Sabiedriskās domas pētīšanas aģentūras SKDS direktors Arnis Kaktiņš TV24 raidījumā “Kārtības rullis” izteica bažas par Latvijas valsts pastāvēšanas perspektīvām. Valdošā politiskā šķira šīs bažas mēģina kliedēt ar primitīvu mūsu austruma kaimiņa atdarināšanu: ir Kariņš – ir Latvija, nav Kariņa – nav Latvijas. Protams, pie mums šī maksima netiek izteikta tik tiešā un piedauzīgi lišķīgā formā, taču tas lietas būtību nemaina. Pie mums šī doma tiek formulēta kā nepārprotams mājiens – Kariņa valdībai nav alternatīvas.
Katrs, kurš uzdrīkstas kritizēt kādu no Kariņa valdības lēmumiem, politiskās šķiras acīs kļūst nelietis, kurš nevēl savai tauta labu. Sabiedriskos medijus jau grūti skatīties un klausīties. Valdības, ja ne slavināšana, tad absolūti nekritiskā attieksme burtiski šķebina un atsit pēc padomju laikiem vai mūsdienu Krievijas. Taču jāatzīst, ka Kariņa valdība pēc tam, kad tika noskrūvēts tās piektais ritenis vai amputēta piektā kāja - KPV LV paliekas, kļuvusi tikai pārliecinošāka. Lai arī koalīcija kļuva mazskaitlīgāka, tā vienlaikus kļuva solīdāka. Atsakoties no šaubīgiem radiniekiem, sašaurinātā valdības ģimene kļuva apkārtējo acīs cienīgāka.
Tas paver iespējas Kariņa valdībai kļūt par pirmo Latvijas valdību, kura nostrādājusi pilnu Saeimas sasaukuma laiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš pagājušā gada nogales ir fundamentāli mainījies sabiedrības noskaņojums. Ar to šeit domāju ne tikai attieksmi pret Kariņa valdību. Ar to vairāk domāju sabiedrības mentālo noskaņojumu.
Atcerēsimies situāciju pagājušā gada nogalē. Strauji pieauga saslimstība ar Covid-19. Sabiedrību pārņēma panika, bailes, izmisums, kas robežojās ar histēriju. Visas cerības bija uz vakcīnu, bet tad pēkšņi izrādījās, ka Latvija nav pasūtījusi īsto (“Pfizer”) un paļāvusies uz nepareizo (“AstraZeneca”), kuras apstiprināšana kavējās. Turklāt pasūtīto vakcīnu skaits bija mazāks, nekā varēja pasūtīt. Sabiedrība dusmās vārījās. Kāds bija jāupurē. Likumsakarīgi tā bija toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele. Viņas vietā stājās Daniels Pavļuts.
Janvārī, februārī inficēto un mirušo statistika sasniedza maksimumu. Cilvēki bija reāli nobijušies. Steidzīgi tika izveidots “Vakcinācijas birojs” ar milzu algām, kurš tūlīt pat arī demonstrēja savu profesionālo mazspēju. Sabiedrība tika tracināta ar “aizliegto” preču sarakstiem veikalos, frizieru un manikīra pakalpojumu liegumu, un radās pieprasījums pēc jauna upurjēra. Pavļuts tikko bija stājies amatā un būtu tā kā pārāk ātri viņu mest nost, turklāt bija jau arī citi ministri ar zemu uzticības reitingu. Katrā ziņā pavasarī šķita, ka Kariņa valdība karājas mata galiņā. Opozīcija pārliecinoši skandēja, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās 2022. gada oktobrī visi šobrīd pie varas esošie tiks aizslaucīti vēstures mēslainē.
Taču parādoties vakcīnām un tām kļūstot visiem gribētājiem pieejamām, situācija strauji mainījās. Pēkšņi parādījās fundamentāli citas sajūtas. Ja agrāk cilvēki jutās vāji, neaizsargāti bīstamās pandēmijas priekšā, tad tagad, kad vakcīna ir brīvi pieejama, tie paši cilvēki (pēc vakcinācijas) jūtas stipri, vareni un pārpildīti ar uzvarētājiem raksturīgu agresīvu degsmi. Uzvara kārtīgi jāizbauda, bet pretinieks jāsatriec pīšļos. Turklāt pretinieks nevar būt šis neredzamais vīruss. Tam jābūt kaut kam taustāmākam. Par to kļuva cilvēks, kurš kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav vakcinējies. Viņš tika stigmatizēts un bez mazākās kautrības saukts par covididiotu vai vienkārši idiotu.
Velti skan aicinājumi būt savstarpēji iecietīgiem un saglabāt cieņu citam pret citu. Dana Isarova raksta tukšumā: “Pasaule kļūs skaistāka, kad sapratīsim, ka cilvēku šaubas un kavēšanās ar vakcinēšanos ir saistīta ar iekšējo trauksmi par savu veselību un drošību. Kāda saukšana par idiotu tikai pastiprina šo trauksmi. Ja mēs to apzināsimies, tad arī komunikācija ar šaubīgajiem kļūs citādāka.”
Pazīstamā influencere Ksenija Andrijanova šiem ieteikumiem pat nedomā sekot un gluži ikdienišķi raksta: “Reālas problēmas rodas ne tikai no idiotiem, bet arī no gudriem cilvēkiem, kas nespēj saprast, kā funkcionē idioti.” Vai tad grūti vārda “idiots” vietā piemeklēt kādu neitrālāku, mazāk aizskarošu vārdu, bet tur jau tas kaifs - otru nosaukt par idiotu un pašam nejusties kā nelietību pastrādājušam. Apsaukāties pēkšņi kļuvis ne tikai nenosodāmi, bet pat stilīgi. Mierīgi var publicēt tviterī ierakstu: “Forši atnākt uz pasākumu un konstatēt, ka apkārt nav stulbeņu.” Pilnīgi legāli var izbaudīt savu pārākumu, un no tā vairs nav jākaunas kā agrāk, kad šī pārākuma demonstrācija bija kaut kā jāmaskē, lai tā neizskatās uzkrītoša un apzināta. Tagad to var darīt pilnīgi atklāti.
Taču atgriezīsimies pie sabiedriskās domas un Kariņa valdības perspektīvām. Ne velti virsrakstā liku Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja Volodina pārfrāzējumu. Krievijas prezidenta Putina salīdzinoši augstās popularitātes pamatā ir visai nekrietnā tautas zemāko instinktu atraisīšana. Tieši to pašu instinktu, kuri savulaik ļāva Hitleram nostiprināties pie varas. Izrādās cilvēki “nogurst” vienmēr būt labi. Viņi labprāt ļaujas zemākajiem instinktiem, ja vien neseko sabiedrības nosodījums. Ja to drīkst. Ja var citus apsaukāt par idiotiem un par to vēl gūt desmitiem un simtiem tīkšķu, tad kāpēc gan to nedarīt?
Kariņš šobrīd iemieso šo uzvarētāju stihiju. Skaidrs, ka nekāda apstāšanās nenotiks un iedomāto pretinieku turpinās sist. Tā sabiedrības daļa, kura nevēlas pakļauties spiedienam, uzvarētājiem par prieku tiks lauzta pār celi. Kādu tas atstās ietekmi uz kopējo sabiedrības mentālo veselību, nevienu neinteresē. Tagad Kariņa galvenais uzdevums ir nostiprināt sasniegto. Tās koalīcijas partijas, kuras vēl hokeja pasaules čempionāta laikā asi konfrontēja ar Kariņa/Pavļuta bloku, šobrīd baidās pat iepīkstēties.
Neapšaubāmi, ka Kariņš atrodas uz viļņa. Taču tur arī slēpjas viņa politiskās nākotnes bīstamība. Panākumu reibonī ne viens vien zaudējis galvu, un politikā viss var mainīties strauji. Lai kā valdošajai šķirai gribētos, lai Volodina pārfrāzējums iedzīvotos arī Latvijas politiskajā augsnē, mums tomēr saglabājas lielas cerības nezaudēt demokrātiskos principus un neieslīgt Kariņa pielūgsmes tvanā.
