Blakus Ziemeļkorejai. Ko tas nozīmē?

Maskavas sitija var pārvērsties par biznesa Černobiļu. Pamests debesskrāpju rajons. Metaforiski, jo skaidrs, ka vieta Maskavas centrā tukša nepaliks © Bens Latkovskis

Šajās dienās tiek vilktas dažādas paralēles un piemeklētas analoģijas. Vieni Krievijas iestigšanu Ukrainas karā salīdzina ar Vjetnamu, citi norāda, ka Krievija strauji slīgst Ziemeļkorejas virzienā.

Uzreiz jāsaka, ka Vjetnamas analoģija neizskatās diez cik korekta, jo pret amerikāņiem Vjetnamas kara laikā tehniski karoja, ja tā var teikt, tikai sociālistiskā nometne, ieskaitot PSRS un Ķīnu, kuras ekonomiskā, tehnoloģiskā ietekme uz ASV bija tuva nullei. Varbūt bija zināma sociālā, ideoloģiskā ietekme, organizējot pretkara un kreiso ideju izplatību, taču tā visai maz ietekmēja kopējo ASV statusu pasaulē.

Šobrīd Krievija ir gluži citā situācijā. Tā ir nedēļas laikā kļuvusi tik toksiska, ka pat bez īpašām sankcijām bizness no tās bēg. Par spīti Marksa popularizētajai atziņai (ne viņa paša), ka 300% peļņas dēļ neesot nozieguma, kura priekšā kapitāls būtu spējīgs apstāties. Katru dienu tiek ziņots, ka darbu beidz vai ierobežo rūpnīcas, tiek vērti ciet ofisi un pārstāvniecības. Eiropas Centrālā banka vairs nenosaka rubļa kursu pret eiro. Tā ievešana Krievijā aizliegta. Nupat paziņots, ka darbu aptur autogigants “AvtoVAZ” Toljati, jo pārtraukta pusvadītāju piegāde no Vācijas. Neatkarīgi no tā, cik šī ziņa izrādīsies patiesa, tā iezīmē kopējo tendenci.

Pret Putina Krieviju ir nostājusies gandrīz visa civilizētā pasaule, jo tas, ko izdarīja Putins, līdz šim pasaulē skaitījās pilnīgi nepieņemami. Turklāt šobrīd vairs nav runa par kaut kādiem starptautisko līgumu pārkāpumiem. Šobrīd runa ir par masveida kara noziegumiem, kurus jau izmeklē. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, kā tālāk risināsies notikumi, kamēr Kremlī sēdēs Putins, tikmēr bizness, starptautiskā sadarbība un attiecības ar Krieviju vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Maskavas sitija pārvērtīsies par biznesa Černobiļu. Pamests debesskrāpju rajons. Es šeit vairāk metaforiski, jo skaidrs, ka vieta Maskavas centrā tukša nepaliks.

Tātad, ar ko Latvija saskarsies, ja Putins šajā pašradītajā haosā saglabās varu? Vislabvēlīgākā scenārija gadījumā (militārās operācijas paliek Ukrainas robežās) mēs iegūstam kaimiņos valsti, kura kļūst arvien līdzīgāka Piedņestras vai Luganskas republikām. Starptautiski izolētu, no visām starptautiskām institūcijām izmestu, kura pamazām, bet varbūt strauji degradējas. Gan ekonomiski, gan tehnoloģiski, gan sociāli.

Taču atšķirībā no Tiraspoles vadoņiem Kremļa saimniekam ir milzīgs kodolieroču arsenāls. Pat ja mēs pieņemam, ka kaut kādā salikumā Putins ir gatavs ieņemt šo “nepieskaramā”, no civilizētas sabiedrības izraidītā lomu un kodolieročus nesāk lietot jau agrāk, šo ieroču lietošanas iespēja viņam saglabāsies. Tas nozīmē, ka tuvākā analoģija ir ar supermilitarizēto Ziemeļkoreju.

Mums, kas dzīvo no šīs valsts desmit tūkstošu kilometru attālumā, Kima Koreja ir kaut kas tāls un mazliet abstrakts. Ko nozīmē dzīvot blakus Ziemeļkorejai, man izdevās saprast pirms deviņiem gadiem tālu gan no Korejas, gan Latvijas. 2013. gadā biju Nepālā, pārgājienā Himalajos, Anapurnas bāzes nometnē 4235 metrus virs jūras līmeņa, Anapurnas (8091 m) pakājē. Bija auksts, ārā sniga sniegs, un tūristi biezās jakās sēdēja ap galdu palielā telpā, kuru vienīgo kaut cik apsildīja ar pāri kalniem no tālienes uz mugurām atnestiem gāzes baloniem.

Man blakus dārga zīmola dūnu jakā sēdēja kāds vīrietis. Sākām sarunu. Izrādījās, viņš ir no Korejas, kādas bankas izpilddirektors (CEO). Rokā viņam bija jaunākā modeļa “Samsung”. Tolaik man druknais Ziemeļkorejas diktators ar jokaino matu griezumu vairāk asociējās ar klaunu nekā bīstamu bandītu. Kad bankas direktors sāka runāt par draudiem Seulai, kurā viņš dzīvo, tad es, cenšoties ievirzīt sarunu it kā nenopietnā gultnē, neapdomīgi ieminējos, ka Kimam taču ir tik glīta sieva. Vai tad viņš tāds muļķis, ka būtu gatavs uzsākt karu, kas viņa varu 100% likvidēs ar visu no tā izrietošo. Respektīvi, it kā apšaubīju dīvainā diktatora draudu nopietnību.

Korejieša seja acumirklī pārvērtās, cik nu var pārvērsties aziāta, turklāt vēl baņķiera nesatricināmā pokera spēlētāja seja. Steidzīgi mēģināju atvainoties, sakot, ka neko sliktu jau nebiju domājis un Kima draudus uztveru pavisam nopietni. Tajā mirklī sapratu, ka tas, kas man tikai joks, karikatūra (Kims ļoti bieži tā tiek atainots), korejiešiem, kas dzīvo Kima raķešu apšaudes zonā, ir gadiem ilgs, nebeidzams, uzkrājies stress.

Ja Putins saglabās varu Krievijā, tad arī mums turpmāk būs jādzīvo šādā stresā. Labvēlīgākā scenārija gadījumā. Par sliktākiem scenārijiem pat negribas runāt.

Komentāri

Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.