Dmitrijs Muratovs Nobela lekcijā norāda, ka pasaule demokrātiju vairs nemīl

© Scanpix

“Pasaule ir pārstājusi mīlēt demokrātiju” un “esmu pārliecināts, ka uzskatu brīvība, līdzās citām pilsoniskajām brīvībām, ir progresa pamatā” – lūk, divas galvenās tēzes, kuras jāatzīmē, runājot par šī gada Nobela Miera prēmijas laureāta, Krievijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenā redaktora Dmitrija Muratova Nobela lekciju.

Uzreiz jāprecizē, ka izteikums par uzskatu brīvību kā progresa pamatu nav paša Muratova. Viņš tikai citē cita Nobela Miera prēmijas laureāta, akadēmiķa Andreja Saharova runu, kuru tajā pašā zālē 1975. gadā nolasīja akadēmiķa sieva Jeļena Bonere.

Pirms sīkāk izvērtēt abas šīs Muratova runas centrālās tēzes, daži vārdi jāpasaka par to jezgu, kura pēc viņa uzstāšanās Oslo izvērtusies Krievijas antiputiniskajās aprindās. Krievijā daudzi, kuri ne acu galā neieredz Putinu un viņa autoritāro režīmu, ir dziļi pārliecināti, ka Nobela Miera prēmija šogad pienācās galvenajam, lai neteiktu - vienīgajam, īstajam Putina politiskajam pretiniekam Aleksejam Navaļnijam, kurš jau gandrīz gadu tiek turēts ieslodzījumā. Nobela prēmijas piešķiršanu jebkuram citam, tajā skaitā Muratovam, šie Navaļnija “fani” nekādi nevar pieņemt. Arī tagad viņi sociālajos tīklos pārmet Muratovam, ka viņš savā runā nav bijis pietiekami ass, nav pieminējis Navaļnija indēšanu utt. Pārmet, ka viņš nav skaidri un gaiši nosaucis Putinu par slepkavu.

Lai nerastos pārpratumi, skaidri formulēšu savu nostāju. Es apbrīnoju un ar cieņu izturos pret Navaļnija drosmi, apņēmību un gatavību uzņemties risku, pilnā augumā nostājoties pret milzīgo Leviatānu - Putina režīmu. Viņa turēšana apcietinājumā ir absolūti neleģitīma, un viņš ir nekavējoties jāatbrīvo. Tajā pašā laikā es tāpat apbrīnoju Muratova drosmi, apņēmību un gatavību uzņemties risku, vadot faktiski vienīgo patiesi brīvo laikrakstu Krievijā. Atgādinu, ka seši Muratova vadītā laikraksta žurnālisti ir nogalināti un arī pats Muratovs ir saņēmis nāves draudus.

Muratovs savu drosmi un principialitāti ir nodemonstrējis ne reizi vien, tāpēc uzskatu, ka Nobela prēmijas piešķiršana viņam ir lielisks Nobela komitejas pieņemts kompromiss, ņemot vērā, ka tikpat labi šo prēmiju varēja piešķirt, teiksim, Pasaules veselības organizācijai “par ieguldījumu cīņā ar pandēmiju”, kas tiešām būtu spļāviens sejā. Arī pats Navaļnijs no cietuma apsveica Muratovu ar šo prēmiju, un viņa apsveikumā nebija jaušams nekāds “rūgtumiņš”, kuru varētu nojaust starp rindām.

Nebija jau arī tā, ka savā Nobela lekcijā Muratovs Navaļniju būtu aizmirsis. Viņš Krievijas galveno politieslodzīto pieminēja un pieprasīja viņa nekavējošu atbrīvošanu. Manā ieskatā Muratova runa kopumā bija pietiekami asa no visiem aspektiem. Īsti Muratova stilā - varbūt bez skaļas lamāšanās un skarbiem vārdiem, bet skaidra, izsvērta un precīza. Viņš uzskaitīja galvenās pasaules un Krievijas problēmas - jau pieminēto demokrātijas “nemīlēšanu”, militārisma propagandu, Baltkrievijas diktatora inspirēto migrantu krīzi un metodisku spīdzināšanas sistēmu Krievijas ieslodzījuma vietās. Viņš aicināja nodibināt starptautisku tribunālu cīņai pret spīdzināšanām.

Pasaule ir pārstājusi mīlēt demokrātiju, ir viņa runas centrālā tēze. “Pasaule ir vīlusies valdošajās elitēs. Pasaule sākusi tiekties pēc diktatūras. Izveidojusies ilūzija, ka progresu var sasniegt ar tehnoloģijām un vardarbību, nevis ievērojot cilvēku tiesības un brīvības. Tāds, lūk, progress bez brīvības. Tāds piens bez govs...”

Lai arī Muratovs domu izvērsa pietiekami plaši, ir iespējamas dažādas tās interpretācijas. Pieļauju, ka šo vārdu jēgu daudzi gribēs saprast šauri. Tas ir, ierasti rādīs ar pirkstu uz Trampu, Putinu, dažādiem populistiem, dezinformatoriem un citiem dīvaiņiem. Muratovs lieto vārdu “pārstājusi mīlēt” (razļubila). Proti, pasaule gan turpina runāt par demokrātiju, dzīvo nosacītā demokrātijā, bet to vairs neuzskata par pašvērtību, kura jāmīl pati par sevi. Demokrātija kļuvusi par tādu kā pieņemamu partneri, ar ko var sadzīvot, reizēm pat izmantot, bet kura vairs nav “bez tevis dzīvot nespēju un negribu”.

Pandēmijas laikā mēs lieliski redzam, ka demokrātijas jēdzienu var dažādi staipīt, un pat attīstītākajās demokrātijās ar to izturas vaļīgi - kā attiecīgā jautājumā izdevīgāk politiskajai šķirai, tā arī to deķīti pastaipa. No šīs deķīša staipīšanas izriet arī otra atziņa - par uzskatu, pārliecības brīvību kā progresa pamatu.

Šī akadēmiķa Saharova 1975. gada tēze tika izteikta laikos, kad PSRS, Ķīnā un pārējā “sociālistisko valstu blokā” vārda brīvība bija, mūsdienu valodā runājot, pilnībā “kancelēta”. Diemžēl šobrīd šī uzskatu brīvības “atcelšana” ar joni atgriežas arī tā dēvētajā brīvajā pasaulē. Šodienas kreisie sev un saviem domubiedriem sit uz pleca un viens otru mierina ar frāzēm, ka tas, kas notiek tagad, esot pavisam kas cits. Tam neesot nekādas līdzības nedz ar “Kultūras revolūciju” Ķīnā, nedz glavļita cenzūru Padomju Savienība. Tam arī neesot līdzības ar vārda brīvības ierobežošanu Putina Krievijā, jo tagad notiekot pozitīvā atlase. “Kancelēts” tiekot tikai “sliktais”. Tas, ka arī agrākos laikos komunisti un fašisti aizliedza tikai “slikto” un atļāva tikai “labo”, protams, neskaitās, jo viss, kas bija agrāk a priori ir slikts un nepareizs, iepretim tam, ko dara šodienas “pareizības priesteri”. Viņi, atšķirībā no agrāko laiku kreisajiem, tagad spējot nekļūdīgi atšķirt - kas ir “labs” un kas ir “slikts”.

Demokrātija ir zaudējusi godīgumu, morālo autoritāti, kļuvusi tik liekulīga un divkosīga, ka ļauj klaji nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Krievija, samērā viegli sēt šaubas un neticību par demokrātijas pašvērtību. Lai arī demokrātisma līmenis Rietumos un nosacītajos Austrumos nav salīdzināms, nevar arī viennozīmīgi teikt - lūk, tur - ASV, Vācijā vai Austrālijā - ir tāda demokrātija, uz kuru mums katrā ziņā jātiecas. Jā, šajās valstīs daudz kas ir labāk nekā pie mums, bet pārliecības, ka viss, kas tur tagad tiek darīts, ir atdarināšanas un pārņemšanas vērts, vairs nav.

Diemžēl arī pie mums valdošā politiskā šķira sabiedrību gandrīz vai vardarbīgi stumj šīs savas īpatnās izpratnes par demokrātiju virzienā. Tādas demokrātijas virzienā, kuru sabiedrība ne tikai vairs nemīl, bet kuru pat negrib mīlēt. Kura strauji zaudē pievilcību, vairojot politisko samulsumu. Vairākums, kā liecina LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” publicētie SKDS dati, neatbalsta valdošo partiju kursu, bet arī opozīcijā neredz pievilcīgas figūras. Kādreiz viss bija samērā skaidrs - vienā polā Kremlis, Maskava, Pekina, otrā - Baltais nams, Vašingtona, Londona, bet tagad vienā polā sēž politisks gangsteris, bet otrā bezgribas tirgoņi, kuri gan runā par “vērtībām”, par “demokrātiju”, bet pret kuriem nekāda lielā cieņa nerodas.

Pasaule acīmredzami zaudē stabilus orientierus. Marksa, Engelsa, Ļeņina un Hitlera norādīto ceļu cilvēce jau reiz ir izgājusi. Vai tiešām tā izšķirsies to atkārtot vēlreiz ? No tā mūs brīdina Muratovs, sakot, ka pasaule demokrātiju pārstājusi mīlēt. Ja nemīl vienu, tad ļoti iespējams, ka iemīlēs tās alternatīvu. Vienalga kādā - labējā vai kreisajā veidolā. Kā tēlaini izteicās Muratovs - izdomās, ka pienu var iegūt arī bez govs. Iedomāsies, ka var dzīvot labi arī bez uzskatu un pārliecības brīvības. Diemžēl vai par laimi - nevar vis.

Svarīgākais