Saturiski absolūti neitrālais, pat bezjēdzīgais sauklis “Let’s go Brandon” (Uz priekšu, Brendon!) ir kļuvis par galveno pret prezidentu Džo Baidenu vērsto saukli viņa pretinieku aprindās. Tas tiek izkliegts no tribīnēm futbola spēļu laikā, drukāts uz T krekliem un kā vīrusa sauklis klīst sociālajos tīklos. Kāpēc, un ko tas nozīmē?
Viss sākās oktobrī pēc NASCAR autosacīkstēm Talladegas trasē Alabamas pavalstī. Šo sacensību uzvarētāju Brendonu Braunu tiešraidē intervēja “NBC Sport” reportiere Kellija Stavasta, bet pūlis tribīnēs skandēja kaut ko pirmajā brīdī neuztveramu. Stavastai izklausījās, ka pūlis kliedz: "Let’s go Brandon", un viņa to komplimentāri pateica Brendonam Braunam, lai gan patiesībā pūlis skandēja (drīz vien tas kļuva skaidrs): "Fuck Joe Biden." Šīs intervijas video strauji ieguva vīrusa izplatības statusu, un to sāka lietot kā smalku eifēmismu, lai pateiktu prezidentam - fui!
Jau apritējis gads kopš vienām no neparastākajām prezidenta vēlēšanām ASV vēsturē, un pienācis laiks izvērtēt, kas mainījies. Uz kuru pusi? Pirms gada milzīgais skaits pa pastu nobalsojušo vēlētāju deva iespēju šo vēlēšanu rezultātus apšaubīt, apstrīdēt un pat neatzīt. Bijušais prezidents Donalds Tramps un daudzi viņa atbalstītāji joprojām ir svēti pārliecināti, ka viņiem uzvara vēlēšanās ir brutāli nozagta. Nav nozīmes par šo jautājumu pat strīdēties. Tas nav diskutējams. Vai nu tici, vai netici. Citu variantu nav.
Trampa četrgade nenoliedzami ir atstājusi milzu nospiedumu uz ASV polisko šķiru kopumā un arī pašu politiku kā tādu. Viņa pienesums politiskajā kultūrā ir kaut vai tas, ka, izrādās, var arī tā - brutāli, nekaunīgi un, galvenais, neatkarīgi. Ko Trampa apjūsmotāji vērtē visaugstāk savā elkā? To, ka viņš spēja nostāties pilnā augumā pretī milzīgajai varas mašīnai - visai politiskajai šķirai. Ar to domājot ne tikai Vašingtonas valsts aparātu (deep state), bet arī valdošo sabiedrisko domu, kura spiež uz smadzenēm visā frontē, no “New York Times” austrumkrastā līdz Holivudai rietumkrastā.
Tramps necentās laipot vai kaut kā pielabināties šim “pūķim”, kā citi “nopietnie” politiķi. Pirms Trampa šķita, ka viss šis milzīgais “progresīvās sabiedrības” ceļa rullis pārbrauks pāri jebkuram ar līdzīgu nelokāmu nostāju tā, ka slapja vieta pat nepaliks. Taču Tramps izturēja līdz galam. Nav neviena punkta, kurā viņš savā retorikā būtu piekāpies šim nenormālajam spiedienam.
Šī atkāpe par Trampu ir nepieciešama, lai labāk saprastu Baidena fenomenu. Viņš tika izvirzīts un ievēlēts tieši kā cilvēks, kurš spējīgs no Baltā nama izēst nekaunīgo “iznireli” Trampu. Hilarijas Klintones bēdīgais liktenis 2016. gada vēlēšanās Demokrātu partijas vadību izgrūda no tās eiforiskās pārliecības, kas valdīja Baraka Obamas prezidentūras laikā, kad šķita, ka demogrāfiskā situācija ASV ir mainījusies tiktāl, ka turpmāk demokrāti saimniekos Baltajā namā bezmaz vai mūžīgi. Pēkšņi izrādījās, ka tā nemaz nav un droša uzvara viņiem nebūt nav kabatā. Izšķirošā ir cīņa par politiskā spektra centru. Kreisie vēlētāji tāpat nobalsos par jebkuru, kurš nebūs Tramps, taču centriskais vēlētājs pat balsošanas kabīnē var svārstīties. Tad nu jāizvirza kāds mērenais, kurš ar savām sociālistiskajām idejām neatbaidīs tos “īstenos amerikāņus”, kuriem Tramps dažādu iemeslu dēļ nepatīk vai nav pieņemams, bet kreisās idejas tāpat.
Baidens iekļuva Baltajā namā tieši ar šo centristu balsīm, bet demokrātu vairākums abās Kongresa palātās ļāva partijas vadībai rīkoties brīvāk nekā tad, ja šī vairākuma nebūtu. Citiem vārdiem, Baidena personiskais politiskais svars kļuva mazāk nozīmīgs. Viņš nekļuva galvenais demokrātu triecienspēks. Viņš kļuva viens no. Līdztekus Kongresam un medijiem.
Mediji, bez šaubām, bija viens no centrālajiem instrumentiem, lai gāztu Trampu. Visus četrus viņa valdīšanas gadus kreisie mediji lēja dubļus uz viņu nepārtrauktā režīmā - 7/24. Arī pēc Baidena uzvaras un nonākšanas Baltajā namā turpinājās labvēlīgi pielaidīga attieksme pret jauno prezidentu un nežēlīga kritika pret Trampu, pret Republikāņu partiju kopumā. Kaut vai par to vien, ka tā nenorobežojās no savas melnās avs (kreiso mediju skatījumā) - Trampa. Lūzuma punkts mediju attieksmē pret Baidenu iestājās šā gada 15. augustā, kad visos informatīvajos kanālos dominēja reportāžas par kaunpilno bēgšanu no Afganistānas un traģiskie skati no Kabulas lidostas. Tieši pēdējie atvēra ilgi aizturētās slūžas, un atjaunojās normāls, tas ir, kritisks Baidena darbības izvērtējums.
Tieši ar augustu, kā redzams grafikā, kurš publicēts ASV autoritatīvākajā sabiedriskās domas aptauju apkopojošā portālā “Fivethirtyeight”, sācies Baidena popularitātes kritums. Var, protams, meklēt un atrast atsevišķas viņa politiskās kļūdas, taču, manuprāt, galvenais Baidena popularitātes krituma cēlonis ir tieši tabu smagajai kritikai noņemšana. Baidenu pat izteikti antitrampisti kritizēja vienmēr, taču līdz augustam šī kritika bija kā sitiens caur spilvenu - ar pusspēku un cenšoties pretinieku nenokautēt.
Pavasarī viņa paklupšanu uz lidmašīnas trapa “solīdā” prese ignorēja un jebkāda norāde uz Baidena fizisko stāvokli tika uztverta kā nepiedienīga “eidžisma” izpausme, bet tagad viņa regulārā iesnaušanās (tiekoties ar Izraēlas premjerministru Naftalī Benetu un tagad Glāzgovas klimata konferencē) tiek viegli apsmaidīta bez īpašas aiztures.
No politiski nopietnajiem jautājumiem Baidena reitingu visvairāk ietekmēja inflācijas kāpums kā sekas milzīgajam naudas emisijas apjomam, kas gan iesākās jau Trampa laikā. Atgādinu, ka 2020. gadā ASV valdības parāds pieauga par 4,16 triljoniem ASV dolāru, kura lauvas tiesu momentā uzpirka Federālā rezervju sistēma (FED). FED bilance tika palielināta par 3,18 triljoniem dolāru, kas ir ievērojami vairāk, nekā Krievija uzkrājusi valūtas rezerves visos Putina valdīšanas 20 gados, katru Kremļa kleptokrātu kontiem garām ripojošu dolāriņu no pārdotajiem ogļūdeņražiem taupīgi liekot nacionālajā rezerves fondā “nebaltām dienām”.
Vēl pavasarī Baidena astronomiskajiem, bezprecedenta infrastruktūras, nodarbinātības (2,3 triljoni ASV dolāru) un sociālās palīdzības - ģimeņu un izglītības nostiprināšanas (1,8 triljoni ASV dolāri) - plāniem bija samērā augsts atbalsts sabiedrībā, bet tagad ASV valdošā pozīcija “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” (tur tā ir vēl izteiktāka nekā pie mums) jau tiek pakļauta aizvien asākai kritikai, jo mētāšanās ar naudu “īstenajiem” amerikāņiem (ar to nedomājot tikai trampistus vai rednekus ar MAGA cepurītēm galvā) arī īsti neiet pie sirds.
Tomēr Baidena popularitātes kritumu nevajadzētu vērtēt kā viņam katastrofālu. Demokrātu negaidītais zaudējums nupat notikušajās gubernatoru vēlēšanās Virdžīnijā un knapa uzvara par mata tiesu demokrātiem “drošajā” Ņūdžersijā noteikti liks viņiem pārskatīt partijas kursu. Tā ir regulāra demokrātiskā procesa priekšrocība, ka pēc katrām, arī reģionālām vēlēšanām partiju kurss tiek mainīts atbilstoši to rezultātiem. Ja tomēr stiprā sānsvere pa kreisi netiks novērsta, tad gan sekas var būt neprognozējamas. Varbūt pat sagaidīsim Trampa atgriešanos. Par to, ko Baidena administrācija plāno mūs vairāk interesējošajā ārpolitikā, citā rakstā nākamreiz.
