Latvijā kovida pandēmija beidzās tajā pašā dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Tas ir, fiziski nekas nemainījās, cilvēki turpināja inficēties, nonākt slimnīcās un katru dienu vairāki pat nomira. Taču informatīvajā telpā pandēmija bija beigusies. Kā uz burvju mājienu. Televīzijas studijās perevoščikovus un trojanskus nomainīja rajevi un dalbiņi. Taču tā notika ne visur pasaulē.
Ķīnā karš pret kovidu joprojām iet pilnā sparā. Uz dzīvību un nāvi. Par spīti salīdzinoši niecīgajam no kovida nomirušo skaitam. Ziņas ir satraucošas. 25 miljonu lielajā, pārapdzīvotajā Šanhajā ieviesta fantastiski stingra mājsēde. Tāda, kāda mums pat visstingrākajā posmā nebija rādījusies ļaunākajos murgos.
Ķīna kā nedemokrātiska valsts, kur vara var darīt faktiski jebko, ir novedusi cīņu ar pandēmiju līdz loģiskam galam. Tas ir, līdz absurdam. Proti, tas, ka cilvēki masveidā iet bojā no bada, ir nieks. Galvenais nepieļaut Covid-19 izplatīšanos. Pat ja tas ir omikrona paveids, kurš lielākajai saslimušo daļai paiet vieglā formā vai pat vispār bez simptomiem.
Kas notiek Šanhajā? Marta beigās tur strauji pieauga inficēšanās gadījumu skaits. 27. martā tika atklāti vairāk nekā 2500 inficēto, kas pēc Ķīnas standartiem skaitās nepieļaujami daudz. Neaizmirsīsim - uz 25 miljoniem iedzīvotāju. Tas ir mazāk nekā vidēji dienā visā Latvijā uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Taču Šanhajas varas iestādes nolēma pilsētu slēgt vārda burtiskajā nozīmē. Vispirms tās austrumu daļu, pēc tam vēl vienu daļu, līdz 3. aprīlī Šanhaja tika bloķēta visa.
Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir aizliegts iziet no saviem mājokļiem pat pēc pirmās nepieciešamības lietām. Pārtika, ūdens, medikamenti ir jāpasūta un jāgaida, kad varas struktūras tos piegādās. Ņemot vērā milzīgo apgādājamo iedzīvotāju skaitu, apgāde notiek ar lielu kavēšanos un dažnedažādiem sarežģījumiem, jo kurjeru sistēmas ir pārslogotas, pašu kurjeru trūkst, bet visdažādākās cilvēku vajadzības ar katru dienu pieaug. Daudzi vientuļi, slimi, veci cilvēki, kuriem nav moderno viedierīču, atrodas pagalam neapskaužamā situācijā. Sociālajos tīklos klīst cits par citu šaušalīgāki briesmu stāsti. Cik cilvēku varētu būt gājuši bojā drakonisko mājsēdes noteikumu dēļ, var tikai minēt, jo nekādu oficiālu skaitļu nav.
Lasot ziņas no Šanhajas, var šķist - nuja, to jau var tikai tur Ķīnā, kur valda aziātiska despotija. Šāds pieņēmums ir milzīga sevis mānīšana. Pandēmijas beigu posmā arī pie mums notika fundamentāla sabiedrības demokrātisko pamatu izskalošana. Atcerēsimies Pavļuta negatīvo attieksmi pret piespiedu vakcinēšanos 2021. gada sākumā - mēs nebūsim totalitāra valsts - un gluži citas dziesmas atskaņošanu jau tā paša gada beigās. Jāpiebilst, ka Ķīnā vakcinācija ir obligāta un tur ir vakcinēti visi, līdz kuriem aizstiepusies varas roka, taču tas nemazina varas vēlmi turpināt cilvēku žmiegšanu ierobežojumu rāmjos.
Latvijā piespiedu pasākumi tika aktīvi ieviesti jau tad, kad bija skaidrs, ka vakcinācija nedod drošības garantijas un nenodrošina infekcijas izplatības ierobežošanu. Spēka, piespiedu, nedemokrātiski pasākumi ieguva arvien lielāku atbalstu sabiedrībā. Lielai tās daļai tie vienkārši iepatikās. Trakākais, ka arī izglītotajai, advancētajai sabiedrības daļai. Izrādījās, ka stingri, pat nežēlīgi lēmumi, ja vien pats neesi “apspiestais”, cilvēkiem patīk.
Izšķirošais jautājums šajā ziņā ir - cik atbilstoši potenciālam apdraudējumam ir šie stingrie, nežēlīgie lēmumi. To mēs redzam arī tagad Ukrainas kara gadījumā. Attieksmes robežšķirtne sākumā iet atbilstoši tam, cik katrs jūtas apdraudēts. Ja kādam šķita, ka kovids ir pēdējais nieks, tad tiem pat niecīgākie demokrātisko normu ierobežojumi šķita nepieņemami jau no sākta gala, savukārt tie, kuri no kovida bija reāli nobijušies, bija gatavi uz daudz ko.
Problēma ir tā, ka vienā (ne)jaukā brīdī apdraudējums aizbīdās otrajā plānā un priekšplānā izvirzās identitātes un cīņas jautājums. Piemēram, kovida pandēmijas laikā trīskārt būsterētie, kuriem atbilstoši pašu ticībai bija jājūtas visdrošāk, beigās kļuva par dedzīgākajiem piespiedu pasākumu atbalstītājiem, un bail pat iedomāties, ko viņi būtu gatavi ar “neticīgajiem” izdarīt.
Kur tas var aizvest, mēs redzam Ķīnā, un tieši tāpēc par to šeit rakstu, jo uz tā absurda fona, ko Ķīnas vadība izvērtusi Šanhajā, var labāk saskatīt briesmas, pie kurām noved demokrātijas un elementāro cilvēktiesību ierobežošana. Šanhajas drakoniskā mājsēde skaidri, parāda pie kā var nonākt, ja “principi” kļūst varas vadmotīvs. Velkot paralēles ar karu Ukrainā, arī tur Putina “principiālā” pozīcija spēlēja ne pēdējo lomu šī katastrofālā (arī pašai Krievijai) lēmuma pieņemšanā.
Maz šaubu, ka ne jau rūpes par cilvēku dzīvību vai veselību ir šo Šanhajas drakonisko pasākumu pamatā. Cilvēku dzīvība Ķīnā vienmēr ir bijusi daudz mazākā vērtē nekā, teiksim, Zviedrijā. Cita lieta - principi. No tiem atkāpties nedrīkst. Tāpat kā nedrīkst “zaudēt seju”. Ja reiz Ķīnas vadība cīņai pret kovidu sākotnēji izvēlējās maksimāli stingro variantu, tad jāiet līdz galam. “Zirgus un pārceltuves nemainām” utt. Latvijā šo principialitāti (lasi: ēzelisku ietiepību) līdz pat pēdējam demonstrēja Pavļuts, un tikai karš Ukrainā izbeidza viņa un viņa pakļautībā esošo iestāžu sabiedrībai uzspiestos sociālos eksperimentus.
Ne velti pieminēju Zviedriju, jo tagad, īpaši uz Ķīnas šausmu fona, skaidri izgaismojas, ka tieši Zviedrijas modelis pieredzējušā Andresa Tegnela vadībā izrādījās optimālais. Norādot uz Tegnela pieredzi, uzsvaru gribu likt nevis uz viņa gadu skaitu, cik uz pieredzi reālu epidēmiju apkarošanā tropiskajās valstīs. Savukārt sliktākais bija to valstu modelis, kur lēmumus pieņēma nevis balstoties uz veselo saprātu, bet gan balstoties uz principiālu “ne soli atpakaļ”, “iesim līdz galam”, “nepieļausim nekādu piekāpšanos”. Respektīvi, maz kas var nodarīt vairāk posta kā pie varas nonākuši stūrgalvīgi ēzeļi.
