Ziemassvētku vakarā ne vienu vien LTV skatītāju aizkaitināja sižets par eglīšu izstādi Maskavā. Kā tviterī raksta viens no daudzajiem šīs ziņas komentētājiem: “Jā, kā gan mēs justos Ziemassvētkos, ja neuzzinātu, cik brīnumskaisti Krievijas galvaspilsētā Maskavā ir. Nē, tas nav hibrīdkarš, tā nav mūsu “sabiedriskajā medijā” izplatīta prasta propaganda no valsts, ar kuru mēs esam uz kara robežas.”
Var, protams, iebilst, ka: 1) ar Krieviju neesam ne uz kādas kara robežas (jo neesam Ukraina); 2) sižets bija pilnīgi apolitisks, nekādu “propagandu” nesaturēja, un vispār, Ziemassvētki ir laiks, kad vecie strīdi jāaizmirst un jācenšas uz politiskajiem oponentiem paskatīties ar draudzīgāku skatu.
Šo atgadījumu varētu pat nepieminēt, ja ne daži apsvērumi. Pirmkārt, tieši attieksmē pret Krieviju izpaužas mūsu sabiedrisko mediju īpatnā izpratne par objektivitāti, un, otrkārt, tieši šajās dienās tika nosauktas personas, kurām paredzēts kļūt par galvenajām satura noteicējām abos nozīmīgākajos sabiedriskajos medijos - Latvijas Televīzijā (LTV) un Latvijas Radio (LR).
Par LTV galveno redaktori tiek virzīta bijusī ziņu aģentūras BNS vadītāja un LR ģenerāldirektore Sigita Roķe, bet par LR galveno redaktori pašreizējā LR Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītāja Anita Brauna. Pirms abas ir sākušas darbu, nevēlētos viņu iespējamo veikumu jau iepriekš vērtēt, tomēr gribu vērst abu jauno vadītāju uzmanību uz tiem patiesībā dīvainajiem objektivitātes standartiem, kurus līdz šim centās ievērot sabiedrisko mediju (vairāk tas attiecas uz LTV) ziņu dienesti.
Latvijas vēsture nav veicinājusi cilvēku patstāvīgu domāšanu, tāpēc mūsu sabiedrībā ir izteikta vēlme vienmēr kādam citam līdzināties, viņu atdarināt. Tāpēc Latvijas sabiedriskajiem medijiem par atdarināšanas cienīgiem paraugiem kļuvuši lielie Rietumeiropas mediji ar izslavēto BBC priekšgalā. Šie mediji atļaujas būt diezgan vienpusīgi atsevišķos jautājumos, pret kuriem politiskajai šķirai ir izveidojusies vienprātīga attieksme. Piemēram, pret rasismu, LGBT+ kopienas problemātiku, dzimumu vienlīdzību, Trampu, Orbanu, Poliju un vēl dažām konkrētām lietām. Visos pārējos jautājumos šie mediji demonstrē īpaši uzsvērtu “objektivitāti”. Šeit vārds “objektivitāte” tomēr jāliek pēdiņās, jo, to nedarot, mēs devalvēsim šī jēdziena nozīmi.
Praksē tas nozīmē, ka simulakri, kurus, piemēram, Krievijas gadījumā Kremlis uzdod par “īstu mantu”, pārprastas objektivitātes vārdā tā arī šo īsto lietu vārdos tiek saukti. Viltus vēlēšanas uz celmiem un automašīnu kravas kastēs tiek sauktas par īstām vēlēšanām; tiesas, kuras nolasa citur jau iepriekš sastādītus spriedumus, sauc par tiesām, bet opričņikus/silovikus lepni dēvē par tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.
Izejot no šīs “objektivitātes”, arī visa Kremļa frazeoloģija tiek uztverta tieši tā, kā tā skan, un bez jēdzieniskas pārtulkošanas tā tiek translēta tālāk. Nav brīnums, ka Latvijas aizsardzības ministram Artim Pabrikam nākas publicēt šādu ierakstu sociālajos tīklos: “Laiku pa laikam paskatos vācu ziņas par Putina prasībām rietumiem. Iespaids ir, ka atreferē bez komentāriem Kremļa teikto, kas savukārt nezinātājam rada pilnīgi izkropļotu izpratni par situāciju. Žurnālistika.”
Nav noslēpums, ka Rietumeiropā Krievija tiek uztverta kā ļoti tāla, maz saprotama, nedaudz dīvaina, varbūt pat mazliet žēlojama valsts, kuru vada tikpat dīvains, grūti saprotams autokrāts, ar kuru mums - “civilizētajiem” Rietumu cilvēkiem - kaut kā jāsadzīvo. Parastu Rietumeiropas cilvēku viss, kas notiek uz austrumiem no Oderas upes, tikpat kā neinteresē nemaz.
Kontaktējoties ar Rietumu pārstāvjiem dažādos žurnālistiem organizētos pasākumos, ne reizi vien ir gadījies sajust, ka Latvija tiek uztverta kā Krievijas atlūza, Austrumeiropa kā atpalikusi nomale, kuru apdzīvo tumši ļautiņi, bet Krievija ir vienīgais atsvars ASV imperiālismam un alkatīgajam kapitālismam, kurai grūtajā “cīņā pret ASV” traucē šie mazo tautu pārstāvji, kuri paši īsti nezina, ko grib.
Latvijas gadījumā nepilsoņu statuss un turēšanās pie vienas valsts valodas, kad trešdaļai iedzīvotāju ir cita dzimtā valoda, Rietumu cilvēku apziņai ir neizskaidrojamas parādības. Ja tam vēl pievieno 16. martu un vēlmi “taisnības un vienlīdzības” iekārtas (staļiniskās PSRS) padarītos noziegumus pielīdzināt “holokausta” iekārtas (nacistiskās Vācijas) noziegumiem, tad caurmēra BBC skatītājs un “The Guardian” lasītājs drīzāk nostāsies Putina pusē nekā to pusē, kas viņam oponē. Proti, tieši tā, kā to Ukrainas brīvprātīgo bataljona “Azov” jautājumā jau nodemonstrēja mūsu pašu rietumnieku atdarinātāji no “Re:Baltica” ar savu protežē Leonīdu Ragozinu.
To, ka Krievijā valda daudz plēsonīgāks (jo jaunāks) kapitālisms un valsts propaganda ar pilnu jaudu kurina imperiālistisku garu, Rietumu cilvēki pārsvarā pat nenojauš. Viņu vēsturiskajā atmiņā Krievija ir vienlīdzības un taisnības zeme, kur valda tolstojiska varas vienotība ar tautu (dzimtcilvēki un viņu kungs kopā pļauj sienu, kā Levins “Annā Kareņinā”). Rezultātā Putina teksti tiek uzklausīti ar sapratni un pat neapzinātu atbalstu, kas bieži vien arī atspoguļojas Rietumu medijos.
Bet mūsu medijiem taču vajadzētu atšķirt graudus no pelavām Putina retorikā. Vai tad ne? Latvijas iedzīvotājiem jēdzieniski (ne formāli) precīzas informācijas saņemšana nav tikai “vērtību” jautājums. Latvijai tas ir eksistenciāls jautājums, jo kārtējo reizi atkārtoju - mums var daudz kas nepatikt ES un NATO; var nepatikt viens vai otrs ASV prezidents vai turienes iekārta, bet Latvijai kā neatkarīgajai valstij ir tikai viens reāls, eksistenciāls drauds - tā ir ar militāra revanšisma tvanu saindējusies Krievija.
Tāpēc “objektivitātes” spēlītes mūsu sabiedriskajos medijos šajā jautājumā ir pilnīgi nevietā. Nesaudzīga Kremļa propagandas atmaskošana visās tās izpausmēs ir vienīgā patiesā objektivitāte. Savukārt jāizrāda daudz lielāka “objektivitāte” attieksmē pret mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem - piemēram, Poliju. Lūk, šajā virzienā var arī mazliet pievērt acis uz atsevišķiem, diskutabliem “vērtību” jautājumiem. Stratēģiskās drošības interesēs.
