Skatoties reportāžas no Mahačkalas lidostas, kur satrakojies, asinis alkstošs pūlis burtiski medīja ebrejus un ielenca no Izraēlas atlidojušu lidmašīnu, šķita, ka nekas tāds Eiropā nebija redzēts kopš Kristāla nakts 1938. gadā Vācijā un tam sekojošā holokausta
Tiesa, grautiņa rīkotājiem nevienu ebreju tā arī neizdevās atrast. Kā tagad noskaidrojies, 15 Izraēlas pilsoņus, kuri lidoja no Telavivas uz Maskavu ar pārsēšanos Mahačkalā, laikus izdevies evakuēt no lidmašīnas, pārsēdināt autobusā un ne bez starpgadījumiem nogādāt drošībā.
Vienu brīdi pūlis lidostas teritorijā bija draudīgi ielencis kādu vīrieti, kurš it kā izskatījies pēc Izraēļa dēla, taču atrastajam upurim izdevās pūli pārliecināt, ka viņš ir uzbeks, musulmanis un pats ir gatavs pievienoties ebreju medniekiem. Tādējādi izglābties no nenovēršamas saplosīšanas.
Ālēšanās turpinājās no pēcpusdienas līdz vēlai naktij, kas lika domāt, ka tās ir ja ne Dagestānas varas iestāžu pašu sarīkotas, tad vismaz to sankcionētas masu nekārtības. Tikai pēc tam, kad Mahačkalas grautiņš jau bija kļuvis par ziņu Nr. 1 visā pasaulē, iejaucās spēka struktūras un samērā ātri un visai nežēlīgi (spriežot pēc pieejamā, ar telefoniem filmētā video)
pūli izklīdināja. Tika aizturēti ap 100 grautiņa dalībnieku, un sadursmju rezultātā ap 20 tika ievainoti (pārsvarā “siloviku” smagi piekauti). Ziņu par bojā gājušajiem nav (divi ievainotie esot smagā stāvoklī), bet droši teikt, ka šoreiz izdevies iztikt bez upuriem, nevar. Informācija no šī reģiona nav diez cik ticama.
Rodas vairāki jautājumi. Vai Krievijas Dagestāna (nomināli - autonomā republika) vispār ir pieskaitāma Eiropai? Kā šis grautiņš ietekmēs Krievijas tēlu pasaulē un līdz ar to arī attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā? Ko šis grautiņš iezīmē pasaulē kopumā?
Skaidrs, ka Dagestāna mentāli un kulturāli nav Eiropa. Biju tur vēl padomju laikos un piedzīvoju iespaidīgu kultūršoku, nomaļā lauku ciemā redzot pāri laukam slājam vīrieti garā halātā, ar augstu karakulādas cepuri galvā (vasarā) un bisi rokās. Burtiski tāpat kā tajos laikos populārajā filmā “Baltā tuksneša saule”. Nedomāju, ka kopš tiem laikiem tur daudz kas būtu mainījies. Tāpēc jautājums jāuzdod citādi: Vai Dagestāna atrodas Krievijas tiesiskajā telpā, un vai pati Krievija vēl atrodas Eiropā?
Tā vien izskatās, ka pat ja Dagestānas grautiņu varētu mēģināt norakstīt uz islāmisko Krievijas nomali, Mahačkalas nošķīrums no Maskavas ir kļuvis vairs tikai šķietams. Vēl jo vairāk, ja šo grautiņu sasaistām ar teroristiskās organizācijas “Hamās” līderu vizīti Kremlī pie Putina tikai dažas dienas iepriekš. Ar šo grautiņu Krievija sevi pārliecinoši un, visticamāk, apzināti ierindo ārpus Eiropas kultūras telpas, it kā sakot: ja pēc izskata joprojām esam eiropieši, tad mentāli vairs ne. Tagad gribam, lai mūs par savējiem uzskata “globālie Dienvidi”.
No Latvijas viedokļa svarīgākais - kā šādi incidenti atsaucas uz Krievijas tēlu pasaulē, jo tieši no tā atkarīgs pasaules atbalsts Ukrainai. Rietumu valstīs, kas ir galvenās Ukrainas reālā (militārā un finansiālā) atbalsta sniedzējas, šie ebreju grautiņi Krievijas antireitingu vēl vairāk padziļinās. Tātad it kā labi. Taču pasaule nav tikai Rietumi.
Diemžēl arī paši Rietumi pēdējā pusgadsimta laikā pārsvarā nodarbojušies ar pelnu bēršanu sev uz galvas, pašnoniecināšanos un pašdestrukciju. Vainojot sevi pie visām pasaules ķibelēm kopš Mozus laikiem un vēl agrāk. Kā mēdz teikt: ko sēsi, to pļausi. Laiks ievākt šo destruktīvo teoriju ražu.
Ar katru dienu ANO arvien grūtāk nobalsot par atbalstu tām vērtībām, kādas kādreiz bija Rietumiem. Saku kādreiz, jo šodien vairs nepateiksi, kādas tad ir tās Rietumu vērtības. Par to ne tuvu nav vienprātības. Rietumu intelektuāļu dienas kārtība no reālās pasaules gandrīz pilnībā pārvietojusies imaginārajā, kur svarīgākie jautājumi ir dzimtes vietniekvārdu lietojums un kādus mežus cirst vispirms - vecus vai jaunus, atbilstoši klimatneitralitātes svētajiem rakstiem.
Tikmēr globālie Dienvidi par Rietumu aizraušanos ar jauno, labi aizmirsto marksisma/progresisma kvazireliģiju tikai pasmīn. Putins Kremlī atklāti berzē rokas un neslēpjoties skubina “Hamās” līderus būt drošākiem. Tas ir, bezatbildīgākiem, jo Krievijas galvenā eksporta prece vairs nav nafta un gāze, bet gan haoss, jukas un nenoteiktība. Ir sākusies vispārēja lietu un jēdzienu kustība. Viss, kas vēl pirms dažiem gadiem skaitījās stabils un mūžīgs kā klints, piemēram, miers Eiropā un visos nosacītajos Ziemeļos, tagad sācis ļodzīties un grūt.
Ja kādam šķiet, ka pārspīlēju, tad atliek paskatīties uz Vāciju. Uz valsti, kas pēdējo 30 gadu laikā iemiesojusi gandrīz vai nepiedienīgi padevīgu miermīlību. Kurš tur ir pašreizējās valdības populārākais ministrs? Ja kāds to būtu teicis pirms trijiem gadiem, neviens neticētu. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss. Tas pats, kurš brīdina par kara iespējamību Eiropā un aicina aktīvi bruņoties. Ieklausieties: Vācijas aizsardzības ministrs aicina aktīvi bruņoties. Vai to varēja iedomāties pirms pāris gadiem? Nemūžam. Tas bija amats, kurā lika karojošas feministes, militārisma pretinieces (Kristīne Lambrehte, pirms viņas Annegrēta Krampa-Karenbauere).
No vienas puses, Putins ir it kā atmodinājis Rietumus no ilgstošas gulēšanas letarģiskā miegā, taču, no otras, ar savu huligānisko uzvedību iekustinājis arī tos haosa spēkus, kuri nav kontrolējami un var aprīt jebko. Gan Rietumus, gan pašu Putinu, gan pusi pasaules. Tāpēc jau tie ir nekontrolējami un neprognozējami.
Putina aprēķins ir vienkāršs. Viņš lieliski apzinās, ka “normālā” situācijā viņam nav izredžu globāli uzvarēt. Agri vai vēlu Rietumu ekonomiskais, tehnoloģiskais un militārais pārākums viņu nospiedīs. Vienīgā iespēja Putinam iziet no tā strupceļa, kurā viņš sevi ieveda, uzsākot 2022. gada 24. februāra avantūru, ir radīt “nenormālu” situāciju, kurā procesi aiziet pa nekontrolējamu gultni. Izejot no šīs loģikas, jo vairāk nekārtības pasaulē, jo labāk.
No šī aspekta Mahačkalas grautiņš ir kārtējais veids, kā sašūpot nosacīto laivu, kurā mēs visi sēžam. Jā, arī Putins un viņa pārvaldītā Krievija var ciest, bet, kā mēdz teikt biržas spekulanti, risks jau ierēķināts cenā. Neko nedarot, tālākā vai tuvākā perspektīvā zaudējums ir neizbēgams, tāpēc jārīkojas. Ja izdosies sakurināt pamatīgu globālo ugunsgrēku, tad pastāv cerības (ne pārāk lielas, bet tomēr kaut kādas) pa burzmu kaut ko pagrābt un beigās iziet no krāsmatām (izlīst no bunkura Altajā) vismaz ar kaut ko rokās.
Mūsu, tas ir, Rietumu, plānam jābūt pretējam. Jāpalīdz Ukrainai sadragāt ļaunuma pūķi, pirms vēl tas paguvis kādas lielākas ziepes savārīt. Jo vairāk un skaļāk mēs to pasaulei atgādināsim, jo lielākas cerības, ka tas tiks sadzirdēts tā dēvētajos lēmumu pieņemšanas centros.
