Šī komentāra pirmajā daļā rakstīju, ka, lai gan 14. Saeimas vēlēšanas nomināli paredzētas tikai pēc vairāk nekā gada, jau tagad var runāt par to rezultātiem, jo Latvijā politiskās sistēmas būvniecība ir noslēgusies, un tas nozīmē, ka turpmāk iespējamas vien nebūtiskas, kosmētiskas pārmaiņas. Iepriekšējā rakstā raksturojām šo jauno politisko sistēmu, bet šoreiz par šo vēlēšanu galveno uzdevumu (mērķi) un mehānismiem, ar kuru palīdzību šis mērķis tiks sasniegts. Un, protams, par pašiem 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem.
Galvenais 2022. gada 1. oktobrī paredzēto 14. Saeimas vēlēšanu mērķis ir vēl uz četriem gadiem pagarināt pašreizējās politiskās elites varu. Šo vēlēšanu rezultātiem jānodrošina ilgtermiņa stabilitāte, kuras pamatnosacījums - vairs nekādas fundamentālas ietekmes sfēru pārbīdes, skaļu iekšējo skandālu vai, nedod dies, arestu. Tas, protams, attiecas tikai uz savējiem. Tiem, kuri ir šķiriski tuvi. Visādus tur šleserus un šķēles drīkst un pat vajag tramdīt, lai sabiedrībā nerodas nevajadzīgas aizdomas, ka spēka struktūras kļuvušas bezzobainas, savukārt tos, kas tuvāk pašreizējai varai, sorry... viņiem tiek nodrošināta pilna politiskās sistēmas imunitāte.
Tāpat neklājas pat vārdiski aizskart noderīgus cilvēkus. Piemēram, rakstot par azartspēļu darboni Jāni Zuzānu un viņa jauno mīlestību, droši var un ir pat vēlams pieminēt, ka viņš ir miljonārs un mākslas mecenāts, bet naudas pumpīti, kurš viņam nodrošina šo skaisto dzīvi, gan labāk nepieminēt. Ne tāpēc, ka Zuzāns varētu kaut kā atriebties. Nē, vienkārši Zuzāna pamatbiznesa pieminēšana neliecina par piederību pie “pareizās” politiskās šķiras.
Mehānisms, kādā veidā šo vēlēšanu mērķi sasniegt, ir samērā vienkāršs. Vienmēr viss konsekventi jāšķiro labajos (pareizajos) un sliktajos (nepareizajos), un no valsts puses strikti jāīsteno princips - savējiem visu, svešajiem neko. Mediju vidē tas nozīmē, ka varai lojāliem izdevumiem tiek plaši piešķirts finansējums visdažādākajiem projektiem no Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) puses, savukārt varai nelojāliem medijiem netiek piešķirts nekas. Pat ja finanšu atbalstam izvirzītais projekts ir absolūti nepolitisks un ar nepārprotami humānu ievirzi.
Cits piemērs. Nupat Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece publicēja atklātu vēstuli premjerministram Krišjānim Kariņam un Valsts prezidentam Egilam Levitam, kurā izteica argumentētas iebildes pret tā dēvēto aizsargmasku obligātu valkāšanu bērniem skolās stundu laikā. Arī bijušais LĀB vadītājs Pēteris Apinis, par spīti nedraudzīgajām attiecībām ar pašu Aizsilnieci, pilnībā pievienojās viņas redzējumam. Taču arī šis gadījums ātri vien pārtapa par barona svārku stērbeles bučošanas rituālu jeb lojalitātes apliecinājumu, kad ārsti un slimnīcu vadītāji bija spiesti steidzīgi apliecināt, ka Aizsilniecei nepiekrīt. Proti, atrodas vienā nometnē ar valdību un veselības ministru. Šāda lojalitātes apliecināšana ir saprotama, jo, tieši tāpat kā naudu medijiem dala pēc to lojalitātes, tā arī tas notiek ar medicīnas iestādēm. Gribi saņemt finansējumu, steidz apliecināt, ka Aizsilniece muļķe, bet Pavļuts - gudrs. Nu, akurāt kā slavenajā krievu parunā - Es priekšnieks - tu muļķis. Tu priekšnieks - es muļķis.
Tā kā tā saucamie sabiedriskie mediji šo “gudrību” ir lieliski apguvuši, tad līdz vēlēšanām un vēl ilgi pēc tām, politiskās dzīves atspoguļošana notiks pēc vecajiem padomju laiku lekāliem - viss kopumā ir labi un pat ļoti labi, bet ja arī ir kādi trūkumi, tad tie ir atsevišķi izņēmumi, par kuriem vainīgie tiks bargi sodīti. Ekrānos redzēsim un ēterā dzirdēsim valdošos politiķus, kuri labi nostādītās balsīs skaidros, cik ļoti viņi rūpējas par tautu un cik smagi strādā, lai viss, ko apkārt redzam, būtu cilvēkiem sarūpēts.
Taču būsim objektīvi. Kas atrodas otrā pusē? Gobzems, Šlesers, Ždanoka, “Saskaņa”, dažādi ārpusfrakciju deputāti, neskaitāmas reizes partijas nosaukumu mainījusī KPV. Ja ir šāda opozīcija, tad Pavļuts, Kariņš un visa pārējā pašreizējo vadoņu masa var darīt, ko grib un kā grib. Uz politiskā huligāna Gobzema & Co fona, Kariņš un Pavļuts politiski mazaktīvajam vēlētājam (bet tādi ir 70% - 80%) izskatās, ja ne kā dievi, tad vismaz normāli cilvēki. Pag, pag, bet, kur tad esi aizmirsis ZZS, var jautāt piekasīgs lasītājs, kurš ir nešaubīgi pārliecināts, ka katrs “Neatkarīgās” raksts pirms publicēšanas vispirms tiek ZZS līderu Tavara un Krauzes novīzēts, bet pēc tam nests uz cietumu Lemberga galīgajai apstiprināšanai.
Tad nu beidzot esam nonākuši līdz solītajiem 2022. gada 1. oktobrī notikušo 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Tie ir šādi: “Vienotība” + “Attīstībai/Par!“ (ar vai bez “Progresīvie”) = 20-25%; NA = 10-15%; JKP = 0 (ja <5%)-10%; ZZS + LRA = 15-20%. Visi kopā 55-65%. Precīzam procentu sadalījumam šoreiz nav nozīmes, tāpat kā absolūti nav nekādas nozīmes, cik mandātu dabūs pārējie, jo vienalga, cik vietu dabūs Gobzems, Šlesers, Latvijas Krievu savienība, “Saskaņa” vai vēl kāda “nesistēmas” partija, to tāpat koalīcijā neņems. Tāpēc arī nav lielas nozīmes, kura no šīm partijām pārvarēs, bet kura nepārvarēs 5% barjeru, jo koalīciju veidos tas pats Kariņš kopā ar Pavļutu, Dzintaru un nosacīto Kučinski no ZZS.
Ko šajā gadījumā jāsaprot ar nosacīto Kučinski? Tas nozīmē ZZS politiķi, kurš būs gatavs spēlēt pēc iepriekšējā rakstā minētajiem noteikumiem un nelēkt ārā no ansambļa ar savu īpašo solopartiju. Piemēram, tā, kā to lieliski pa šiem gadiem ir iemācījušies NA līderi un pat “nesavaldīgais” Jānis Iesalnieks.
Vai šajā koalīcijā tiks ņemta JKP, atkarīgs no tā, cik lielā mērā šī partija būs nepieciešama koalīcijai stabila vairākuma nodrošināšanai, kā arī no šīs partijas iegūto mandātu skaita, ievēlētajām personālijām un pašas partijas uzvedības.
Visu nākamo gadu līdz pat pašām vēlēšanām, kuru rezultāts galvenajos vilcienos jau ir zināms šobrīd, valdošā koalīcija un viņu informatīvās apkalpes dienesti (sabiedriskie mediji un dažādas Re:Baltic, TVNET un tām līdzīgas struktūras) baidīs sabiedrību ar iespējamo Gobzema un Šlesera nākšanu pie varas. Taču vai kāds no šiem biedētājiem var kaut cik racionāli vai, kā tagad mēdz teikt, - ar ZB (zinātnē balstītiem) argumentiem, ar balsu procentiem un iegūto mandātu skaitļiem parādīt, kādā salikumā šie personāži varētu tikt pie varas? Vai tiešām kāds nopietni domā, ka “nepieskaramie” - “Saskaņa”, LKS, Šlesers un Gobzems var kopā iegūt vairāk nekā 50 vietas Saeimā?
Atkal aizmirsi ZZS, šajā brīdī priecīgi var iesaukties kāds ar Lembergu un ZZS apmātais. Atbildu: Ja arī nosacītā “zelta kārts” būs ZZS, tad pilnīgi skaidrs, ka šī spēka politiķi daudz labprātāk ies koalīcijā ar “normālajiem” Kariņu, Dzintaru un Pavļutu (visu to cirku ar Pavļuta demisijas pieprasījumu nav vērts nopietni uztvert), nekā ar tādiem reitingus lejup vilcējiem kā minētie “nepieskaramie”. Tā kā arī šajā gadījumā Gobzemam līdz premjera vai ministra amatam ir tikpat tālu kā līdz mēnesim.
Protams, viss iepriekš rakstītais būs spēkā, ja vien kāds no politiskajiem “šahistiem” nepamanīsies nolikt dāmu zem sitiena vai dabūt matu vienā gājienā. Taču, ja notiks kāda tik fatāla kļūda, tad politiķi, kuri to pieļaus, varēs vainot tikai paši sevi, ne mani, ka esmu viņiem vietu nākamajā valdībā apsolījis, bet viņi palikuši bešā.
***
