Iebraucēju integrācijas politika ir izgāzusies ne tikai Zviedrijā, bet arī Latvijā

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš 4. maija svinīgajā sēdē atzina, ka no citām PSRS republikām iebraukušo cilvēku integrācijas politika ir izgāzusies. Latvija savulaik uzņēma tik lielu iebraucēju skaitu, ka 32 gados tā arī nav spējusi nodrošināt viņu pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā.

Protams, neko tamlīdzīgu ne Kariņš, ne kāds cits viņa līmeņa politiķis nekad nav teicis. Es vienkārši nedaudz pārfrāzēju Zviedrijas valdības vadītājas Magdalēnas Andešsones nesenos izteikumus, kuros viņa atzinusi Zviedrijas integrācijas politikas krahu.

Pašlaik no 10 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju katrs piektais ir dzimis ārzemēs, kas tomēr ir krietni mazāk nekā Latvijā 1990. gadā. “Segregācija ir tik ļoti nostiprinājusies, ka mēs dzīvojam paralēlās sabiedrībās. Mēs dzīvojam vienā valstī, bet pilnīgi atšķirīgā realitātē,” atzina Andešsone. Vai to pašu nevar teikt par Latviju?

Valsts svētku priekšvakarā, pārvietojot mēbeles no viena dzīvokļa uz otru, nācās izsaukt krāvējus ar busu. Atbrauca. Divi. Kā man šķita, tēvs un dēls. Ģimenes bizness. Vienam pāri četrdesmit, otram ap divdesmit. Abi runā krieviski. Es latviski. Vecākais kaut ko latviski cenšas buldurēt. Pa atsevišķam vārdam. Garāku, sakarīgu teikumu nespēj izveidot. Jaunākais, kurš droši vien Latvijas skolā mācījies, latviski nerunā. Pēc visa spriežot, saprot, bet nerunā. Nezinu, principa pēc vai vienkārši kautrējas. “Kautrība” (kāpēc latviski nerunā) bija populāra krievu atruna manā jaunībā. Baidos, ka nekas daudz nav mainījies 32 gados kopš 4. maija deklarācijas pieņemšanas 1990. gadā.

Vai par to kāds aizvadītajos svētkos publiski runāja? Skaidrs, ka nē. Varbūt svētki tiešām nav īstā vieta un reize, kad par to runāt, bet cik ilgi vēl klusēsim? Tās sociālās problēmas, par kurām nesen runāja Zviedrijas premjere, arī brieda jau sen, bet pārprasta politkorektuma un kreisās ideoloģijas dominances dēļ Zviedrijas sabiedrība izlikās tās neredzam. Integrācijas problēmas ar zviedrisko cītību slaucīja pagultē. Tagad tās ieguvušas jau hronisku raksturu. Iesakņojušās. Tik dziļi, ka pat 32 gados ar tām var galā netikt. Spriežot pēc mūsu pieredzes.

Bez papildu pētījumiem, ar neapbruņotu aci redzams, ka liela daļa Latvijā dzimušo, bet tā dēvētajās mazākumtautību (krievu) skolās gājušo cilvēku Latvijas sabiedrībā integrējušies vāji. Pat tie, kuri runā latviešu valodā, pārsvarā dzīvo savā krieviskajā (bieži vien Krievijas) informatīvajā telpā un sociālajā burbulī. Vienotas Latvijas kultūrtelpas nav. Virzība uz tās pusi ir tikai formāla. Ko darīt?

Etniskie krievi, kuri tomēr ir spējuši integrēties Latvijas sabiedrībā, vienprātīgi atzīst, ka galvenā problēma ir dalītā izglītības sistēma. Šajā ziņā tipisks ir kāda Antona Ļamina ieraksts mikroblogošanas vietnē: “Nesen absolvēju “krievu skolu”, diemžēl vēroju to pašu. Visa tā saucamā bilingvalitāte mums izpaudās vien pierakstos burtnīcās latviešu valodā. Stundās skolotāji runāja krieviski, un tas ir arī saprotams, jo latviski viņi nemācēja pat divus vārdus sasaistīt vienā teikumā.”

Uz uzslavu par gramatiski pareizo ierakstu Ļamins atbild: “Paldies:). Bet tas, ne jau pateicoties skolas izglītībai. Cītīgi mācījos maksas kursos, lasīju, skatījos latviešu valodā, pēc tam atradu latviski runājošus draugus, tālāk jau arī darba kolektīvs un universitāte. Īsumā, man bija liela personīga motivācija.” Un beigās piebilst: “Man tomēr liekas, ka jāsāk primāri ar bērnudārziem, jo skolā, iespējams, ir jau par vēlu. Jāsāk no sākuma. Bērni jau pirmsskolas vecumā apgūst valodas pamatus.”

Tātad stabilas un ilgtspējīgas integrācijas pamats būtu vienota izglītības sistēma, sākot jau no bērnudārza. Diemžēl pret etniskās segregācijas izbeigšanu iestājas ne tikai tie, kas vēlas pēc iespējas vairāk Latvijā saglabāt krieviskumu. Pret to visai aktīvi iestājas arī tā dēvētie nacionāļi. Viņi strikti iebilst pret jebkādiem soļiem etnisko robežu nojaukšanas virzienā. Piemēram, pret Latvijas pilsoņu dalīšanu pēc viņu etniskās izcelsmes. Ar retiem izņēmumiem (piemēram, sportā) tiek uzturēts latviešu un krievu naratīvs, un katrs, kurš šo, manuprāt, arhaisko dalījumu neatzīst, tiek pasludināts par “liberastu” vai “kremlinu”.

Taču - labi. Saprotu, ka daļa “nacionāļu” nu nekādi nevar pieņemt, ka latviski vāji runājošs Latvijas pilsonis varētu skaitīties latvietis, līdzīgi kā Kanādā kanādietis, Indijā indietis vai Beļģijā beļģis neatkarīgi no dzimtās valodas. Labi. Nesteidzināsim zirgus. Saglabāsim dalījumu tautībās. Taču tāda pati attieksme ir arī pret skolu un bērnudārzu integrāciju. Pret to iestājas arī nelokāmie “nacionāļi”.

Faktiskais pretarguments ir viens. Bailes, ka vienā klasē vai bērnudārza grupiņā esoši dažādu tautību bērni integrēsies nepareizi. Proti, nevis krievu bērni pieņems latvisko pasaules redzējumu un kļūs par “latviešiem”, bet gan otrādi - latviešu bērni kļūs līdzīgāki krieviem un sāks runāt krieviski.

Nē, nu ko tad? Ja jau esam tik bailīgi un par sevi nepārliecināti, tad varam arī vēl 32 gadus turpināt šo “spēli” ar 40% un 60% apmācības valodām bilingvālajās skolās ar tieši to pašu rezultātu, par kuru runāja gan Ļamins, gan es, piesaucot mēbeļu krāvējus. Par to pašu runā arī pazīstamais Krievijas latviešu aktīvists Martins Levuškāns, kurš pats atzīst savu bēdīgo pieredzi, jo “līdz pat 9. klasei mācījos “krievu skolā”. “Mazākumtautību skolas” ir ļaunas tieši krieviski runājošiem bērniem. Latvijā jābūt kopīgām skolām visiem bērniem!”

Ja negribam, lai esošais “de facto” divkopienu stāvoklis saglabātos vai, vēl trakāk, legalizētos, ir pienācis laiks to radikāli izbeigt. Tas ir iespējams tikai ar vienotas skolu un pirmsskolas iestāžu sistēmas izveidi. Pieļauju, ka tas nebūs viegli. Iesākumā būs dažādi konflikti, liela pretestība gan no vecāku, gan pedagogu puses, bet cita ceļa nav. Tas beidzot ir jādara. Tieši tāpat kā jārisina bēdīgi slavenais pieminekļa jautājums. Vēsture atbalsta drosmīgos. Tos, kuri nebaidās pieņemt lēmumus.

Komentāri

Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.