Tā vien šķiet, ka gaidāmais Krievijas – Ukrainas karš būs pirmais jaunāko laiku vēsturē, kura sākums tiek izziņots iepriekš. Jau pirms nedēļas augstas ASV amatpersonas, tajā skaitā ASV prezidents Džo Baidens un valsts sekretārs Entonijs Blinkens, kara sākumu izsludināja 16. februārī. Savukārt Ukrainas prezidents Vladimirs Zelenskis šo datumu pasludinājis par nācijas vienības dienu.
Brīdī, kad lasāt šīs rindiņas, karš Ukrainā varbūt jau sācies. Taču tikpat labi tas nesāksies ne rīt, ne pēc nedēļas un varbūt pat nekad. Tā ir tīrā zīlēšana kafijas biezumos, un, ņemot vērā vispārējo situācijas traģiku, negribas par to visu jokot, lai gan situācija atsevišķos brīžos izskatās traģikomiska. Jebkurā gadījuma pēdējo mēnešu notikumi ļauj izdarīt vairākus secinājumus par pašreizējo pasaules politikas attīstību.
Krievija demonstratīvi veic karaspēka koncentrāciju pie Ukrainas robežas jau kopš pagājušā gada pavasara. Nevar apgalvot, ka “post hoc ergo propter hoc”, bet šī uzkrītošā ieroču žvadzināšana sākās drīz pēc Baidena apstiprinošās atbildes uz telekompānijas ABC žurnālista Džordža Stefanopula jautājumu: vai uzskatāt Putinu par slepkavu?
Pērnā pavasara manevri šķita pietiekami draudīgi, lai Baidens piezvanītu Putinam un abi sarunātu tikšanos Ženēvā 16. jūnijā. Lai arī novērotāji atzina, ka Ženēvā Putins esot it kā uzvarējis “pēc punktiem”, nekādus taustāmus bonusus no šīs tikšanās viņš neguva. Nosacītā lielvalstu konference par ietekmes sfēru sadalījumu pasaulē ne tikai nenotika, bet netika pat teorētiski ieskicētas tās aprises.
Kaut Krievijas propaganda jau kopš Putina 2007. gada Minhenes runas nenogurstoši 7/24 režīmā bazūnē, ka nav pasaulē svarīgāka jautājuma par Krievijas - ASV pretstāvi, ārpus Krievijas informatīvās telpas par šo “globālo konfrontāciju” līdz pat pēdējam laikam maz kurš vispār zināja. Krievijas vieta Rietumu medijos, salīdzinot ar Rietumu (ASV) vietu Krievijas medijos, bija mikroskopiska. Disproporcija bija kliedzoša. Kad Obama savulaik Krieviju nodēvēja par reģionālu (ne globālu) lielvalsti, viņš nedomāja Krieviju kaut kā īpaši aizvainot. Tā Krieviju uztvēra Rietumos. Atpalikusi, auksta, nelaimīga zeme, kuru pārvalda sīks diktatoriņš ar zaglīgu drauģeļu bandu.
Krievija atgriezās pasaules ziņu virsrakstos 2014. gadā ar Krimas aneksiju un notriekto Malaizijas boingu. Taču pat 2014. gada jūlijā, kad Ukrainas austrumu provincēs jau plosījās Igora Girkina-Strelkova sirotāji ar dažādām motorolām, besiem un giviem priekšgalā; kad pa Ukrainas stepēm tika pārvietotas pretgaisa raķešu iekārtas “BUK”, kas var notriekt lidmašīnas līdz pat 18 000 metru augstumam, nekādas vēstniecību evakuācijas no Kijevas nenotika un pat pasažieru lidmašīnas lidoja virs Ukrainas teritorijas bez jebkādiem ierobežojumiem. Tagad, kad nekāda nopietna karadarbība vēl nav sākta, ir radīta milzu panika. Kas notiek?
Ir fundamentāli mainījusies Rietumu reakcija uz Krievijas politisko uzvedību. Agrāk Putins un viņa galms bija iecienījuši bērniem raksturīgo draudu spēli: “Skaitu līdz trīs. Viens... divi... div ar pus... divi un trīs ceturtdaļas...”, gaidot un sagaidot brīdi, kad Rietumi sāk nervozēt un izrādīt gatavību kaut daļēji piekāpties, bet tagad reakcija ir gluži cita. Tagad no ASV atskan apsteidzoši kliedzieni: Trīs!!! Trīs!!! Nu, uzbrūc taču! Let’s go! Ko vilcinies? Tev laiks līdz 16. februārim parādīt, vai esi īsts vecis vai proti tikai mēli kulstīt!
Atkārtoju, ka negribu par iespējamo uzbrukumu Ukrainai jokot, jo patiešām nevar izslēgt, ka kaut kur notiek īssavienojums un karš patiešām sākas. Tomēr šobrīd notiekošā histērijas kurināšana nevar neradīt kaut kādu sirreālu iespaidu, kuru pastiprina abu iesaistīto pušu izmisīgie saucieni gan no Maskavas, gan Kijevas - neceliet paniku.
Taču panika tiek celta gluži apzināti, un pret Krieviju tiek raidītas nepārtrauktas zalves no visiem informatīvās artilērijas galvenā kalibra lielgabaliem. Patiesības labad jānorāda, ka tās tomēr ir atbildes zalves. Vadošie pasaules izdevumi iznāk ar 79 gadus vecas ukraiņu sirmgalves Valentīnas Konstantinovskas bildi, kurā viņa, parastā mētelī nogūlusies uz izrullējama tepiķīša, mācās apieties ar AK-47 automātu.
Šeit jāatgādina tā dēvēto sankciju galvenā jēga. Lai gan parasti par sankciju mērķi uzdod noteikumu pārkāpēja sodīšanu vai vēlmi mainīt viņa uzvedību, patiesībā galvenā sankciju jēga ir nodrošināt iekšpolitisko pieprasījumu pēc morālā pārākuma gandarījuma. Mēs esam aizstāvējuši cietušos pret ļaunajiem pāridarītājiem. Līdz ar to sankciju smagums ir cieši atkarīgs no iekšpolitiskā pieprasījuma.
Krievija 2014. gadā tika cauri ar samērā vieglām sankcijām, jo Rietumos pēc tām nebija īsti pieprasījuma. Vienīgi notriektais boings ar gandrīz 300 nevainīgiem upuriem mazliet mainīja sabiedriskās domas vektoru, bet tikai mazliet. Šīs toreiz noteiktās simboliskās sankcijas ļauj vēl šodien Krievijas diplomātiem teikt “Mēs uzd...šam uz visām jūsu sankcijām”, kā to šajās dienās intervijā laikrakstam “Aftonbladet” izdarīja Krievijas vēstnieks Zviedrijā Viktors Tatarņicevs.
Visa mārketinga “zinātne” grozās ap to, kā panākt pieprasījuma radīšanu. Politiskajā mārketingā nav nekas citāds. Lai neatkārtotos 2014. gada scenārijs, kad toreizējais ASV prezidents Baraks Obama ar ārkārtīgi nopietnu, lai neteiktu - svētsvinīgu ģīmi vairākkārt atkārtoja frāzes “par augsto cenu, kas Krievijai būšot jāmaksā”, bet rezultātā no smagajām sankcijām sanāca vien čiks, tagad, vēl pirms kaut kas sācies, no Putina izveidots tāds Dr. Evil tēls, ka turpināt ierasti ar viņu (lasi: ar naudu, kas stāv aiz viņa) bučoties būs stipri apgrūtinoši.
Visticamāk, tieši to, tiekoties ar Putinu, cenšas pateikt gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, gan vakar Kremli apciemojušais jaunais Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Viņu vēstījums caur puķēm varētu būt aptuveni šāds: “Dārgais Vladimir! Mēs cienām tevi un tavu valsti, mums dārga mūsu senā draudzība, bet tagad mūsu augstprātīgais vecākais brālis Potomakas krastos dzen šo pret tevi vērsto vilni, un mēs tur neko nevaram darīt, ja arī tu pats ar savu karaspēka bīdīšanu šurpu turpu viņam nepiepalīdzi. Drusku pazemini toni, un bizness turpināsies “as usual”. Nedari muļķības, un mēs vēl kopā ne vienu vien pasaules čempionātu un olimpiādi aizvadīsim. Ne vienu vien gāzes vadu kopā uzbūvēsim.”
Problēma ir tā, ka tas, kas notiek Putina galvā, nevienam nav zināms. Tāpat kā tas, ar cik realitātei adekvātu informāciju viņš tiek apgādāts, un līdz ar to - cik adekvātus lēmumus spēj pieņemt. Absolūtais vairākums analītiķu ir vienisprātis, ka plašs, visaptverošs iebrukums Ukrainā Krievijai varētu radīt katastrofālas sekas. Turklāt nav neviena kaut cik jēgpilna iemesls šādam iebrukumam. To atzīst pat galēji reakcionārās “Viskrievijas virsnieku sapulces” vadītājs, atvaļinātais ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs, kurš publicējis gluži vai sensacionālu paziņojumu, kurā izsaka kategorisku noraidījumu iebrukumam Ukrainā un, vēl trakāk, aicina Putinu atkāpties.
Vairums politisko komentētāju, atšķirībā no ASV amatpersonām un izlūkdienesta sniegtajām prognozēm, uzskata, ka nekāda kara nebūs, jo jau sākotnēji tā esot bijusi tikai spēle. Kaut nu tā būtu un lai taču Putins kopā ar Baidenu saņem Nobela miera prēmiju 2022. gadā par “kara draudu novēršanu un miera saglabāšanu”. Ja šāda goda zīme abiem pašreizējiem “kara kurinātājiem” patiešām palīdzētu novērst globālu katastrofu (Krievijas iebrukumam Ukrainā sekas varētu būt lavīnveidīgas), tad ar abām rokām esmu par. Lai taču viņiem tiek tas “bļembuks”. Galvenais, lai nesākas globālas jukas ar masveida asinsizliešanu.
