Olimpiskajās spēlēs sportisko notikumu ir tik daudz, ka katras valsts līdzjutēji interesējas gandrīz tikai par savējiem. Atšķirībā, piemēram, no nesenā Eiropas čempionāta futbolā, kur katrs mačs ieguva plašu starptautisko interesi.
Taču arī olimpiskajās spēlēs ir notikumi, kuri nonāk plašākas uzmanības lokā. Tāds bija Jaunzēlandes svarcēlājas (bijušā svarcēlāja) Lorelas Habardas neveiksmīgais starts uz Tokijas olimpiskās skatuves. Taču vislielāko starptautisko rezonansi izraisīja divu dienu drāma ap Baltkrievijas sprinteri Kristīni Timanovsku. Diemžēl viņa nav vienīgā un pēdējā sportiste, kura atsakās atgriezties Baltkrievijā. Tāda ir arī daudzcīņniece Jana Maksimova un viņas vīrs Andrejs Kravčenko.
Timanovskas bēgšanas lieta iesākās, var teikt, uz līdzenas vietas, jo nekad agrāk šī sportiste nebija izteikusi kādas politiskas pretenzijas pret Lukašenkas režīmu. Viņa vispār nebija piedalījusies kaut kādās politiskās aktivitātēs. Vēl vairāk. Visiem baltkrievu olimpiešiem pirms došanās uz Tokiju bija jāparaksta uzsaukums par atbalstu esošajai politiskajai varai. Nav ziņu, ka viņa to nebūtu parakstījusi.
Timanovska ir sprintere, kura olimpiskajās spēlēs bija pieteikta 100 metru un 200 metru skriešanas disciplīnās. Dažas dienas pirms šiem startiem, kuriem viņa bija gatavojusies, Baltkrievijas sporta funkcionāri pēkšņi viņai lika piedalīties 400 metru stafetes skrējienā. Izrādījās, ka cita, iepriekš pieteiktā stafetes skrējēja nav nodevusi nepieciešamās dopinga analīzes un nevar skrējienā piedalīties. Līdz ar to Timanovskai lika skriet distanci, kurā viņa nav specializējusies. Timanovska atteicās (laikam bija uz mirkli aizmirsusi, kādā valstī dzīvo). Uz viņu sabļāva padomju praporščiku valodā (šīs lamāšanās ieraksts vēlāk noplūda internetā), un par šo nepaklausību Baltkrievijas Nacionālā olimpiskā komiteja viņu noņēma arī no starta 2. augustā paredzētajā 200 metru skrējienā.
1. augustā baltkrievu sporta (vai drīzāk drošības struktūru) funkcionāri viņu nogādāja Tokijas lidostā “Narita” un centās iesēdināt reisa Tokija-Stambula lidmašīnā. Tomēr Timanovska parādīja raksturu, spiedienam nepakļāvās un atteicās kāpt šajā lidmašīnā. Tā vietā viņa publiski lūdza policijas un Starptautiskās olimpiskās komitejas palīdzību. Timanovska atgriezties Baltkrievijā atteicās, un Polija viņai iedeva humanitāro vīzu (politisko patvērumu).
Bija paredzēts, ka Timanovska Eiropā atgriezīsies 4. augustā ar lidmašīnas reisu pa tiešo uz Varšavu, taču pašā pēdējā brīdī Polijas vēstniecības pārstāvji, kuri viņu pavadīja, drošības apsvērumu dēļ viņu pārsēdināja uz “Austrian Airlines” lidmašīnu, kas lido uz Vīni. Pirms tam steidzami no Baltkrievijas uz Ukrainu aizbrauca arī viņas ģimenes locekļi.
Šis incidents ieguva plašu starptautisko publicitāti un atsauca atmiņā “aukstā kara” un “dzelzs priekškara” laikus, kad padomju bloka sportisti olimpisko spēļu un citu sporta sacensību laikā bēga no atgriešanās savās valstīs. Slavenākie pārbēdzēji bija divkārtējie olimpiskie čempioni daiļslidošanā Ludmila Belousova un Oļegs Protopopovs, kā arī šahists Viktors Korčnojs, kurš vēlāk divreiz cīnījās par pasaules čempiona titulu šahā ar Kremļa mīluli Anatoliju Karpovu.
Traģiski kurioza bija padomju daiļlēcēja Sergeja Ņemcanova bēgšana Monreālas olimpisko spēļu laikā 1976. gadā. Tobrīd Ņemcanovam bija tikai septiņpadsmit gadu un pēc tam, kad Ņemcanovs bija lūdzis Kanādā politisko patvērumu, izrādījās, ka Kanāda juridiski tādu viņam kā nepilngadīgam nemaz nevar dot. Starp PSRS un Kanādu sākās politiski juridiska “virves vilkšana”, kuras laikā pie sportista vērsās viņa vecmāmiņa, kura bija viņa galvenā audzinātāja. Viņa lūdza (visticamāk, ne bez PSRS varas iestāžu “lūguma”), lai Sergejs neatstāj viņu vienu un atgriežas mājas.
Pēc trim nedēļām Ņemcanovs atgriezās PSRS. Viens no atgriešanās nosacījumiem, no Kanādas puses, bija PSRS solījums nepakļaut sportistu sankcijām. Šis solījums tika izpildīts. Ņemcanovs pabeidza institūtu, 1979. gadā kļuva PSRS čempions un tika iekļauts olimpiskajā komandā, tomēr viss šis bēgšanas mēģinājums nepalika bez sekām. Sportists sāka aizrauties ar alkoholu, un viņa sportiskā karjera aprāvās. Tiesa, vēlāk, jau pēcpadomju laikos viņš tomēr pārcēlās uz dzīvi ASV, uz kurieni mācīties tika uzaicināts viņa dēls - arī daiļlēcējs.
Mūsdienās parasti sportisti bēg no tādām totalitārām valstīm kā Ziemeļkoreja (pazīstamākais gadījums bija četru KTDR futbolistu bēgšana 2010. gada Pasaules kausa izcīņas laikā Dienvidāfrikas Republikā) vai Kuba, bet tagad šo valstu plejādei pievienojusies arī Baltkrievija. Par to gan nav ko brīnīties, jo pēdējā gada laikā Baltkrievijā valdošais režīms ir spēris ļoti platu soli pilnīgi “atsaldētu” režīmu virzienā. Turklāt tas notiek atklāti, neslēpjoties. Pat vēl vairāk. Notiek klaja ņirgāšanās par starptautiskajām tiesību normām.
Vispirms maijā Minskas lidostā vardarbīgi tika nosēdināta aviokompānijas “Raynair” lidmašīna, kas lidoja no vienas ES valsts galvaspilsētas un otru, tad demonstratīvi organizēta migrantu plūsma pāri Lietuvas robežai, tad sportistes faktiska nolaupīšana no Tokijas olimpiskā ciemata un mēģinājums viņu ar varu iesēdināt lidmašīnā uz mājām (nav šaubu, ka Stambulā viņa tiktu nodota pa ķēdīti tālāk). Taču kā īpaši trekns triepiens Lukašenkas režīma atbaidošajā vieplī jāatzīmē baltkrievu disidenta Vitālija Šišova iespējamā slepkavību Kijevā.
Šis izaicinošais noziegums pārkāpj visas iespējamās robežas un liek uz Lukašenku paskatīties kā uz cilvēku, kuram jau pilnībā “nobraucis jumts”. Protams, var teikt, ka vēl nav pierādīta režīma vaina Šišova nāvē, bet neļausim šīm atrunām kādu maldināt. Ja cilvēks labā noskaņojumā iziet no rīta skriet, neviens no apkārtējiem nekad nav ievērojis šim cilvēkam jebkādas depresijas pazīmes, un viņš nākamajā dienā tiek atrasts pakārts mežā, tad tikai tam, kas nez kāpēc pats sajūt kādu dvēselisku radniecību ar Lukašenku, var rasties doma, ka cilvēks pakāries pats.
Jau saistībā ar Lietuvas migrantu krīzi rakstīju, ka Lukašenka dara visu, lai Rietumi, kuri joprojām vislabprātāk izliktos neredzam šī “ciema huligāna” ālēšanos, beidzot viņu ievērotu. Pagaidām Rietumi it kā redz viņa izlēcienus, bet no patiesi nopietniem soļiem šī psihopāta aizvākšanai no pasaules politiskās skatuves atturas. Izskatās, ka Lukašenkam tas ir par maz. Viņš grib vairāk. Lai viņu ne tikai ievēro kā tādu ļauno ģēniju, bet arī novērtē. Tā ir viņa poza, līdzīgi kā norvēģu teroristam Breivīkam - es visai šai nolāpītajai pasaulei parādīšu vidējo pirkstu. Un iepūtiet! Līdz ar to varam gaidīt jaunas režīma neģēlības.
