”, savukārt šampanietis skaitīsies vienīgi Krievijas brūvējums
Uz šādu kliedzošu, teiksim kā ir, nekaunību lielākais “īstā” šampanieša ražotājs “Moet Hennessy” atbildēja ar piegāžu apturēšanu, taču jau pēc divām dienām paziņoja, ka ir gatavs mainīt marķējumu Krievijas tirgum un turpmāk tur tirgoto šampanieti saukt par “dzirkstošo vīnu”. Jāatzīmē, ka runa ir nevis par galveno etiķeti, bet gan dokumentāciju un informatīvo uzlīmi uz pudeles krievu valodā.
Varētu domāt, ka šo sīko saimniecisko strīdu nav vērts pat pieminēt, taču tas izraisījis lielu starptautisko rezonansi. Pat ne tik daudz kā saimniecisku, cik politiska pasaules redzējuma konfliktu. Šeit obligāti jānorāda, ka vienmēr svarīgāk ir kā kaut kas izskatās, nevis kā tas ir patiesībā, tāpēc šis raksts nav par šī tirdznieciskā strīda niansēm. Runa ir vienīgi par to - kā tas izskatās un kādas var būt sekas.
Šī strīda rezultāts izskatās tāds, ka “Moet Hennessy” ātri piekāpās un demonstrēja gatavību pildīt visas Krievijas prasības, lai tikai paliktu turienes tirgū. Vai var runāt par gatavību pazemoties Maskavas priekšā? Gan jau franču rīcības advokāti atradīs argumentus, lai pamatotu, ka patiesībā viss nebūt nav tā un strīds ir tīrais nieks. Taču nekādi argumenti nevar noslēpt acīmredzamo - Francijas puse ir demonstrējusi gauži lunkanu muguriņu un apliecinājusi, ka viņiem krievu nauda svarīgāka par principiem. Nodemonstrējusi tieši to, kas Putinam, parakstot šos likuma grozījumus, bija jāpierāda.
Jā, zinu, ka šos grozījumus pēdējā brīdī pirms to apstiprināšanas Valsts domē trešajā lasījumā ielobēja Putinam pietuvinātie biznesmeņi - vīndari. Taču tam nav būtiska nozīme, jo šis gadījums liek runāt par ko citu. Ne vairs par šīs lietas saimnieciskiem aspektiem, bet gan daudz nopietnākiem jautājumiem. Ne vairāk un ne mazāk kā par Eiropas un pasaules drošības aspektiem.
Var rasties jautājums - kāds gan sakars nelielam, pat sīkam (globālā mērogā) ekonomiskam strīdam ar pasaules drošību? Vistiešākais. Pirms jebkura potenciālā konflikta pretinieki novērtē otra gatavību pretoties. Tieši gatavība cīnīties ir noteicošā, nevis reālie spēku samēri. Tāpēc mani vienmēr kaitina kinofilmās bieži redzamās epizodes, kad ārēji ikdienišķs, bet patiesībā labi trenēts galvenais varonis ieiet bārā un vietējie rīkļurāvēji viņu provocē, apņirdz un pat nepamana, ka neuzkrītošais varonis no viņiem ne nieka nebaidās. Reālajā dzīvē, nevis kinofilmās pats trulākais bāra rīkļurāvējs ar savu dzīvniecisko instinktu sajustu - ja reiz nebaidās, tad te kaut kas nav tīrs un labāk konfliktu neuzsākt. Taču filmām ir viens dramaturģiskais kanons, bet dzīvei cits. Ko konkrētais gadījums ar franču šampanieti stāsta par situāciju pasaulē?
Kādreiz, kad viens no tuvākajiem (un gudrākajiem) Hitlera domubiedriem arhitekts Alberts Špērs fīreru centās brīdināt, ka nevajag bojāt attiecības ar ASV un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka šī lielvalsts iestājas karā pret Vāciju, jo tad uzvara nebūs iespējama, Hitlers esot bezrūpīgi atbildējis, ka tie smalkie, izlutinātie amerikāņu dendiji taču nav nekādi karotāji. Kurš no viņiem būs gatavs nomainīt sēdēšanu pie Ņujorkas bāra letes pret gulēšanu dubļainos ierakumos, nicīgi noteicis Hitlers. Rezultātā šī pretinieku nenovērtēšana maksāja pašam Hitleram galvu, bet pārējai pasaulei milzu ciešanas.
Šobrīd pasaulē galvenais nemiera cēlājs - enfant terrible - ir Krievija un tās vadonis. Novērotājam no malas var likties, ka Putina Krievija slīgst arvien dziļākā ekonomiskā un tehnoloģiskā atpalicībā. Šī valsts strauji attālinās no civilizēto valstu grupas un kļūst arvien vājāka. Daļēji tā arī ir, un daudzviet Krievijā (izņemot Maskavu un citas lielās pilsētas) dzīves apstākļi vairāk atgādina Āfriku nekā civilizēto pasauli. Esmu bijis gan ekvatoriālajā Āfrikā, gan Krievijas provincē, tāpēc tā nav tikai tēlaina metafora. Tā tiešām ir burtiskā nozīmē. Taču situācija no Krievijas iekšienes izskatās gluži cita. Šeit uzsvars atkal jāliek uz vārdu - izskatās, jo mēs nerunājam par objektīvajiem lietas apstākļiem.
Krievijā valda pārliecība, ka viņi ir vienīgie īstie “veči” šajā “bābu”, “lohu” un “lūzeru” pasaulē (ASV un Ķīna neskaitās). Krievijas līderis Vladimirs Putins ne reizi vien izteicies, ka dzīves principus mācījies Ļeņingradas pavārtēs, kur likumi bijuši skarbi. Atbilstoši šiem pavārtes principiem pret “lohiem” nedrīkst būt ne mazākās žēlastības vai līdzjūtības. Viņus maksimāli jāslauc un visādi citādi jāizmanto savās interesēs. Pret viņiem viss ir atļauts - mānīšanās, iekaustīšana, īslaicīga labvēlības izrādīšana apmaiņā pret dažādiem labumiem un tamlīdzīgi.
“Moet Hennessy” piekāpšanās tikai apstiprina Krievijas sabiedrībā no pašas apakšas līdz pašai augšai valdošo pieņēmumu, ka Rietumi ir pārvērtušies par gļēviem bezprincipu bezmugurkaulniekiem, kuri, lai tikai nezaudētu kaut kripatu sava komforta, ir gatavi uz visu. Pat vēl vairāk - uz pilnīgi visu. Šoreiz pacietības slieksnis pārbaudīts ne tikai Francijas bagātākajam cilvēkam - multimiljardierim, “Moet Hennessy” lielākajam īpašniekam un LVMH grupas vadītājam Bernānam Arno, bet arī visai franču tautai, jo šampanietis ir kaut kas vairāk nekā tikai alkoholisks dzēriens. Tas ir Francijas lepnums, pat savā ziņā nacionālais svētums. Nav brīnums, ka “Moet Hennessy” lēmums Krievijā tiek uztverts viennozīmīgi - kā pretī pastiepta zābaka bučošana pat ne par Stupkas rubļiem, bet par kapeikām (uz Arno miljardu fona).
Grūti teikt, vai Francijā tiešām tik vāji saprot krievu nacionālo izpratni par labo un ļauno, bet ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nav beidzies. Zābaks tiks stiepts pretī bučošanai vēl un vēl. Arvien biežāk un biežāk. Turklāt bučošanas nosacījumi kļūs arvien pazemojošāki un pazemojošāki. Nekāda cita vēsturiskā notikumu attīstība nav iespējama. Var, protams, dažādi vērtēt, vai šāda huligāna nomierināšanas taktika, ko aktīvi piekopj ne tikai biznesmeņi, bet arī Francijas politiskie līderi, palīdz saglabāt mieru vai, gluži otrādi, arvien biežāk liek atcerēties Vinstona Čērčila pēc Minhenes vienošanās parlamentā teiktos vārdus: “Jums bija iespēja izvēlēties karu vai negodu. Jūs izvēlējāties negodu, tad tagad dabūsiet arī karu.”
Mana personiskā pieredze liecina, ka vienīgais veids, kā nolikt nekaunīgu huligānu pie vietas, ir asa, dažkārt pat nesimetriski asa pretreakcija. Jebkādi pielabināšanās mēģinājumi situāciju tikai pasliktina, tāpēc mēģinājumi ar Krieviju kaut ko “sarunāt” vispārējo drošības līmeni pasaulē nepaaugstina.
