Varēja domāt, ka Glāzgovas klimata konference un pirms tās lielā mērā tieši klimata jautājumiem veltītā G-20 valstu vadītāju tikšanās Romā būs šā rudens galvenā politiskā performance. Taču tagad arvien skaļāk atskan balsis, ka šis konferences iznākums būs – fiasko.
No divu nedēļu ilgās Glāzgovas konferences pamatplūsmas politiķi gaida vēl stingrāku valstu saistību pieņemšanu oglekļa izmešu samazināšanai. Tiek uzskatīts, ka 2015. gadā Parīzes konferencē pieņemtās saistības ir nepietiekamas, lai iestātos lūzums klimata tendencēs. Vēl pirms Glāzgovas konferences sākuma gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērešs, gan Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, gan citi eksperti jau izteikuši bažas par to, ka tā varētu noslēgties bez rezultāta. Tas ir, bez konkrētu mērķrādītāju un to izpildes termiņu pieņemšanas. Valstu pārstāvji parunās, pieņems izplūdušu kompromisa deklarāciju un izklīdīs pa savām ikdienas gaitām. Šāds scenārijs ir visai ticams, un tam ir vairāki iemesli.
Pirmais, kas uzreiz duras acīs, ir tas, ka konferences rīkošanas laiks iekritis nelaikā. Ne tikai tāpēc, ka pasaules uzmanība no klimata jautājumiem ir pārbīdījusies uz kovida problemātiku, bet galvenokārt tā dēļ, ka gāzes cenu astronomiskais lēciens ir daudziem atvēris acis uz to, uz ko vēl pavisam nesen viņi pat negribēja skatīties. Proti, uz to, ka par visiem tiem ar vieglu roku dotajiem solījumiem - atteikties no ogļu enerģijas, atomelektrostacijām, pilnībā pāriet uz elektromobiļiem un līdz 2050. gadam nodrošināt klimatneitralitāti - būs arī jāmaksā. Turklāt nevis ar kaut kādu mistisku “zaļo” fondu naudu, kura “tāpat caur zinātni un jaunām tehnoloģijām” atgriezīšoties ekonomikā ar uzviju, bet gan no paša personīgā maka, maksājot par siltumu, transportu un visu pārējo. Kā parasti līdzīgos gadījumos, viens skatījums ir tad, kad var abstrakti spriedelēt par augstām matērijām labi apmaksātās konferencēs, bet pavisam cits, kad šīs “augstās matērijas” nolaižas uz zemes un iegūst pavisam taustāmu, sadzīvisku veidolu.
Taču otrs, varbūt pat būtiskāks iemesls ir cits. Mazāk jaušamais. Ne tik uzkrītošs. Runa ir par to pašu parādību, kas traucē plaši koordinētai cīņai pret kovidu. Runa ir par atšķirīgu risku novērtējumu. Klimats, kas vēl pirms pāris gadiem Rietumos skaitījās pats aktuālākais jautājums, vairs nešķiet tik draudīgs. Izrādās, ka pat tāda prozaiska lieta kā gāzes cena Roterdamas biržā sabiedrību satrauc vairāk. Lai arī pasaules politiķi joprojām par klimatu runā alarmiskos toņos un pamatplūsmas mediju virsrakstos populārākais vārds saistībā ar klimatu joprojām ir - katastrofa, nekritiska kliegšana līdzi Grētai Tunbergai - kā jūs uzdrošināties - vairs nav stilā.
Arī klimata aktīvisti ar tās redzamāko ikonu Grētu priekšgalā arvien atklātāk demonstrē savus patiesos mērķus. Ar to nedomājot konkrētus izmešu mērķrādītājus, bet gan politisko kursu, kuru intervijā britu raidkompānijai BBC šajās dienās atkārtoja pati Tunberga. Šajā intervijā viņa pauda nešaubīgu atbalstu radikālajiem ekoaktīvistiem no “zaļo” kustības “Insulate Britain”, kuri bloķē Anglijas automaģistrāles. “Labu mērķu vārdā ir vērts dažus cilvēkus sadusmot,” Tunbergu citē BBC. Taču galvenais viņas vēstījums ir cits - esošā pasaules kārtība ir jāmaina pašos pamatos, un šādas bezprecedenta pārmaiņas vēsturē jau ir bijušas (droši vien ar to domājot dažādas revolūcijas). Tas dodot cerības un baro pašas Tunbergas un viņas atbalstītāju aktivitātes.
Faktiski vairs netiek slēpts, ka augstos, “zaļos” mērķus un nākotnes cilvēku drošību nav iespējams sasniegt, nesagraujot visu agrāko, “sapuvušo” kapitālistisko sistēmu. Lai cik šie antikapitālistiskie lozungi skaitītos “progresīvi”, globālā politiskā šķira tos nevar pieņemt kā savus stratēģiskos mērķus. Vienlaikus tā baidās atklāti nostāties pret Tunbergu un viņas sekotājiem, jo pagaidām tas vēl skaitās sliktais tonis un draud ar pakļūšanu zem vajāšanas kultūras hunveibinu ceļa ruļļa. Šādās situācijās optimālās rīcības algoritms ir - runāt, bet neko īpaši nedarīt.
Galu galā, lielākas vai mazākas klimata anomālijas ir bijušas vienmēr. Kādreiz, “tumšajos” viduslaikos, šīs anomālijas gandrīz vienmēr tika saistītas ar cilvēku darbību. Vispārīgā formula - sausums, plūdi vai zemestrīce notika mūsu grēku dēļ. Sekoja vēsturiski neilgs dažu gadsimtu posms, kad klimats tika uztverts kā kaut kas no cilvēka darbības neatkarīgs, bet tagad 21. gadsimtā atgriezusies antropocentrismam raksturīgā humānā omnipotence - cilvēks ir visvarens, un no viņa viss atkarīgs. Viņš var ne tikai kosmosu iekarot, ne tikai cilvēka dzimumu mainīt, bet arī klimatu ietekmēt.
Tiesa, viņš varot ar precizitāti līdz grāda desmitdaļai noteikt klimata izmaiņas 21. gadsimta beigās, taču nevar tās noteikt 2021. gada beigās. Pat šī mēneša un pat šīs nedēļas beigās. Respektīvi, klimata problemātika acīmredzami pāriet no zinātnes jautājuma uz ticības jautājumu, lai kā šīs ticības adepti neuzsvērtu tā “zinātnisko” raksturu. Šajā rakstā apzināti nepieskaros tunbergisma mācības pretrunām no zinātnes un klimatoloģijas aspekta. Tas nav šī raksta mērķis. Mērķis ir ieskicēt izmaiņas pasaules politiskās domas tendencēs.
Visā šajā klimata stāstā no politiskā aspekta ir vēl viena nianse. Ja mēs droši, bez mazākās aiztures modelējam klimata izmaiņas līdz 2100. gadam un tālāk, tad kāpēc nepamodelēt iedzīvotāju skaitu un it īpaši tā sastāvu Eiropā un ASV līdz 2100. gadam un tālākiem gadiem? Tad varbūt atklāsies, ka lielākā pasaules problēma 2100. gadā būs nevis klimata pārmaiņas, bet dažādu kultūru sadursmes un multikulturālās konverģences krahs? Bet vēl ticamāk, ka tajā laikā cilvēci nodarbinās jau gluži citas problēmas, par kurām šodien mums nav pat ne mazākās nojausmas. Bet, tā kā demogrāfiskā modelēšana nekādi neiekļaujas Grētas evaņģēlijā, tad par to runāt nedrīkst. Tas taču zooloģisks rasisms.
Savukārt, ja modelēt nedrīkst, brīvi runāt nedrīkst, tad kļūst skaidrs, cik Grētas evaņģēlijs patiesībā “zinātnisks”. Tieši tunbergisma antizinātniskums dod cerību saprātīgajai cilvēces daļai, ka šis marksisma paveids ar laiku pazudīs tāpat kā ļeņinisms un citi -ismi. Jācer, ka bez tā neaprakstāmā posta, kādu cilvēcei nesa ļeņinisms. Ja Glāzgovas konference beigsies kā tagad tiek prognozēts, tad tas būs cerīgs solis tunbergisma kustības norieta virzienā.
