NATO amatpersonu izteikumi liecina, ka nav rīcības plāna kodolieroču lietošanas gadījumā

Spāņu karavīru šaušanas vingrinājumi Ādažu poligonā Latvijā © www.nato.int/cps/en/natohq/photos_195011.htm

Pasaule šobrīd ir nopietnākā eksistenciālā apdraudējuma priekšā visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Kodollielvalsts Krievija, kuras arsenālā ir aptuveni 6000 kodollādiņu, atklāti draud izmantot atomieročus, ja “kāds iedomāsies iejaukties un izjaukt tās stratēģiskos plānus”.

Lai arī vairums ekspertu cenšas auditoriju mierināt, stāstot, ka tas ir tikai Putina “izmisuma blefs”, šie mierinājuma vārdi neizklausās pārliecinoši. Kaut vai tāpēc vien, ka tie paši eksperti pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā tikpat pārliecinoši stāstīja, ka nekāda iebrukuma nebūs, jo “kāds no tā Putinam labums”. Viņš taču nešaušot pats sev kājā. Tagad izrādījies, ka šaus gan, bet vārds “eksperti” jāliek pēdiņās.

Ir ierasts uzskatīt, ka dzīves stratēģija, kuru raksturo krievu vārds “avosj” (gan jau), ir tipiska krievu kultūrai, taču tā ir vēlamā uzdošana par esošo. Paļaušanās uz “gan jau tas nenotiks, tāpēc nav ko uztraukties” raksturīga ne tikai krieviem. Diemžēl vairākas pazīmes liecina, ka pat tik nopietnas organizācijas kā NATO pamatstratēģija ir tā pati šaubīgā - “gan jau”. Kas liek teikt šos smagos vārdus?

Uz jautājumu, ko NATO darīs, ja Krievija lietos masu iznīcināšanas ieročus, skaidras atbildes nav. Nevienam. Ne ASV prezidentam, ne NATO ģenerālsekretāram. Mēs varētu no “mazā cilvēka” skatu punkta atrunāties, ka rīcības plāns šādā situācijā droši vien ir slepens un “gan jau viņi [NATO ģenerāļi un prezidenti] zinās, ko darīt”. Taču arī šī ir tipiska vēlmju domāšana. Nekāda plāna nav. Ne slepena, ne atklāta. Tas skaidri izskanēja nupat notikušajā stratēģisko pētījumu centra “Atlantiskā padome” rīkotajā konferencē “NATO [Madrides] samita prioritātes un Eiropas drošība”.

ASV aizsardzības ministra padomnieks Selests Volanders bija spiests atgādināt, ka pašreizējā NATO stratēģija ir neglābjami novecojusi, jo tika apstiprināta 2010. gadā, gluži citā laikmetā. Tas nozīmē, ka pat pēc 2014. gada Krimas aneksijas, karadarbības Donbasā un Malaizijas boinga notriekšanas būtiskas izmaiņas pasaules uztverē NATO galvgalī nenotika. Jā, bija Velsas samits, tika pieņemti lēmumi par atsevišķu NATO bataljonu rotāciju Baltijas valstīs un Polijā, bet stratēģiskā koncepcija palika nemainīga.

Nav pārliecības, ka fundamentālas izmaiņas notikušas arī tagad. Pat pēc 24. februāra. Vismaz birokrātiskā līmenī, šķiet, viss ir pa vecam. Bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs minētajā konferencē iezīmēja vēlamo NATO nākotnes stratēģiju: “Jaunajai stratēģiskajai koncepcijai jāņem vērā virkne jaunu apdraudējumu - sistēmiska konfrontācija ar Ķīnu; terorisma draudi Tuvajos Austrumos; klimata izmaiņas, kiberuzbrukumi, jaunas pandēmijas. NATO nepieciešams atjaunot visu šo uzdevumu risinājumus, izvirzot papildu prioritātes - alianses stabilitāti, kā arī mūsu sabiedrības un tās demokrātisko institūtu stabilitāti.”

Šī jaunā koncepcija pilnībā atbilst mūsu laikmeta iezīmei - visa uzmanība tiek pievērsta nevis cīņai ar lielāko patieso apdraudējumu, bet gan ar to, ar ko visvieglāk un patīkamāk “cīnīties”. Tas tad arī tiek pasludināts par galveno ienaidnieku. Rezultātā: Putins mums draud ar atombumbu, bet mēs viņam atbildēsim ar “zaļo kursu” un cīņu pret klimata izmaiņām. Kas gan ir Putins ar saviem 6000 kodollādiņiem iepretim Tuvo Austrumu teroristam ar šahīda jostu? Citiem vārdiem, neko daudz stratēģijā nemainīsim, jo “gan jau Putins nešaus sev kājā”. Viņš taču arī grib dzīvot.

Patiesības labad, minētajā konferencē Krievijas faktors tika piesaukts pietiekami bieži, taču tikai vispārīgos vilcienos un vēlamības izteiksmē. Bijušais ASV Apvienotās štābu priekšnieku komitejas vadītāja vietnieks ģenerālis Džeimss Kārtraits norādīja uz galvenajām bažām: “NATO un Amerikai ir jādomā par drošības nodrošināšanu ilgi pirms potenciālā konflikta. Konfliktam sākoties, jābūt tādiem priekšnoteikumiem, lai Rietumu valstu līderiem pa rokai būtu daudz plašāks instrumentu klāsts nekā tikai ieroči.” Pieskaroties Krievijas kodolieroču lietošanas draudiem, Kārtraits atzīmēja: “Krievija agri izspēlēja kodoldraudu kārti, jo tā faktiski ir piespiesta pie sienas un tur stāv, bet tā nav labākā vieta kodollielvalstij. Ja šī kodolkārts tiks likta lietā, jebkurš agresoram pretimstāvošas valsts prezidents nonāks sarežģītā situācijā.”

Bijušais NATO apvienoto bruņoto spēku komandieris Eiropā ģenerālis Filips Brīdlovs izteicās līdzīgi: “Nepieciešams iegūt skaidrību par to, ko mēs darīsim, ja Putins izmantos atomu, ķīmiskos, vai bakterioloģiskos ieročus. Gatavoties jebkurai situācijas attīstībai nepieciešams laikus, nevis tikai pēc tam, kad tas jau ir noticis.”

Ārkārtīgi viedi vārdi, taču tie skaidri liecina, ka līdz šim nekāda nopietna gatavošanās “jebkurai situācijas attīstībai” nav notikusi. Valdījusi paļaušanās uz it kā tikai krieviem raksturīgo - gan jau tas nenotiks. Diemžēl šāda “stratēģija” ļauj Putinam cerēt, ka gan jau Rietumi nobīsies un uz nopietno nodomu demonstrācijas kodoltriecienu nespēs adekvāti atbildēt.

Vai šāda nenoteiktība vairo pasaules drošību? Nedomāju vis.

Komentāri

Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.

Svarīgākais